Kaltēju sausiņus

Es savā vēstulē pastāstīju par neiedomājamām nejēdzībām prokuratūras izmeklēšanā saistītā ar divu zemesgabalu nelikumīgu privatizāciju, kur cietušais neesmu es personīgi, bet gan valsts.

Uzstādīju virkni jautājumu, atbildēs uz kuriem cerēju uzzināt, kādas ir Bērziņa kunga domas par šīm nejēdzībām, rosinājumus, ko es kā ierindas pilsonis varētu turpmāk darīt, lai veicinātu šī konkrētā gadījuma loģisku un tiesisku atrisinājumu, gan arī Bērziņa kunga domas par to, ko viņš kā prezidents varētu darīt vai pat darīs, lai nekad vairs nekas tik nejēdzīgs nevarētu atkārtoties.

Protams, protams, saprotu, ka Bērziņa kungam valstiski svarīgu darbu un uzdevumu ir pāri galvai, bet viņš taču pats piedāvājās…

Atbilde mani, atklāti sakot, šokēja. Tā tika atsūtīta uz manu e-pastu, un zem paraksta ir šāds teksts:

“Šis ir Latvijas Valsts prezidenta kancelejas e-pasta sūtījums un paredzēts tajā norādītajam adresātam.

Ja Jūs neesat šī sūtījuma adresāts vai persona, kas tiesīga šo sūtījumu saņemt, lūdzu, informējiet nosūtītāju un izdzēsiet šo e-pasta sūtījumu. Informējam, ka jebkāda šī sūtījuma satura izpaušana, kopēšana, izplatīšana vai darbība, pamatojoties uz tajā ietverto informāciju, ir aizliegta un var būt pretlikumīga.”

Kad biju Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, man dažkārt iznāca saskarties ar ierobežotas pieejamības informāciju, dažas reizes pat parakstījos par tās neizpaušanu. Taču nekad nespēju iedomāties, ka tas, kas rakstīts manis saņemtajā atbildē, varētu būt valsts noslēpums. Man ir aizliegts pat kādam pateikt, kad šo sūtījumu saņēmu un kas to parakstījis. Pat sievai to nestāstu.

Taču mani no laika gala mulsinājis un tracinājis tas, ja kāds likums vai noteikumi neatbilst elementārai loģikai. Ja šai piebildē rakstītais atbilst kādam likumam, tad tas ir absurds trīs iemeslu dēļ:

1) Satversmes 104. pants paredz, ka tad, ja es neesmu saņēmis atbildi pēc būtības, man ir tiesības prasīt to tiesas ceļā. Kā es varu realizēt Satversmē paredzēto, ja man aizliegts izpaust sūtījuma saturu? Kā tad tiesa to varētu izvērtēt?

2) Atbildē cita starpā ir pateikts, ko es pats konkrēti šīs lietas sakarā vēl tomēr varētu darīt. Taču vienlaicīgi piebildē man paziņo, ka jebkāda darbība, kas pamatojas uz šo man sniegto informāciju, ir aizliegta. Kaut kā neiet kopā…

3) Jebkāda šāda darbība ir aizliegta un var būt pretlikumīga. Elementāra loģika māca – ja reiz var būt (nevis ir), tad var arī nebūt. Bet, ja nav pretlikumīga, tad kāpēc jāaizliedz? Pilnīgs sviests – iesakām, ko darīt, tad katram gadījumam aizliedzam, jo paši nezinām – ir pretlikumīgi, nav pretlikumīgi, var būt vai var arī nebūt.

Šā vai tā, bet pašlaik jau jūtos kā kriminālnoziedznieks. Divu iemeslu dēļ:

1) Neesmu pārliecināts par to, vai arī šī piebilde neietilpst šī sūtījuma sastāvā. Tā kā esmu to izpaudis, esmu pārkāpis aizliegumu.

2) Jebkurā gadījumā esmu aizliegumu pārkāpis, jo izpaudu, ka atbildē man pateikts pat manām iespējamām darbībām.

Arī turpmākajam ir iespējami vairāki scenāriji:

1) Saņemot šo sūtījumu, Lapsas kungs kā likumpaklausīgs pilsonis nekavējoties orgāniem ziņo par manu kriminālpārkāpumu.

2) Lapsas kungs paklausa Prezidenta kancelejas norādījumam, nekavējoties izdzēš no manis saņemto e-pastu, jo nav persona, kas tiesīga to saņemt, un par to informē nosūtītāju.

