Kam ir lielākais pamats satraukties par Alvja Hermaņa iecerēm
Romāns Meļņiks, la.lv30.11.2025.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Alvis Hermanis savu jau ir panācis. Kaut vai daļēji. Partiju vēl nav izveidojis, bet ceļā uz tās izveides mērķi jau pavirzījies – iršu pūznis ir izspārdīts. Nu paniski spindz no visām pusēm. Vieni saukā Hermani par Ļeņinu un kā tik vēl ne. Otri groza savus līkos pirkstus pie deniņiem un runā par naivumu un utopiju. Citi piesauc demokrātijas un ierastās kārtības apdraudējumus. Vēl kādi aizrāvušies ar Hermaņa domubiedru biogrāfiju ķidāšanu un izsmiešanu.
Jā, netrūkst arī pārgudru vērtētāju, kas paši nekur neiesaistās, bet arī šo reizi izmanto kā iespēju, lai plaši spriedelētu par nepareizo taktiku mērķa sasniegšanai, par neprofesionalitāti, to, kas būs, ja atbalsts jaunajam spēkam būs mazāks, nekā nepieciešams pārmaiņu virzībai, par to, ka esot pretruna starp vēlmi likvidēt partiju sistēmu un nepieciešamību veidot partiju, lai to paveiktu, utt.
Protams, interesanti vērot to ažiotāžu, kas radusies pēc Alvja Hermaņa ne pārāk garā ieraksta interneta pļāpātuvēs. Kāpēc tāds satraukums? Jūt vilkmi režisora paustajam? Izskatās, ka jā. Un pamatoti. Bail par savām pozīcijām pie siles? Jā, par daudziem tā var teikt. Atklājas arī nespēja akceptēt citādu skatījumu, nespēja diskutēt pēc būtības par cēloņiem, kāpēc cienījamais režisors izlēmis sevi pieteikt politikā.
Un tieši aiz pašu vārguma arī izvēlēts vieglākais ceļš – lamāt, lamāt, lamāt…
Par ko tad īsti runā Hermanis un viņa domubiedri? “Pašreizējā vēlēšanu kārtība nedod iespēju atlasīt maksimāli kompetentākos valsts pilsoņus, kuri būtu spējīgi pieņemt maksimāli kvalitatīvākos lēmumus par labu pārējai sabiedrībai.” Kas te nepareizs? Arī daudzi politikā esošie sakās, ka to saprotot, Taču nez kāpēc nākamajai tēzei – ka “tāpēc šī sistēma būtu jāmaina” – gan nepiekrīt. Jo paši nejūtas tie maksimāli kompetentākie? Ļoti iespējams.
Bet te ir vēl viens aspekts par ko skaļi nerunā, taču ko partijas vismaz pēdējos padsmit gadus cenšas ievērot savā kadru politikā, – augstos amatos partijām izdevīgāk likt nevis spilgtas personības, kuras neizbēgami nonāk kritikas krustugunīs, bet gan pelēcības, kuras neviens nemana, neatceras, nesaista ar amatu un partiju, pelēcības, uz kurām neapvainojas un pat tā īsti nedusmojas pēc principa “ko nu uz tādu…”.
Ja Hermanis saka, ka būs jākonkurē ar līderiem, idejām, argumentiem, ka grib radīt politiskās cīņas lauku plašāku – ne tikai starp “lokomotīvēm”, bet iesaistot ikvienu, kas pretendē būt Saeimā, tas radikāli apdraud ierasto kārtību. Un, protams,
visvairāk pamats satraukties ir pelēkajai masai, kas iešļūc pa Saeimas durvīm aiz saraksta priekšgalā izlikto pāris līderu mugurām.
Hermanis mudina vēlēt par lielāko labumu nevis “mazāko ļaunumu”. Vai šim var iebilst? Ja politiskās cīņas galvenais ierocis ir labākais piedāvājums, tad diez vai par mazāko ļaunumu kāds rausies balsot. Cita lieta, ja politiskā piedāvājuma pēc būtības nav un tad paši amatus jau ieņēmušie tik vien spēj, kā noliet ar mēsliem savus konkurentus, mudinot vēlētāju ņemt to, kas mazāk smird… Nav brīnums, ka, to redzot, vēlētāji neko labu nedomā par varu un arī vēlēt tā īsti iet negrib. Jo labas izvēlas taču nav – ir vien izvēle starp sliku un mazliet mazāk sliktu.
Man kā vēlētājam jāsaka, ka labāko ideju, labāko piedāvājumu konkurenci noteikti gribētos atjaunot. Un lai “mazākā ļaunuma” izvēle paliek vēsturē kā ļauns murgs.
Ko tādā brīdī ieteikt esošajām partijām? Ja gribat saglabāt kaut kripatiņu cieņas, vismaz loģiskos argumentus neapkarojiet! Nespļaujiet pret vēju!
Nemeklējiet ieganstus, lai nedarītu. Nemeklējiet atrunas, lai noraidītu. Vai viss ir ideāli? Nē? Tad diskutējiet par to, kādi ir risinājumi, lai problēmas un nepilnības novērstu nevis ļaujieties vien diskusijas mēģinājumu apkaušanai jau iedīglī! Attieksmes maiņa faktiski ir jūsu vienīgā iespēja izdzīvot šajā vispārējas neuzticēšanās esošajām partijām un to pārstāvjiem laikā. Un laikā, kad politikā sāk pūst citi vēji.
Seko mums 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
