Kalnmeiera kungs, kaut ieskatieties vīra krimināllietā: „Krievijas spiega” sievas atklātā vēstule ģenerālprokuroram
Larisa Buraka09.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Labdien, godātais Kalnmeiera kungs! Rakstu Jums šo vēstuli smagākā izmisuma brīdī, tāpēc lūdzu piedot par pārmērīgām emocijām! 2018. gada oktobrī manu vīru, pensionāru un mūsu dēla (1. grupas invalīda ratiņkrēslā) tēvu apcietināja, turot viņu aizdomās par spiegošanu.
Viņa vārds ir Oļegs Buraks, viņš ir izbijis LR IeM darbinieks, 2006. gadā aizgājis izdienas pensijā. Pēc tam vīrs dažus gadus nostrādāja apdrošināšanas kompānijā, bet pēdējos divus gadus nodarbojās ar slimā dēla aprūpēšanu mājās. Manam vīram ir 63 gadi, viņam ir daudz dažādu slimību. Pāris mēnešus pirms apcietināšanas viņam atklājās nopietnas veselības problēmas – onkoloģija, hipertonija, aritmija, sirdsdarbības traucējumi, 2016. gadā viņš pārcieta mikroinsultu.
Ģenerālprokurora kungs, es nevēlos Jūs iežēlināt! Man vienkārši nav saprotams, ko mans nelaimīgais vīrs, pensionārs, varēja "saspiegot" Krievijas labā, ja viņam pēc definīcijas nav bijis piekļuves pie jebkādiem valsts noslēpumiem, izņemot paša analīžu datus, bet arī tie diez vai varētu ieinteresēt ārvalstu izlūkdienestus...
Viņam ir sarežģīts raksturs, par ko vairākkārt bija jācieš darbā. Oļegs Buraks, dienējot iekšlietu iestādēs, principiāli atteicās pievērt acis uz dažādu blēžu afērām. Tāpēc arī ieguva ienaidniekus. Kā es saprotu, par to ar viņu tagad arī izrēķinājušies. Kad spēka struktūrām politiskās kampaņas ietvaros kļuva vajadzīgs "Krievijas spiegs", iespējams, kāds no viņa ekskolēģiem – nelabvēļiem atcerējās Buraku...
Aizturēšanas laikā viņam savainoja roku, tā joprojām sāp. No vīra teiktā es zinu, ka viņu sita, viņš zaudēja samaņu. Mājās palika sega – vienās asinīs. Veselu nedēļu man neteica, kur atrodas mans vīrs un par ko viņš ir aizturēts. Pēc tam parādījās "spiegošana"...
Vīrs, protams, visu kategoriski noliedz, atsakoties atzīt, ka ir vainīgs, neraugoties uz nopietnu spiedienu un draudiem ielikt cietumā arī mūsu dēlu, invalīdu, apsūdzot viņu narkomānijā.
Bijušo policistu O. Buraku ielika vienā kamerā ar trīs krimināļiem – narkotiku izplatītājiem, zagļiem un laupītājiem. Tas nelīdzēja. Tad "spiegošanai" pievienoja pornogrāfiju, pedofiliju un citus "zvērīgus" pantus. Tagad viņa lietas apjoms ir sasniedzis veselus 8 sējumus. Vīrs atrodas aiz restēm jau vairāk kā 6 mēnešus, bet visi mani lūgumi mīkstināt drošības līdzekli palika ignorēti. Tas nav 1937. gads Krievijā, tas ir 2019. gads pie mums Latvijā...
Slims cilvēks jau gados, kuram Rīgā ir dzīvoklis, ģimene, dēls ratiņkrēslā, kas ir pilnībā atkarīgs no tēva. Uz kurieni Oļegs Buraks šādos apstākļos varētu bēgt? Kāpēc nevar izlaist viņu pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu? Kaimiņi varētu apstiprināt, ka Buraks ir adekvāts, mierīgs pensionārs, kas nevienam nekad nav nodarījis pāri!
Viņš ir pasaulē labākais tēvs! Tikai tēvs spēja iznest uz muguras mūsu pusparalizēto 34 gadus veco dēlu Romānu no otrā stāva, lai aizvestu viņu ratiņkrēslā uz parku vai pie ārsta. Pēc vīra apcietināšanas es mēģināju darīt to pati – diemžēl mugura neizturēja, jo es arī esmu 3. grupas invalīde. Tagad aiz sāpēm bezmaz vai gaudoju... Bet es vēl strādāju, jo dēls ir jāuztur.
Bet tagad notika vispār pilnīga humanitārā katastrofa. Romānam jāārstē trīs zobi uzreiz, bet kā lai aizved viņu uz klīniku? Ratiņkrēsls ir salauzts, bet to remontēt prata tikai mans vīrs. Skatoties uz kārtējo bojājumu, mēs ar dēlu varam tikai apskaut viens otru un kopā raudāt – diemžēl nav neviena, kas palīdzētu...
Romāns jau gandrīz divus mēnešus neatstāj savu istabu, viņam ir smags fiziskais un morālais stāvoklis. Tēvs bija viņa galvenais balsts un cerība, viņš prata dēlu atbalstīt un mierināt, krāja naudu, lai aizvestu dēlu uz ārzemēm, uz klīniku, kur uzņemtos operēt dēlu, izmantojot viņa cilmes šūnas. Mūsu dēlam ir kakla skriemeļu lūzums. Kopš 2005. gada.
Zināt, kā tas notiek puišiem? Pēc skolas beigšanas aizbrauca ar draugiem uz Plakanciemu, lai nopeldētos karjerā. Romka ieskrējās un pirmais ielēca ūdenī ar galvu uz priekšu. Bet tur izrādījās sēklis. Un cauri – visa dzīve pagalam... Viņu tur arī paralizēja. Operācijas, rehabilitācijas, fizioterapijas, atkal operācijas. Vēstulē nevar visu izstāstīt.
Kad tas notika, es pirmo reizi 40 gados ieraudzīju asaras vīra acīs – viņš vispār ir ļoti vīrišķīgs cilvēks. Solīja dēlam, ka izdarīs visu, lai Romāns atkal varētu nostāties kājās. Sākumā viņš nespēja pat karoti aiznest līdz mutei, bet ar laiku tomēr izdevās daļēji atgūt roku kustīgumu. Ja Jūs būtu zinājis, ko tas mums izmaksāja! Visu, ko izdevās nopelnīt, mēs ar vīru novirzījām dēla ārstēšanai, masāžām un fizioterapijai. Izdevās pat kaut ko uzkrāt.
Tad ar bankām Latvijā sākās kaut kāda ņemšanās, vīrs nobijās un izņēma skaidru naudu no konta, lai turētu to mājās. Šo naudu policija mums arī atņēma, veicot kratīšanu. Spiegošanas "pierādījumus" paņēma, neko neatstājot, baidos, ka neatgriezeniski… Turklāt daļa no policijas izņemtās naudas pat nebija ierakstīta protokolā! Un tie bija mūsu uzkrājumi dēla operācijai.
Kā es dzīvoju šos sešus mēnešus bez vīra, sava palīga? Ja nopietni, mums uz viņa turējās viss. Tagad viss vienā mirklī ir sabrucis.
Es ceļos katru rītu piecos – jāsakopj dzīvoklis, jāpagatavo brokastis un pusdienas dēlam, viņš jānomazgā, jāsaģērbj, jāiesēdina ratiņkrēslā (kas ir īsta mocība ar slimu muguru!). Pēc tam skrienu uz autobusu – un uz darbu. Bet, protams, sirds sāp – kā iet dēlam? Vai ir paēdis, ticis galā ar visu? Ja nu pēkšņi kaut kas nokrita, pastiepās, lai paceltu, un pats nokrita, sasita galvu un tagad guļ, zaudējot asinis? No rīta viņš bija ļoti nomākts – vai nebūs ko sev nodarījis?.. Ainas prātā rodas viena par otru briesmīgāka. Līdz šim tēvs bija viņam blakus, bet tagad nav, kas ienāktu un aprūpētu...
Sirds sāp arī par vīru. Viņa veselības stāvoklis pasliktinās ik dienu. Viņš nav spiegs, nav arī nodevējs. Nekādos apstākļos viņš neaprunās sevi vai citus. Vienkārši atdos Dievam dvēseli cietumā vai pratināšanā. Mūsu dēls to neizturēs, šādi nonāvēs arī viņu. Tad arī es viņiem abiem piebiedrošos... Pēc tam droši vien par mums arī rakstīs – politisko represiju un "spiegu mānijas" upuri, kā pašlaik dēvē Staļina terora gados bojā gājušos.
Godātais Kalnmeiera kungs! Jums vienmēr ir bijusi godīga un kārtīga cilvēka, pieredzējuša, zinoša jurista reputācija. Domāju, Jums pietiktu ar dažām minūtēm, lai ieskatītos Oļega Buraka lietā un saprastu, ka tur absolūti viss ir ar baltiem diegiem šūts! Lūdzu Jūs – ieskatieties viņa lietā! Izdariet to, lūdzu, kaut vai mūsu nelaimīgā dēla invalīda labad! Vadoties pēc humānisma apsvērumiem, lūdzu arī Jūs atrisināt jautājumu par drošības līdzekļa mīkstināšanu manam vīram, aizstājot turēšanu apcietinājumā ar citu drošības līdzekli, kas nebūtu saistīts ar brīvības atņemšanu.
Ceru uz Jūsu atsaucību un izpratni!
Par „Krievijas spiega” lietu iepriekš Pietiek rakstīja ŠEIT.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