3) Kā cilvēks, kurš arī elementāru loģiku vērtē augstāk par apšaubāmas kvalitātes likumiem vai labu likumu apšaubāmu traktēšanu, Lapsas kungs tomēr ņem un manis rakstīto nopublicē. Tad var gadīties, ka iesēdina arī viņu kā nozieguma līdzdalībnieku.

4) Erudīti Pietiek komentētāji (piemēram, Paija) visu izvērtē, saliek pa plauktiņiem, atspēko mani vai atbildes sūtītājus, un visiem viss kļūst skaidrs.

Jebkurā gadījumā, ja kāds autoritatīvi nepierādīs, ka pati piebilde pie man sūtītās atbildes ir klaja nelikumība, tad manai misijai vēstulē minēto nelikumību risināšanā beidzot pielikts trekns punkts, jo jebkāda likumā paredzēta mana turpmākā darbība ar saņemto atbildi man tiek aizliegta.

Viens gan paliek pilnīgi neskaidrs. Nevienā civilizētā valstī neviens vispār nesaprastu, par ko ir bazārs. Vēl vairāk – pat pēdējā necivilizētā džungļu valstiņā Banānijā neviens nevarētu saprast, kāpēc zeme zem viņu vienīgā veikaliņa pēkšņi kļūst stipri dārgāka tikai tāpēc, ka vietējie krokodilu mednieki tur pa vakariem sapulcējas iedzert kādu uguns dziru.

Bet tieši tā notiek banānu republikā Latvijā. Pa dienu veikals ir veikals, bet tad tas pārtop par kaut kādu ragu – nagu kantori (gluži kā pēc Ostapa Bendera), jo, lūk, “…nelielā telpas daļā pie veikala kases…” (izraksts no izmeklētājas rakstītā) vietējie traperi dažreiz pa vakariem iedzer šņabi un uzkož kuiļa pautus.

Tas vēl nebūtu nekas, ja veikala īpašniekam tas patīk vai arī kāds šādām pasaciņām notic. Galvenais, ka valsts zemes cena tādēļ krasi samazinās un to var atdot par sviestmaizi. Un arī tas nav pats galvenais. Pats galvenais ir tas, ka šāda primitīva krāpšana iziet cauri, valsts īpašuma apsaimniekotājiem ir vienalga, par kādu cenu tas tiek noprivatizēts (jeb ir ieinteresēts šādā pazeminātā cenā?), bet prokuratūra 8 gadu garumā nespēj tikt skaidrībā – tas ir labi vai nav labi, ir likumīgi vai nav likumīgi.

Bet tai laikā galvenais vainīgais šajā “izmeklēšanas” nejēdzībā J.Maizītis, tā vietā, lai saviem izmeklētājiem un prokuroriem iemācītu strādāt, staigāja pa radio un TV, žēlodamies par sliktiem likumiem, kas it kā neļaujot ar šīm nejēdzībām cīnīties. Pēc nepārvēlēšanas ģenerālprokurora amatā kļuva par padomnieku tieslietu ministram.

Nezinu vai viņi būtu varējuši savā starpā vienoties, kurš no viņiem vairāk vainīgs – A.Štokenbergs, kurš kategoriski atteicās J.Maizītim sniegt jebkādas papildus ziņas par notikušo noziegumu, vai arī J.Maizītis, kuram varēja pietikt arī ar to, ko es viņam biju ziņojis, ja tikai gribētu izlasīt un spētu saprast manis rakstīto. 2009. gadā kāds beidzot saprata.

Un tagad, kad lietai nebūt vēl punkts nav pielikts, J.Maizītis nu jau ir prezidenta padomnieks, un ir ļoti iespējams, ka tieši viņš ir tas, kurš ieteica atbildi uz manis rakstīto padarīt par valsts noslēpumu. Banānijā, kad cilts vadonis uzzina par notikušu nejēdzību, nekavējoties paziņo savas domas un lēmumu un raugās, lai visi nekavējoties to uzzinātu. Banānu republikā Latvijā viss ir otrādi – valsts pirmās personas domas par notikušu un turpinošos nejēdzību zina tikai dažas sevišķi pietuvinātas personas un viena nepietuvināta. Šis augstais gods šoreiz ticis man, pat sieva neko nedrīkst zināt, par pārējo sabiedrību nemaz nerunājot.

Es nebūt nebrīnītos, ja sodītu nevis valsts izlaupītājus un viņu tiešos vai netiešos atbalstītājus un piesedzējus, bet gan mani. Par to, ka daļēji esmu atklājis valsts noslēpumu. Varbūt atnāciet un arestējiet mani? Ja ar nopludināto informāciju ir par maz, varu izplatīt visu atbildes tekstu. Es tiešām esmu gatavs uz šādu eksperimentu, lai redzētu, cik tālu šāds absurds var aiziet.

Ja liktenis būs lēmis man ar Lapsas kungu sēdēt vienā kamerā, ar sausiņiem noteikti padalīšos…

P.S. Nupat radio Krustpunktā noklausījos G.Mūrnieces stāstu par Pietiek un konfliktu ar to. Netaisos neko komentēt šī konflikta sakarā. Taču 2003. gadā, kad es atklāju divas nelikumības ar zemesgabalu privatizāciju, Mūrnieces kundze (tolaik Bartkeviča) izmisīgi vairākkārt radio raidījumos centās pierādīt, kādu kļūdu pieļāvis Jaunais laiks, nominējot mani par savu pārstāvi Privatizācijas aģentūras padomē. Daudzkārt zvanīja man un izprašņāja, radio raidījumos intervēja dažādus speciālistus un “speciālistus”, lai tie apliecinātu, ka es neko nesaprotu no likumiem un privatizācijas.

Kopš 2003. gada daudzkārt esmu vērsies radio, arī personīgi pie G.Mūrnieces, arī pēc tam, kad prokuratūra beidzot atzina, ka taisnība ir bijusi man. Ar domu, ka vajadzētu paanalizēt, kāpēc viss notiek tik nejēdzīgi un bezatbildīgi. Nekādas atsaucības un reakcijas.

 Tagad, izmantojot gadījumu, darīšu to vēlreiz. Nevēlos konfliktēt ne ar Pietiek, ne Latvijas radio. Manā uztverē abi vajadzīgi, abi var darīt svētīgu darbu. Ja radio un personīgi Mūrnieces kundzi patiesi interesē patiess tiesiskums un cīņa par to, aicinu nopietni tam pievērsties. Tāpēc šo un atklāto vēstuli Prezidentam nosūtu arī Mūrnieces kundzei. Varbūt šoreiz būs kāda reakcija uz manis rakstīto. Es labi saprotu, ka neesmu ne medijs, ne portāls, un Mūrnieces kundzei nebūt obligāti nav jāatbild uz maniem jautājumiem, taču dažus tomēr atļaušos uzdot.

1) Vai Jūs uzskatāt, ka manis aprakstītās nejēdzības ir kliedzošas? Ja nē, tad kāpēc?

2) Vai jūs uzskatāt, ka apstākļos, kad nevienam, tai skaitā ministriem, Saeimas deputātiem, prezidentam u.c. nav nekādu tiesību iejaukties tiesu un prokuratūras izmeklēšanas darbā, tieši mēdijiem, t.sk. radio, jābūt galvenajiem, kas par to skaļi runā, tādējādi piespiežot atklātās nejēdzības novērst? Ja tā nedomājat, tad kāpēc?

3) Vai manis aprakstītās lietas ir tā cienīgas un vērtas, lai mēdiji neatlaidīgi urķētos, kāpēc tā notiek un kas jādara, lai nekas tāds neturpinātos?

4) Vai šobrīd Jūs vairs neinteresē tas, kas noticis un notiek Privatizācijas aģentūrā? Ja neinteresē, tad kas noticis ar Jums? Vai visai sabiedrībai nebūtu jāuzzina, kāpēc savulaik A.Štokenbergs kategoriski iebilda pret jebkādu materiālu nosūtīšanu prokuratūrai jautājumā, kas savulaik tik ļoti interesēja arī Jūs. Vai nevēlaties piezvanīt Štokenberga kungam, kā savulaik man un dažādiem ekspertiem? Vai tiešām Jums un visai sabiedrībai ar Jūsu starpniecību neinteresē uzzināt, kāpēc tikai ar 50. vēstuli prokuratūra atzina, ka noziegumi tiešām notikuši, bet ar 56. vēstuli, ka turpmāk man neko vairs nestāstīs? Varbūt Jums pastāsta. Vismaz kaut ko.

5) Vai tiešām Jums neinteresē, kāpēc vēl šodien, kad pati Privatizācijas aģentūras valde un prokuratūra atzinuši, ka nelikumības notikušas, pašreizējā valde arvien kategoriski atsakās prokuratūrai pieteikties par cietušo un prasīt zaudējumu atlīdzību? Ja neinteresē, tad kāpēc? Vai tāpēc, ka savulaik kļūdījāties notikušā novērtējumā un nekritiski pieņēmāt apšaubāmu un personīgi ieinteresētu “ekspertu” stāstīto?

Novērtē šo rakstu: