Kam ir lielākais pamats satraukties par Alvja Hermaņa iecerēm
Romāns Meļņiks, la.lv30.11.2025.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Alvis Hermanis savu jau ir panācis. Kaut vai daļēji. Partiju vēl nav izveidojis, bet ceļā uz tās izveides mērķi jau pavirzījies – iršu pūznis ir izspārdīts. Nu paniski spindz no visām pusēm. Vieni saukā Hermani par Ļeņinu un kā tik vēl ne. Otri groza savus līkos pirkstus pie deniņiem un runā par naivumu un utopiju. Citi piesauc demokrātijas un ierastās kārtības apdraudējumus. Vēl kādi aizrāvušies ar Hermaņa domubiedru biogrāfiju ķidāšanu un izsmiešanu.
Jā, netrūkst arī pārgudru vērtētāju, kas paši nekur neiesaistās, bet arī šo reizi izmanto kā iespēju, lai plaši spriedelētu par nepareizo taktiku mērķa sasniegšanai, par neprofesionalitāti, to, kas būs, ja atbalsts jaunajam spēkam būs mazāks, nekā nepieciešams pārmaiņu virzībai, par to, ka esot pretruna starp vēlmi likvidēt partiju sistēmu un nepieciešamību veidot partiju, lai to paveiktu, utt.
Protams, interesanti vērot to ažiotāžu, kas radusies pēc Alvja Hermaņa ne pārāk garā ieraksta interneta pļāpātuvēs. Kāpēc tāds satraukums? Jūt vilkmi režisora paustajam? Izskatās, ka jā. Un pamatoti. Bail par savām pozīcijām pie siles? Jā, par daudziem tā var teikt. Atklājas arī nespēja akceptēt citādu skatījumu, nespēja diskutēt pēc būtības par cēloņiem, kāpēc cienījamais režisors izlēmis sevi pieteikt politikā.
Un tieši aiz pašu vārguma arī izvēlēts vieglākais ceļš – lamāt, lamāt, lamāt…
Par ko tad īsti runā Hermanis un viņa domubiedri? “Pašreizējā vēlēšanu kārtība nedod iespēju atlasīt maksimāli kompetentākos valsts pilsoņus, kuri būtu spējīgi pieņemt maksimāli kvalitatīvākos lēmumus par labu pārējai sabiedrībai.” Kas te nepareizs? Arī daudzi politikā esošie sakās, ka to saprotot, Taču nez kāpēc nākamajai tēzei – ka “tāpēc šī sistēma būtu jāmaina” – gan nepiekrīt. Jo paši nejūtas tie maksimāli kompetentākie? Ļoti iespējams.
Bet te ir vēl viens aspekts par ko skaļi nerunā, taču ko partijas vismaz pēdējos padsmit gadus cenšas ievērot savā kadru politikā, – augstos amatos partijām izdevīgāk likt nevis spilgtas personības, kuras neizbēgami nonāk kritikas krustugunīs, bet gan pelēcības, kuras neviens nemana, neatceras, nesaista ar amatu un partiju, pelēcības, uz kurām neapvainojas un pat tā īsti nedusmojas pēc principa “ko nu uz tādu…”.
Ja Hermanis saka, ka būs jākonkurē ar līderiem, idejām, argumentiem, ka grib radīt politiskās cīņas lauku plašāku – ne tikai starp “lokomotīvēm”, bet iesaistot ikvienu, kas pretendē būt Saeimā, tas radikāli apdraud ierasto kārtību. Un, protams,
visvairāk pamats satraukties ir pelēkajai masai, kas iešļūc pa Saeimas durvīm aiz saraksta priekšgalā izlikto pāris līderu mugurām.
Hermanis mudina vēlēt par lielāko labumu nevis “mazāko ļaunumu”. Vai šim var iebilst? Ja politiskās cīņas galvenais ierocis ir labākais piedāvājums, tad diez vai par mazāko ļaunumu kāds rausies balsot. Cita lieta, ja politiskā piedāvājuma pēc būtības nav un tad paši amatus jau ieņēmušie tik vien spēj, kā noliet ar mēsliem savus konkurentus, mudinot vēlētāju ņemt to, kas mazāk smird… Nav brīnums, ka, to redzot, vēlētāji neko labu nedomā par varu un arī vēlēt tā īsti iet negrib. Jo labas izvēlas taču nav – ir vien izvēle starp sliku un mazliet mazāk sliktu.
Man kā vēlētājam jāsaka, ka labāko ideju, labāko piedāvājumu konkurenci noteikti gribētos atjaunot. Un lai “mazākā ļaunuma” izvēle paliek vēsturē kā ļauns murgs.
Ko tādā brīdī ieteikt esošajām partijām? Ja gribat saglabāt kaut kripatiņu cieņas, vismaz loģiskos argumentus neapkarojiet! Nespļaujiet pret vēju!
Nemeklējiet ieganstus, lai nedarītu. Nemeklējiet atrunas, lai noraidītu. Vai viss ir ideāli? Nē? Tad diskutējiet par to, kādi ir risinājumi, lai problēmas un nepilnības novērstu nevis ļaujieties vien diskusijas mēģinājumu apkaušanai jau iedīglī! Attieksmes maiņa faktiski ir jūsu vienīgā iespēja izdzīvot šajā vispārējas neuzticēšanās esošajām partijām un to pārstāvjiem laikā. Un laikā, kad politikā sāk pūst citi vēji.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
