Kāds pilsonim labums no "orgāniem", un vai labums no tiem vairojas

Pirmais — vai policija spēj nodrošināt kaut minimālu „pakalpojumu grozu”, kas pilsonim ļauj justies pasargātam no pat mazāka līmeņa patvaļas. Tas ir — vai parastam pilsonim ikdienā ir kāds labums no policijas kā valsts struktūras, ko tas uztur. Jo policija kā jebkura cita valsts struktūra nepastāv pati par sevi un pati sevi neuztur. Tā var pastāvēt tikai tāpēc, ka pilsonis par to ir gatavs maksāt, pretī saņemot ja ne taustāmu pakalpojumu, tad vismaz iedomātu drošības sajūtu, kas beigu galā ir nesaraujami saistītas lietas. Otrais jautājums — vai gadu gaitā policijas sniegtais labums vairojas.

Spriedīšu pēc savas personīgās pieredzes, balstoties atziņā, ka lielās ziepes parasti sākas ar mazām un, ja nevar novērst mazās, tad par lielo novēršanu nav pat sapņot vērts.

Tātad — senos laikos, kad Grišins vēl nebija nopelnījis ģenerāļa uzplečus, Ruks vēl tikai kūņojās orgānu dziļumos bez publicitātes gaismas un par inspektori Špaku vispār nekas nebija zināms, kad autobraucējus no slēpņiem krūmos slauca policisti dzeltenās vestēs, nevis vienacaini roboti klajā laukā un kad iedzīvotāju aptaujās sapņu alga bija vien pārsimts latu, man nozaga tikko iegādātu darba auto.

Zinoši ļaudis ieteica meklēt palīdzību pie kāda labdara, kas par godīgu un taisnīgu samaksu auto atgūšot. Tas nebija kaut kāds abstrakts Robins Huds, kas slēpjas Šervudas mežā, bet gan reāla persona ar sīkstu miesu un karstām asinīm. Mani priekšnieki ārzemnieki uz šādu perspektīvu skatījās ar aizdomām. Arī man robeža starp labdari un ļaundari šķita šaubīga neatkarīgi no tā, vai viņi valkā hudijus, vestes vai ko citu.

Izvēlējos mazāko no ļaunumiem un ar savu bēdu nonācu Grišina vadītā policijas nodaļā. Tur pēc diezgan īsas un nesaturīgas sarunas piepīpētā kabinetā krievu valodas fonā man paziņo šo: iesniegumu pieņemsim, bet cerību auto atgūt nav. Efektīvāk būtu griezties pie bandītiem. Bandītu kontaktinformāciju man tomēr neiedeva, toties pieprasīja atdot mašīnas atslēgas un tehnisko pasi.

Skaudri, bet skaidri un atklāti. Dažas neskaidrības tomēr palika. Ja jau policijai šie bandīti bija zināmi, vai tad viņiem nebija zināms veids, kā ar viņiem sazināties. Un, ja cerību nebija, tad kam (kurai personai) bija domātas mašīnas atslēgas un tehniskā pase.

Secinājums no šīs pieredzes bija viens: policija nespēj palīdzēt.

Atgriežamies mūsdienās. Špaka ir policijas vecākā inspektore ar vidējo statistisko algu aptuveni 1500 eiro, Grišins un Ruks ir viņas darba devēji ar policijas ģenerāļa pakāpi un tai piedienīgu algu.

Savukārt man laukos ir priežu jaunaudze, ko kādā jaukā oktobra dienā kāds izbraukā ar ekskavatoru, radot pāris tūkstošus eiro lielus zaudējumus. Pēc manas privātā kārtā veiktās „izmeklēšanas” izrādās, ka potenciālais vaininieks ir kāds vīrs, kas pārdod blakus esošo zemes gabalu un ka pārdošanu apgrūtinājis bebru dambis, kas uz pārdodamā īpašuma robežas bija izveidojies pēc koku un krūmu ciršanas tai pašā īpašumā. Kaut arī dambim varēja brīvi piekļūt no pārdodamā īpašuma puses, viņš mudinājis traktoristu iebraukt manā īpašumā, nolaužot priedes, jo domājis, ka tas esot pašvaldības īpašums. Atlīdzināt zaudējumus viņš nevarot, jo tos esot nodarījis traktorists, ko viņš nepazīstot.

Iesniedzot detalizētu man zināmo informāciju un postījumu foto, vēršos piekritīgajā policijas nodaļā, jo precizēt atbildīgo personu datus un to, kas, kam un ko licis darīt, ar civiltiesiskām darbībām nav iespējams noskaidrot.

Pēc mēneša pienāk policijas vēstule, ka mans iesniegums pārsūtīts citai nodaļai un ka iesnieguma izskatīšanas termiņš tiek pagarināts. Vēl pēc pāris nedēļām saņemu pieprasījumu precizēt zaudējumu apmēru. Kaut arī esmu atšifrējis visas izmaksas, sākot no priežu stādu iegādes, transportēšanas un stādīšanas, inspektori Špaku interesē tikai stādu izmaksas.

Nu jau aizsauli sargājošais policijas ģenerālis Ķuzis kādā intervijā sūkstījās, ka orgānos galvenokārt nokļūstot trijnieku karaļi (ievērosim dzimumlīdztiesību – arī karalienes). Pat, ja tā, viņiem un viņām vajadzētu spēt no piecām izmaksu rindiņām atlasīt vienu ar stādu izmaksām. Tāpēc nosūtu to pašu vēstuli vēlreiz, ar sarkanu atzīmējot vajadzīgo rindiņu uzdevuma atvieglošanai. Tad pienāk vēl viens policijas paziņojums par iesnieguma izskatīšanas termiņa pagarināšanu līdz 2025. gada janvāra beigām.

Bet tas jau būs jaunā gada labdarības akts, kad no pirmās priežu jaunaudzes postīšanas būs pagājuši vairāk nekā 3 mēneši. Ziemassvētku pārsteigums tiek sarūpēts 24. decembra vakarā.

Acīmredzot nesodāmības iedrošināts, nepazīstamais traktorists vēlreiz iebrauc manā priežu jaunaudzē un noposta priedes vēl par pāris tūkstošiem eiro. Kad es viņam pats sadzenu pēdas, viņš ir izbrīnīts, kāpēc es jau pirmajā reizē neesmu pateicis, ka tas ir mans, nevis pašvaldības īpašums.

Tiešām — kāpēc gan es neapziņoju visus man nezināmos infantilos traktoristus un viņu izrīkotājus, ka iebraukt svešā īpašumā (pašvaldības vai privātā) un lauzt stādījumus nav labi. Laikam jau tāpēc, ka paļāvos, ka policija 2 mēnešu laikā spēj nodrošināt tādu vienkāršu jēdzienu kā nodarījumu atklāšana uz karstām pēdām un pārkāpumu prevencija īstenošanu, tas ir, spēj sniegt kaut vai pavisam mazītiņu pakalpojumu — apzināt un brīdināt iespējamos privātīpašuma bojātājus.

Secinājums ir tāds pats kā pirms gandrīz 30 gadiem: policija nespēj palīdzēt. Tās sniegtais labums nav vairojies. Toties bruņojumā ir pārņemta laika pārbaudi izturējusī darba metode: kāpēc darīt, ja var nedarīt? Pastumdīsim papīrus, un miers mājās.

Ģenerāļi publiski aizbildinās, piemēram, ar policistu nepietiekamo atalgojumu. Ģenerālis Ruks pat rosina iebetonēt policistu atalgojuma pieaugumu Ministru kabineta noteikumos. Līdztekus augstākajām valsts amatpersonām tas radītu vēl vienu kastu, kuras atalgojums nebūtu atkarīgs ne no sviesta cenas veikalu plauktos, ne no pašu sastrādātā sviesta dažādu „rail-air-mail” un citu afēru un atpalicību kontekstā un būtu pretrunā motivēšanas psiholoģijas pamatprincipiem.

Hercberga 20. gs. 50. gados izstrādātā divfaktoru teorija vēsta, ka alga, darba apstākļi, attiecības ar kolēģiem, darba un privātās dzīves līdzsvars u.c. ir tā saucamie higiēnas faktori, kas gadā par to, lai darbinieki nebūtu neapmierināti. Bet tie nemotivē strādāt labāk un efektīvāk. Kāds students — Financial Times eseju konkursa uzvarētājs — šos higiēnas faktorus reiz nodēvēja atmiņā paliekošā vārdā — kanalizācija.

Ja kanalizācija ir kārtībā, tad darbinieki strādā bez liekas kurnēšanas. Taču resnākas un labākas kanalizācijas trubas darbinieku atdevi neuzlabo. Šis psiholoģijas fenomens esot universāls un attiecas uz visa veida darbiniekiem, tostarp tiem, kam valsts struktūrās jāgādā par sabiedrisko labumu, — policijas inspektoriem, ģenerāļiem, ministriem, prezidentiem, valsts sekretāriem, deputātiem, direktoriem u.c.

Starp citu, Latvijas pastāvīgā atrašanās ES valstu pakaļgalā gandrīz visos rādītājos uzskatāmi demonstrē valsts varas spicei piešķirtā lielatalgojuma bezjēdzību no motivēšanas viedokļa. Lai ko viņi sev piešķirtu un kā mākslīgi to audzētu, mēs paliekam tur, kur mēs esam, jo ar to viņi netiek motivēti strādāt labāk.

Savā attīstībā viņi netiek tālāk par Maslova vajadzību piramīdas zemākajiem līmeņiem — pilna māga, jumts virs galvas un piederība kliķei. Nākamo līmeni — cieņu — viņi cenšas iegūt, nopērkot „pilna pakalpojuma” grozu no citām valsts struktūrām. Ar piešķirto resursu un algu to tagad var izdarīt arī bez sponsoriem. Valsts iestāde vai amatpersona sāk uzskatīt, ka pastāv pati par sevi un sev, ka var ignorēt vai pat apkarot necieņu izrādošos. Un loks noslēdzas aplī — vieni iekšpusē, citi ārpusē; viens valsts orgāns apkalpo citu, nevis pilsoņus. Atceramies kaut vai VID „pasūtījumu galdu”, Jaunzemes „neslavas” lietu, kā arī mediju ombudsmenes „nomelnošanas” sāgu. Augstākajam līmenim — pašrealizācijai un misijas pildīšanai —, kalpojot kopējam labumam, spēju nav un resursu neatliek.

Atgriežoties pie mana Ziemassvētku pārsteiguma — nav pamata neticēt bijušajam kriminālpolicijas priekšniekam Valdim Pumpuram, kas nesenā intervijā Jurģim Liepniekam stāstīja (https://www.youtube.com/watch?v=7fdIl2MP3BI), ka visā visumā policijas kanalizācija ir darba kārtībā. Tātad arī vecākajai inspektorei Špakai kanalizācijas problēmām nevajadzētu būt. Atliek tikai pašai piepūst vaigus un vaigu sviedros strādāt. Bet, ja problēmas ir, tad jāpaciešas, jo darbu orgānos pati vien ir izvēlējusies.

Novērtē šo rakstu: