Iesaki rakstu: 
Kā solīts, turpinu stāstu par kailcirti, ko pērn pie manām mājām veica AS "Latvijas valsts meži". Šoreiz par to, ko no šīs kailcirtes var mācīties tieši no dabas saglabāšanas viedokļa. Tāpat kā rakstā par kailcirtes ietekmi uz tās kaimiņa interesēm - Kailcirte: kaimiņa skatījums, arī no dabas saglabāšanas viedokļa raugoties, šeit redzami gan negatīvi, gan pozitīvi piemēri.
Jāsāk ar būtiskāko negatīvo - pašu kailcirti. Kā jau rakstīju iepriekšējā šīs sērijas rakstā, nekāda ekoloģiska attaisnojuma kailcirtei nav. Reizēm tiek minēts, ka kailcirte atdarina dabiskus traucējumus, taču šādam salīdzinājumam nav pamata. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka dabiska traucējuma rezultātā (vienalga, vai tas būtu ugunsgrēks vai vējgāze) mežā paliek daudz mirušu koku. Šie koki ir ļoti nozīmīgi meža iemītniekiem. Miruši koki meža iemītniekiem nodrošina slēptuves, barošanās un ligzdošanas vietas, bet kailcirte mežu iznīcina.
Apzinos, ka, šo izlasot, daudziem meža nozares pārstāvjiem būs spuras gaisā, taču interesanti, ka runāt par meža atjaunošanu pēc kailcirtes gan šķiet pilnīgi pieņemami. Taču atjaunot var tikai to, kas iznīcināts vai vismaz stipri sabojāts. Tātad, no dabas saglabāšanas viedokļa raugoties, mežizstrādē priekšroka dodama izlases cirtei.
Noteikumi par koku ciršanu mežā nosaka dažādus cirsmu izvietošanas nosacījumus, lai novērstu lielu vienlaidu izcirtumu veidošanos, taču šie nosacījumi ir ļoti "mīksti". Piemēram, jaunu kailcirti tieši blakus jau izcirstam mežam var veikt tad, ja iepriekšējā izcirtuma vietā atjaunotais mežs sasniedzis vismaz trīs gadu vecumu.
Ja nu noteikti gribas cirst mežu kailcirtē, labāk paciesties un sagaidīt, kamēr blakus izcirstais un atjaunotais mežs tiešām izskatās pēc meža. Ērtībai var palikt pie Meža likumā iekļautajā meža definīcijā noteiktā sliekšņa - koku augstums sasniedzis vismaz piecus metrus.
Ļoti būtisks dabas aizsardzības organizāciju sasniegums mežu apsaimniekošanā ir tas, ka savulaik tika ieviesta prasība izcirtumos saglabāt ekoloģiskos kokus. Jā, skats ar izcirtuma vietā atstātajiem retajiem kokiem ar "izstīdzējušiem" stumbriem (kā jau mežā augušiem kokiem), kas jau pa lielu gabalu ļauj sazīmēt, kur meža vietā ir izcirtums, var nebūt acij tīkams. Varbūt tāpēc, ka, tāpat kā ēku drupas, liek apjaust, kas šajā vietā ir bijis, bet zudis.
Droši vien kārtīgi "iztīrīts" izcirtums izskatītos skaistāk, taču šie ekoloģiskie koki ir ļoti nozīmīgi nākotnes mežam. Jā, daļa no tiem tiks nolauzti vai izgāzti, taču atlikusī daļa sagaidīs laiku, kad tiem apkārt atkal augs pieaudzis mežs. Un tad šie ekoloģiskie koki būs labs atbalsts gan melnā stārķa ligzdai, kam vajadzīgi lieli un stipri zari, gan citām augu un dzīvnieku sugām, kam ciršanas vecuma koki, kas lielākoties koku dzīves mērogā nav pat pusmūžā, nav piemēroti. Taču jau izcirtumā šie koki var kalpot gan kā vietas ligzdas būvei, gan kā barošanās vieta vai novērošanas postenis. Tātad ļauj izcirtumu izmantot sugām, kam plika vieta nebūtu piemērota.
LVM gadījumā labais piemērs ir tas, ka uzņēmums saglabā vairāk ekoloģisko koku nekā ar likumu noteiktie pieci koki uz cirsmas hektāru. Pētījumi rāda, ka, jo vairāk šādu koku saglabā, jo labāk, tāpēc, lai gan LVM saglabātie desmit koki ir daudz mazāk, nekā būtu vēlams, tas tomēr ir labāk nekā pieci koki. Turklāt šajā izcirtumā ekoloģiskie koki saglabāti grupās, kas ne tikai mazina iespēju, ka vējš tos izgāzīs, bet arī saglabā meža zemsedzes un pameža "saliņas", kas tiktu iznīcinātas (ja ne mežizstrādes, tad meža atjaunošanas laikā), ja ekoloģiskie koki tiktu atstāti pa vienam.
Arī pamežu saglabāt Noteikumi par koku ciršanu mežā it kā prasa, taču šajā gadījumā formulējums ir tāds, ka prasību kontrolēt nav iespējams un tas, ko un cik daudz saglabāt, paliek uz paša meža apsaimniekotāja sirdsapziņas: "Galvenajā cirtē un kopšanas cirtē tādā apjomā, kas neapdraud darba drošību un ļauj nodrošināt meža atjaunošanu, saglabā mežābeles, kadiķus un citu vietējo sugu pameža kokus un krūmus." Šajā izcirtumā, izņemot iepriekš pieminētās ekoloģisko koku grupas, ir izvākts viss pamežs un paauga. Uzcītīgāks kontrolētājs gan varētu prasīt LVM pamatot, kā katra mazā eglīte apdraudēja darba drošību vai traucēja atjaunot mežu, taču reālajā dzīvē šādu uzcītīgu kontrolētāju trūkst.
Pameža un paaugas (t.i., mazo koku un krūmu) trūkumu zināmā mērā varētu kompensēt izcirtumā atstātās zaru kaudzes. Esmu pārliecināts, ka pavisam drīz dzirdēšu pie tām dziedam paceplīšus, un arī citām putnu sugām tās ir piemērotas vietas ligzdošanai. Taču skaidrs, ka visas šīs kaudzes tiks aizvāktas, un var vien cerēt, ka tas netiks darīts putnu ligzdošanas laikā.
Par mirušo koku nozīmi minēju jau iepriekš. Lai gan kritušie un stāvošie mirušie koki piešķir izcirtumam spocīgu izskatu un rada nekoptības iespaidu, tie, tāpat kā ekoloģiskie koki, ļauj izcirtumā vismaz kaut kādus dzīvei nepieciešamos resursus gūt tādām meža sugām, kas pilnīgā klajumā sev neko noderīgu neatrastu.
Kā man reiz (pareizi) norādīja Dagnis Dubrovskis, mirušās koksnes daudzums mežā ir mainīgs. Taču, ja reiz pieņemam, ka izcirtums atdarina dabisku traucējumu, tad tieši šajā laikā mirušās koksnes apjomam vajadzētu būt vislielākajam. Tāpēc, ja nešķiet pieņemami atstāt izcirtumā daļu nocirsto koku, tad būtu labi atstāt vismaz visus tos, kas uz mežizstrādes brīdi jau bija miruši.
Grūti novērtēt, cik lielu daļu mirušo koku LVM izvēlējušies atstāt šajā izcirtumā (pirms ciršanas mirušos kokus nepārskaitīju un zaru kaudzes vēl nav aizvāktas), taču var redzēt, ka daļa no dabas viedokļa vērtīgu koku (vienkāršojot - jo lielāks koks, jo vērtīgāks) ir atstāta - gan kritalas, gan stāvoši stumbeņi. Tomēr daļa atstāto koku ir mežizstrādes tehnikas samuļļāta, tā mazinot to nozīmi dabā, un arī krautuvē starp izcirstajiem kokiem bija manāmi jau pirms mežizstrādes miruši koki, lai gan to ekonomiskā vērtība varētu būt visai neliela.
Noteikumi prasa saglabāt arī skudru pūžņus un kokus, pie kuriem tie atrodas. Viens tāds koks ar skudru pūzni atrodas cirsmas galā, kas vistuvāk manām mājām, bet otrs piemērs man tiešām lika pasmaidīt (turklāt bez ironijas!). Ceļmalā esošam skudru pūznim, pie kura neviens koks neauga, ar krāsu apvilkts aplis, lai to pamanītu, un koki sakrauti līdz pūznim un aiz tā, bet ne virsū. Ja baļķi tiktu sakrāmēti uz skudru pūžņa, neviens to nemanītu un neviens ķerus pakaļ nedziedātu, bet šeit LVM bijuši īpaši apzinīgi. Būs interesanti pavērot, kā šiem abiem skudru pūžņiem klāsies turpmāk.
Visbeidzot jāatzīmē vēl viens pozitīvais aspekts šajā kopumā visnotaļ nepatīkamajā notikumā - lai gan meža apsaimniekošanas normatīvie akti joprojām pieļauj veikt mežizstrādi putnu ligzdošanas laikā, šajā vietā LVM darbus veica novembrī.
Kopsavilkumā tiem, kas savā vai sev uzticētajā mežā grib veikt kailcirti, mans ieteikums, lai mazinātu kaitējumu dabai, ir vienkāršs - jo vairāk jūs atstāsiet mežā, jo labāk. Un, protams, necērtiet mežu putnu ligzdošanas laikā!
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
