Kāds taču varēja Edgaram pateikt, ka vismaz to otro olimpisko līdzjušanas tēvreizi viņš varēja nofinansēt no saviem uzkrājumiem, ja reiz tik ļooooti gribējās

Pirmkārt, sāksim ar to, ka visi mūsu olimpieši ne tikai izcīnīja tiesības startēt Parīzes olimpiādē, bet tur arī parādīja, uz ko īsti viņi ir spējīgi. Kāds noteikti apgalvos, ka varēja labāk. Kurā brīdī? Kurā sporta veidā? Kurš konkrēti varēja, bet neizdarīja? Saprotams rūgtums, ka kādās no disciplīnām mēs esam tā kā favorīti, bet beigās nesanāk. Bet tas nenozīmē, ka mēs varējām. Ja nesanāca, tātad – nevarējām. Un nevajag sev iestāstīt, ka pietrūka tikai veiksme vai vēl kaut kas uz mēness fāžu pusi. Nevarējām un punkts.

Tas ir tieši tāpat kā vēlot Saeimu: eh, neraža, varējām ievēlēt labākus… Ne-va- rē-jām! Jo, ja varētu, būtu ievēlējuši.

Ja varētu, būtu izcīnījuši medaļas. Jā, mazajā basketbola hibrīdā bijām gaužām lecīgi un grupu turnīrā visus vinnējām, taču turnīram ir noteikumi, ko neizgudroja olimpiādes laikā. Tā kā visi spēlēja pēc šiem noteikumiem, tad medaļas izcīnīja labākie – kā paredz sacensību reglaments. Uzvarēja tie, kas varēja, nevis tie, kas nevarēja.

Ja koalīcijas līgums vai vienošanās paredz, ka vajag balsot par Stambulas papīriem, un tikai uz tādiem noteikumiem tā sauja ir sanākusi kopā un barojas no sev paredzētajām silēm, tad ir ārkārtīgi naivi cerēt, ka šos noteikumus tajā konkrētajā lokā kāds pārkāps. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc Kārtības ruļļa viņiem ir vairākums. Jā, var nepatikt kāda ģīmis vai pārliecība, frizūra vai ģimenes ārsts, bet – noteikumi ir noteikumi.

Viens otrs, kas barots ar sirpi un āmuru pa spundi un turēts sarkanā maisā, domā, ka visa mūsu sporta problēma ir naudā. Proti – tās trūkumā. Tagad mums visiem ir atļauts iespringt un atcerēties – kurā brīdī mūsu olimpieši pēc saviem startiem pieminēja līdzekļu trūkumu, lai varētu pienācīgi sagatavoties startiem? Ar pušplēstu zilbi.

Atgādināšu, ka sportisti pēc savas būtības mēdz meklēt vainīgos. Tas ir nospiedošs mazākums, kas paskatās kritiski uz sevi, visos citos gadījumos viņi attaisnos savu nespēju kā pēc neuzrakstītas ābeces. Tas bija ļoti raksturīgi deviņdesmitajos, kad šaurībā un pieticībā patiešām varēja vaidēt. Un, viņi – šie tā laika gladiatori – arī vaidēja. Citiem ir, mums nav… Citi atļaujas, mēs nevaram. Mūsu dienā – klusums. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvija saviem olimpiešiem nodrošina faktiski visu un vēl vairāk.

Tas kopumā nav tipiski, jo normālas valstis tā pa īstam ar savu resursu sporta sakarā nemētājas. Izņemot jukušos režīmus. Vai arī mēs esam jukuši? Laikam. Bet ļoti iespējams, ka mēs gluži vienkārši ejam vieglāko ceļu: nevis izdomājam sistēmu, bet meklējam īsceļus, iestaigājam taciņas, atceramies pionieru nometnes.

Civilizētajās demokrātijās tiek veidoti priekšnoteikumi taustaimniecībā, lai tur notiktu saspēle ar izklaides industriju un, piemēram, uzņēmēji būtu ne tikai konkurētspējīgi, bet arī ieienteresēti sociālajos projektos, par kādu sports vai aktīvais dzīves veids būtu jāsauc. Sabiedriskās organizācijas veidotu klubus, piesaistītu sponsorus, tiktu būvētas dažāda vecuma un interešu piramīdas, torņi. Tādā vīzē – līdz pat augstu sasniegumu sportam.

Bet Latvijas valsts ar piramīdām neaizraujas – tā vienkārši baro kaut kādu nopietnu grupu, kas gatavojas kaut kādiem nopietniem startiem.

Barošana notiek ļoti nekritiski, jo īsti nav skaidrs, kapēc tiek izdomāti kaut kādi kritēriji, lai mums būtu, piemēram, tikai svarcēlājs, šķēpa metējs vai šāvējs, bet, piemēram, badmintons, galdas teniss vai sinhronā peldēšana šajos izpratnes platuma grādos var pat necerēt. Tā sauktos prioritāros sporta veidus mākslīgi baro, un tie automātiski attālinās no tiem, kas nav prioritāri, tādejādi esam sev uzlikuši roku dzelžus – proti, Latvijā nekādi nevar izaugt talants, ja viņš nepiesakaras valsts noteiktajām prioritātēm, kam dod finansējumu. Piemēram, norvēģi uzskata, ka vajag dotēt tos vārgos, jo stiprie paši tiks galā, mēs – tieši pretēji, veidojot mākslīgas elites un specializācijas, izvēlamies mīņāšanos un bezcerīgas gaidas.

Sporta politika pie mums ir lielās politikas spogulis. Jo mums taču lielajā bildē arī nav skaidrs, kas ir valsts stratēģiskais virziens. Tranzīts, finanšu tehnoloģijas, rūpniecība, zemkopība, tūrisms, zaļā vai zilā enerģija… Ja sabiedriskā ēdināšana prasa PVN atlaidi, tad valdība spriež nevis par to, cik pēc šada pagrieziena varētu tautsaimniecībā attiecīgi vairāk nauda parādīties, bet viņi domā, ka valsts atsakās no kaut kā dzelžaina un garantēta.

Starp citu, tā dzīvo viena daļa no mūsu elites sportistiem – tā vietā, lai atjaunošanās un uzturam paredzētos līdzekļus iztērētu tieši paredzētajam mērķim, viņi no šīs naudas veido personiskos uzkrājumus. Šo naudu viņi redz kā daļu no algas, nevis kā būtisku daļu no savas sportiskās formas un fiziskās gatavības. Parādiet man viņu automašīnas, un es pateikšu, kādu vietu viņi izcīnīs olimpiskajās spēlēs.

Ar tīru sportu pelna ļoti maz cilvēku. Mūsu pēdējo olimpiešu saimē tāda bija viena teniste, pusotrs riteņbraucējs, un kaut ko komercmačos sakasa pludmales volejbolistes, 3×3 basketbolisti… Visi pārējie tiek tīri dotēti, tīri uzturēti.

Kas interesanti, par šo uzturēšanu valsts ilgtermiņā kopumā neliekas ne zinis, lai gan normālā kārtā varētu paredzēt, ka dotais kaut kādā brīdī būtu jāatstrādā. Piemēram, ja tu piecpadsmit gadus met šķēpu vai lēkā pa paklāju un tam tērē lielus nodokļu maksātāju līdzekļus un savu enerģiju, tad pēc karjeras, lūdzu. – turpināsi pie ugunsdzēsējiem, policistiem vai armijā. Tā būtu valsts atbildība par tiem, kas trīsdesmit + gados mirkšķina acis un nesaprot, kāpēc iesildoties vai treniņos kaut kas lidoja, šāvās vai skrējās, bet, ienākot stadionā, – tas viss kaut kur pazuda. Jā, tā var būt, ka nesaprot. Bet spēks jau nekur nepazuda.

Nu, tad varbūt ir laiks šo spēku pielietot, strādājot kādas slimnīcas vai skolas būvlaukumā vai kraujot vagonus kādā ostā… Nevienam no Latvijas sportistiem amatariem neliek atskaitīties par komercsacensībās iegūtajām prēmijām, un – tas ir pareizi, līdz brīdim, ja tu nesāc nodokļu maksātājus ciniski izmantot. Tā nedrīkst būt, ka mums viens otrs olimpietis valsts dotāciju iesniedz kā finanšu dokumentu bankā, lai formētu hipotekāro aizdevumu vai auto līzingu. Kāds cits dubultā pamanās nofinansēt savu treniņu procesu – esot darba attiecībās kādā privātā klubā, kur arī ir segtas šīs izmaksas. Pie reizes pasmeļoties arī no valsts, jo valsts jau neko… Kur tas dzirdēts?

Kad viņdien mainījās Valsts kancelejas vadītājs, par vienu no svarīgākajiem darbiem viņš nosauca ierēdņu atsaukšanu no attālinātajiem darbiem. Atgādināšu, ka šo praksi ieviesa kovida laikā. Tagad būs jau pāris gadu pagājuši, kā vīruss vairs nevalkā zeķubikses un mutes masku, bet, izrādās, pie mums ir kaut kādi valsts pārvaldē nodarbinātie, kas joprojām savus darbiņus par nodokļu maksātāju naudu vada no Tenerifes īres dzīvokļiem vai labākajā versijā – no Pāvilostas kafejnīcām. Lūk, tā ir tā laiskā berzrūpība, kas nosaka valstī daudz lietu.

Un te ir runa nevis par tiem, kas šos apstākļus izmanto, bet par tiem, kas ir atbildīgi, lai tā nenotiktu. Tas ir tieši kā ar augstu sasniegumu sportu, ko finansējam no budžeta, – viņi dzīvo, strādā, atļaujas un stāsta, ka kopumā viss ir ok, bet tikai pašās beigās kaut kas nenotika… Saprotiet, te jau nevajag Valsts kontroli, kas noliek uz galda pareizu ziņojumu bez sekām. Te vajag vienkārši godīgus un atbildīgus cilvēkus, kas savā darba vietā uzšauj pa nagiem, ja kāds kaut ko nesaprot. Kāpēc mums tādu ļaužu šajos posteņos ir deficīts?

Prezidents nedēļas laikā divreiz izskrien turp un atpakaļ uz Parīzi, jo viņam tā patīk. No viņa nevar neko citu prasīt, jo viņš to ir darījis gadiem, gadu desmitiem – caur Ārlietu ministrijas komandējumiem. Bet kāds taču varēja Edgaram pateikt vai uzbraukt augumā, ka vismaz to otro olimpisko līdzjušanas tēvreizi viņš varēja nofinansēt no saviem uzkrājumiem, ja reiz tik ļooooti gribējās un nebija variantu…

Redzams, ka viņš pats nesaprot, ka nav karalis un ka šī nav viņa karaļvalsts. Viņš taču nav vienīgais, kas tur pa pili grozās – tik bēdīgi jau ar izglītotiem cilvēkiem vai padomdevējiem viņa komandā nav. Tur apakšās parasti mēdz būt saknes. Tad kāpēc viņi tēlo Krišjāņus, kurus kāds(-i) regulāri ievilina līgumu reisu lidmašīnās?

Un tas pats attiecas arī uz sporta aprindām – neviena piramīda nav uzcelta no virsotnes… Kāpēc mēs spītīgi vai sekli vēlamies pierādīt pretējo? Līdzīgi kā pēdējos sešus gadus runājam, ka jāmaina sportistiem prēmēšanas kārtība par augstiem sasniegumiem, bet neko šajā sakarā nedaram. Līdzīgi kā murgojam, ka ir jātērē miljoni kaut kādiem sporta pasākumiem, kas noteikti atmaksāsies – tikai neesam redzējuši nevienu atskaiti, kas attaisnotu šīs pasakas. Un tādā garā…

Novērtē šo rakstu: