Kādus padomus ministra Ģirģena ausīs čukst aizdomās turētā ģenerāļa Garbara sieva - un kam vēl viņa ko čukst?
Pietiek lasītājs07.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan Normunds Garbars jau kopš pagājušā gada ir atvadījies no Valsts robežsardzes priekšnieka amata un pašlaik tāpat kā tagadējais robežsardzes vadītājs Guntis Pujāts ir aizdomās turēta ģenerāļa statusā, viņš tomēr ir saglabājis drošu informācijas kanālu robežsardzi aizdomīgi iecietīgi „uzraugošajā” Iekšlietu ministrijā vai vismaz ciešu saikni ar tās galvgalu, - viņa sieva Skaidrīte Garbare ir iekšlietu ministra Sanda Ģirģena oficiālā palīdze.
Vēl nesen S. Garbare skaitījās ierindas Iekšlietu ministrijas darbiniece, taču nu ir nomainīts viņas amata nosaukums, un tagad smagos noziegumos aizdomās turētā ģenerāļa sieva ir iekšlietu ministra oficiāla palīdze.
Tas nozīmē, ka reāli caur S. Garbari „iet” liela daļa dokumentācijas un sarakstes, kas paredzēta iekšlietu ministram, viņa kontrolē arī to, ar kādām personām tiekas S. Ģirģens un par kādu jautājumu loku tiek spriests. Vai nekas no šīs informācijas nenonāk no amata smagi kritušajam vīram, - tas būtu jautājums, kas uzdodams valsts drošības iestādēm.
Te jāatgādina jau labi zināmais – precīzi pirms gada Iekšējās drošības birojs (IDB) aizturēja bijušo Valsts robežsardzes priekšnieku N. Garbaru, kurš tika turēts aizdomās par iespējamām krāpnieciskām darbībām būvniecības tāpat kā Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Bruņojuma, apgādes un tehnisko resursu pārvaldes priekšnieka vietnieks un divi ceļu būves uzņēmuma Ceļu būvniecības sabiedrība "Igate" pārstāvji.
Savukārt nule saistībā ar to pašu kriminālprocesu aizturēts un pie aizdomās turētā statusa ticis arī G. Pujāts, un, ņemot vērā iekšlietu ministra publiski izteiktās rūpes šai sakarā un aicinājumus IDB un prokuratūrai ātri tikt skaidrībā ar šo lietu, var tikai minēt, cik informēta šajā lietā ir N. Garbara sieva un kādus ieteikumus viņa ir iečukstējusi ministra ausīs. Kā arī - vai viņa neko nav pačukstējusi arī savam vīram vai vēl kādai tikpat ieinteresētai personai. Jebkurā gadījumā - ir brīnums, ka šādā amatā var atrasties cilvēks, kas ir tik acīmredzamā interešu konflikta situācijā.
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
