Kam izdevīgi valstiskie meli par vilkiem un lūšiem un to slaktiņš

Tā kā lūši nenodara nekādus ekonomiskos zaudējumus un neapdraud cilvēku dzīvības, tad atliek vien izvērtēt vilkus, kuri arī neapdraud cilvēkus, bet toties gadā nokožot aptuveni 100 aitas. It kā.

Divu gadu garumā salīdzinot Valsts meža dienesta datus par vilku uzbrukumiem mājlopiem un reģionālās preses rakstus par konkrētiem gadījumiem (kur cietušie aprakstīja, kā redzējuši, ka suņi uzbrūk aitām vai izskrien no kūts, vai arī suņi redzēti pirms uzbrukuma un suņu pēdas bijušas uzbrukuma vietā), iezīmējas skaidra tendence: 2012. gadā no 170 nokostiem mājlopiem vismaz 143 bija suņu nokosti, bet 2013.gadā no 174 – vismaz 129.

Tikai lieta tāda, ka VMD Medību daļa (Rīgas kantoris), kas sastāv no diviem medniekiem un vienas tantiņas, publiski visas suņu nokostās un savainotās aitas piedēvē vilkiem, lai „pamatotu” kvotas lielumu, kuru mednieki cenšas izpildīt 9 mēnešus. Un tikai tad, kad Vidzemes televīzija ir uzfilmējusi sižetu par suņu nokostām 24 aitām Raunā un VMD Medību daļas vadītājam Valteram Lūsim ir pajautāts, vai šīs aitas arī tiks pierakstītas vilkiem, viņš kā āzis sāk taisnoties, ka neko tādu nedarot, un nokosto aitu statistika no 124 aitām 2015.gadā sarūk līdz 90 aitām 2016.gadā.

(„Raunas pagastā saimniecībā kaimiņu suņi nokož 24 aitas”

http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/raunas-pagasta-saimnieciba-kaiminu-suni-nokoz-24-aitas.a192028/ )

Lasot reportāžas par vilku uzbrukumiem, rodas iespaids, ka, ja nebūtu vilku, tad aitas būtu nemirstīgie Kaščeji. Bet tā gluži nav – piemēram, pērn vienā atsevišķā gadījumā ugunsgrēkā sadega 562 aitas un viens zirgs.

 (“Ērgļos ugunsgrēkā kūtī sadeg simtiem aitu”

http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/erglos-ugunsgreka-kuti-sadeg-simtiem-aitu.a174692/ )

Tad vēl knišļi var dažās dienās nokost 400 mājlopus.

(“Knišļu uzbrukumu dēļ Latgalē bojā gājušas jau 324 govis”

http://www.tvnet.lv/zala_zeme/zala_dzive/166588-knislu_uzbrukumu_del_latgale_boja_gajusas_jau_324_govis )

Lielbritānijā, kur nav vilku un lūšu, par aitu mirstību ir sekojoši dati – 40% no kopējiem zaudējumiem veido aborti, 30% - gremošanas trakta traucējumi un laikapstākļi, 20% - infekciju slimības, 5% - defekti tikko piedzimušajiem jēriem, 5% - uzbrukumi (lapsas, suņi) un nolaidība.

Neliels ieskats aitkopības nozarē: pirms jēri dzimst, martā 4 500 saimniecībās ir 100 000 aitu - līdz ar to vilku nokostās, saimnieku nepieskatītās 30-40 aitas nav būtiskas vairumam aitkopju (pārējās 120 nokož suņi). 

Aitkopji gan ES, gan valdības maksātajās subsīdijās var saņemt 6.38 eiro par aitu, un bioloģiskās lauksaimniecības atbalsts ir šāds: zālāji – 97 eiro/ha; laukaugi – 117 eiro/ha. Un kur nu vēl tie zaudējumi, kas ietu garām valsts budžetam sakarā ar samazinātiem maksājumiem par CO2 emisiju kvotām, jo aitai ir vislielākais ogļskābās gāzes pēdas nospiedums starp mājlopiem, bet Aitu asociācijas mērķis ir aitu kopskaitu uzdzīt līdz miljonam. Pērn, izsolot emisijas kvotas, Latvijas valsts ieguva 23 miljonus eiro.

Pie mums atšķirībā no citām Eiropas valstīm dažiem cilvēkiem liekas, ka vilks varēs pastāvēt un veikt ekoloģiskās funkcijas mežā tikai tad, ja ne centa zaudējumu nebūs radīti nevienam aitkopim. Bet par suņiem un aitām saimniekiem jādomā savlaicīgi – tas saucas „atbildības uzņemšanās par saviem mājdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem”.

Tagad mēs nedaudz varētu pakavēties pie mednieku darbības ekonomiskajām sekām jeb zaudējumiem, kurus rada vēlme palielināt pārnadžu skaitu un līdz minimumam samazināt vilku un lūšu skaitu.

Kopš 1997.gada stirnu skaits Latvijā palielinājies 7 reizes (2010.g.- 240 000) , mežacūku – 5 reizes (2014.g. – 74 000), aļņu un staltbriežu skaits – 3 reizes (2017.g. attiecīgi 22 000 un 54 000).

Pārāk lielās stirnu, staltbriežu u.c. populācijas izraisa autoavāriju pieaugumu uz ceļiem, kas noved arī pie cilvēku nāves, savainojumiem un bojātām mašīnām - un tas bija zināms jau iepriekš, ka līdz ar šādu medību politiku pieaugs stirnu, staltbriežu, mežacūku u.c. skaits un ka tas neizbēgami novedīs pie autoavāriju pieauguma. Apdrošinātājiem ik gadu nākas izmaksāt divu miljonu eiro lielas kompensācijas par aptuveni 1 500 ceļu satiksmes negadījumiem ar dzīvniekiem. 

(http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/uz-cela-pieaug-negadijumu-skaits-ar-meza-dzivniekiem.a222535/)

Pēc Silavas veiktā pētījuma svaigo meža apkodumu apjoms sasniedz 10%, postījumi lauksaimniecības platībām – 5%, un, neskatoties uz pārnadžu radītajiem miljonus lielajiem zaudējumiem, pētījuma autori Jānis Ozoliņš un Jānis Baumanis iesaka “pārāk nedramatizēt situāciju’’. (http://www.la.lv/krietni-vairak-postijumu/hidehead/ )

Bet, ja vilki nokož 30-40 nepieskatītas aitas, tad katra vilku ģimene ir jāapšauj, lai „nepalielinātu ekonomiskos konfliktus”. Tas pats attiecas uz lūšiem, kuri vispār nekādus postījumus nerada. Kaut gan Eiropā aizsargājamas sugas statuss ir nevis mežacūkām, staltbriežiem un aļņiem, bet gan vilkiem un lūšiem.

Pārnadžu nodarītie jaunaudžu postījumi a/s "Latvijas valsts meži" teritorijās ir 8 400 hektāru lieli, un zaudējumi mērāmi 5 miljonos eiro.

(http://laukos.la.lv/par-jaunaudzu-izpostisanu-atbildes-ari-mednieki/)

Par zaudējumiem privātajos mežos, kas veido pusi no mežu kopējās platības, dati netiek apkopoti.

Par uzskatāmu piemēru postījumiem lauksaimniecības platībām noder Laura Saliņa pieredze, kuram Vietalvas Pļaviņu pusē mežacūkas vienā pašā sezonā radīja 420 tūkstošu eiro lielus zaudējumus.

Par postījumiem, kas rodas "racionālās medību saimniecības" darbības rezultātā, kuras mērķis ir panākt pēc iespējas lielāku skaitu savvaļas pārnadžu (mežacūkas, aļņi, staltbrieži un stirnas), jāpiebilst, ka situācija tikai pasliktinās. Āfrikas cūku mēra izplatībai Latvijā (līdz ar to apdraudējumu cūkkopībai, bet cūkgaļa veido ievērojami lielāko daļu no Latvijas iedzīvotāju kopējā gaļas patēriņa) maksimāli izdevīgus nosacījumus radījuši tieši mednieki. 

Kopš 1990.- to gadu otrās puses notika sistemātiska mežacūku piebarošana, bet no atļautā limita šāva mazāk par pusi. Šāda izkropļota sistēma turpinājās arī tad, kad Latvija 2004.gadā iestājās Eiropas Savienībā. 

Zemkopības ministriju šajā laikaposmā vadīja Mārtiņš Roze, Jānis Dūklavs (mednieks), Laimdota Straujuma. Valsts meža dienesta Medību daļu ilgstoši ( jau no 2000.gada) vadīja Jānis Baumanis (pašreizējais Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs un Āfrikas cūku mēra problēmas „risinātājs”, kurš saņem tūkstošiem eiro lielu finansējumu par mednieku „informēšanu”). Bet, kad šis „speciālists” reāli varēja riskus samazināt ar administratīvajām metodēm, tad to nedarīja. Tieši otrādi - piesedza acis uz piebarošanu (jo mežacūkas medniekiem ir galvenais gaļas ieguves avots) un veicināja vilku apšaušanu, kuri dabīgā ceļā varētu palīdzēt samazināt mednieku pārmērīgi savairoto mežacūku skaitu.

Pāris gadus Medību daļu vadīja arī Dr.Jānis Ozoliņš - vilku un lūšu monitoringa ieviesējs un vadītājs, kurš 2001.gadā sarunāja, ka Eiropas Savienība atļauj Latvijai faktiski nekur citur Eiropā tādā intensitātē nepieļautas vilku un lūšu medības, ja Latvija spēj pierādīt, ka vilku un lūšu populācijapie mums nesamazinās. Kopš 2013.gada decembra Medību daļu vada Valters Lūsis (arī mednieks un aktīvs vilku šāvējs). 

Jāpaskaidro, ka ĀCM vīrusu apritē uztur un tālāk izplata tieši mežacūkas, jo mājas cūku fermās, veicot bioloģiskos drošības pasākumus, situāciju ilgtermiņā varētu kontrolēt. Eiropas Savienībā ekonomiskās intereses, maigi izsakoties, ir prioritāte, un attiecīgi galvenais gaļas ieguves avots ir lauksaimniecība (un nevis medniecība).

Līdz ar to Latvijas mednieki apzināti un sistemātiski gadiem ilgi (vismaz 15 gadus no vietas) neatlaidīgi kāpināja ĀCM riskus ne tikai Latvijas galvenajai gaļas ieguves nozarei, bet radīja apdraudējumu visai Eiropas Savienības cūkkopības nozarei un cūkgaļas tirgum. Šīs riska samazināšanas izmaksas ir mērāmas miljonos (administratīvie pasākumi, dezinfekcijas pasākumi, izkaušanas izmaksas, kompensācijas, ieņēmumu samazinājumi un negūtā peļņa lauksaimniekiem - ne tikai cūkaudzētājiem, bet arī tiem, kas audzē lopbarību, kuru nevar izmantot, ja tajā konstatē ĀCM vīrusu).

Pirmā gada laikā summa sasniedza 16.5 miljonus eiro (7.41 miljons eiro pasākumiem ĀCM izplatības ierobežošanai, 1 miljonu eiro liels ziedojums no LVM, 8.1 miljonu eiro lieli zaudējumi cūkkopjiem). Eiropas Savienība piešķīra 1.2 miljonus lai stimulētu sievieškārtas mežacūku šaušanu.

(LSM infografika: Āfrikas cūku mēris gada laikā aptvēris trešdaļu Latvijas

http://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/infografikas/lsm-infografika-afrikas-cuku-meris-gada-laika-aptveris-tresdalu-latvijas.a143076/ )

Secinājums - mednieki Latvijā mūsu savvaļas dzīvnieku sugu apsaimniekošanā problēmas nevis risina, bet gan rada. Turklāt šie zaudējumi mērāmi miljonu eiro apmērā. Un tā katru gadu. Bet tas medniecības nozares vadītājiem Latvijā netraucē nesatricināmi deklarēt, ka vilku un lūšu medības Latvijā ir „likumīgas” un „zinātniski pamatotas”.

Latvijas situācija ir apbrīnojama, - savvaļas sugas kurām nav aizsargājamas sugas statuss, tiek apzināti palielinātas, lai gan to nodarītie zaudējumi ir burtiski tūkstoš reižu lielāki nekā aizsargājamo savvaļas sugu nodarījumi (dažas vilku nokostās - bez preventīviem aizsardzības pasākumiem audzētās - aitas, kas ir daži tūkstoši eiro pret 10 miljoniem eiro lieliem zaudejumiem, kurus rada pārnadži).

Latvija izceļas ne tikai uz Polijas, Vācijas, Rumānijas fona, kur vilkus un lūšus nemedī, bet arī uz pārējo Baltijas valstu fona. Igaunijā par sugas aizsardzības mērķi ir izvirzīts lūšus un lāčus uzturēt tuvu vides ietilpības robežai, savukārt Lietuvā gadā nomedī tikai dažus vilkus, bet lūšu medības ir aizliegtas. Toties Latvijā, neskatoties uz to, ka pārnadži jau sen ir pārsnieguši sabiedrības iecietības robežu, lielos plēsējus šāva un turpina šaut tik intensīvi, ka nošauj arī ienākošos no kaimiņiem.

Turklāt jānorāda, ka kopš 2003.gada, kad bija iespēja ieviest vilku un lūšu medību aizliegumu,  par dabas aizsardzību atbildīgās Latvijas valsts institūcijas (VARAM, DAP) kopā ar lauksaimniecības un mežsaimniecības politikas veidotājiem (ZM, VMD, LVM) apzināti izvēlējušās iet vieglāko ceļu un atsevišķām ekonomisko interešu grupām izdevīgāko ceļu. Izlemts neizmantot tādu iespēju kā, piemēram, vilku un lūšu ekotūrisma potenciālu, kas neprasa nekādas investīcijas; statistika rāda, ka lauku tūrisma mītņu noslodze ir vien no 9 pilnām dienām gadā Latgalē līdz 21 dienai Vidzemē.

(TUG07. Lauku tūrisma mītņu raksturojošie rādītāji sadalījumā pa reģioniem

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/transp/transp__ikgad__turisms/?tablelist=true&rxid=89fa53c2-5ff7-456f-aae4-c4274cf3b2aa )

Turklāt vilku un lūšu ekotūrisms balstās uz šo dzīvnieku izzināšanu dabā, vadoties pēc dzīvnieku skaņām un atstātajām pēdām sniegā ziemā - tas ir, klusajā sezonā, kad ir vismazākais lauku tūrisma mītņu apmeklētāju skaits.

Pētījums par reģionālajiem ieņēmumiem no vilku ekotūrisma ASV Jeloustonas parkā, kas ir Kurzemes lielumā, uzrādīja 70 miljonu dolāru lielus ikgadējus ieņēmumus vietējai ekonomikai. Savukārt Vācijā ienākumi no lūšu ekotūrisma Hartza kalnos mērāmi 9-15 miljonos eiro.

(Study: Park's wolves worth millions

http://trib.com/news/state-and-regional/study-park-s-wolves-worth-millions/article_6116d733-c9a0-5a5c-a74e-87b563ceedf1.html ;

The Economic Impact of Lynx in the Harz Mountains

http://lynxuk.org/publications/lynxharz.pdf )

Vilku un lūšu ekotūrisms ir brīva niša un tam nepieciešamais pasākums - ierobežot vilku un lūšu šaušanu. Latvijā katru gadu tiek nošauti 43% no vilku un 30% no lūšu populācijas!

Šobrīd Latvijā dabas aizsardzības politikā, lieki teikt, nekas tamlīdzīgs nenotiek – Latvijas valsts meži rīko komercmedības ārzemniekiem, kur vilka nošaušana ir par velti kā bonuss, lai pievilinātu medniekus no Vācijas, Skandināvijas u.c. zemēm, kur vilkus medīt aizliegts vispār vai atļauts izņēmuma kārtā, bet ne kā pie mums - 9 mēnešus gadā.

Svarīgi norādīt, ka LVM ir sabiedrības īpašums un Meža likums uzliek par pienākumu LVM apsaimniekot tos, sabalansējot ekonomiskās intereses ar sociālajām un ekoloģiskajām interesēm. Tādēļ būtu tikai dabiski, ja no LVM multimiljonu peļņas daļa naudas tiktu atvēlēta atslēgsugu interesēm (t.i., izveidojot kompensāciju fondu, lai sekmētu aitkopju sadzīvošanu ar vilkiem, lūšiem un lāčiem, un finansētu šo sugu zinātnisko monitoringu, kas balstītos uz nevardarbīgām mūsdienīgām metodēm (tajā skaitā laboratoriskām plēsēju siekalu DNS analīzēm (kā tas ir Igaunijā)), pēc kurām iespējams precīzi noskaidrot, vai mājlopu nokodis vilks vai suns).

Katru gadu Latvijā vilkus nošauj 43% apmērā no populācijas, bet ne jau tāpēc, ka tie būtu aitas nokoduši, bet gan tāpēc, ka vilka teritorijā (250 km2) atrodas 10 medību klubi (!) (vidēji 25 km2 lielumā ar 15 medniekiem kolektīvā), kuri nevar pieļaut, ka vilki un lūši apēd viņu iekārotās stirnas, mežacūkas un briežus.

Veids, kā Dr. Ozoliņš „auž” Latvijas sabiedrībai vēlamo versiju par mūsu dabas resursa - lielo plēsēju vilku un lūšu aizsardzību (tos maksimāli apšaujot), ir sabiedrības iemidzināšana ar maldinošām frāzēm: viss balstās zinātnē, populācijas ir stabilas, šogad lielo plēsēju aizsardzības plānu atjaunošanas sakarā ir notikušas divas sabiedriskās apspriedes, kur no 46 dalībniekiem vismaz 35 atbalstīja esošo kārtību. Izrādās tāpēc vien, ka, vai nu paši ir mednieki (meža industrijas un medību nozares pārstāvji), vai arī atkarīgi no mednieku interešu pārstāvjiem. Vilku un lūšu monitoringu veic astoņi Silavas zinātniskie darbinieki, kas finansējumu saņem no Zemkopības ministrijas Medību saimniecības attīstības fonda (šī gada piešķirtais finansējumsir 28 000 eiro apmērā).

https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/Relize_Pieskir_finansejumu_medibu_saimniecibas_attistibas_projektiem_19_01.pdf )

Aizsardzības plānu izstrādātāji pat nekautrējas sabiedrības viedokli vai sabiedrības tolerances mērījumu pret lielajiem plēsējiem - plāna sociālo komponenti, kas ir šī projekta būtiskākā sastāvdaļa, - noskaidrot, aptaujājot skolēnus reģionos. Piemēram, viens no „Silavas” aptaujas anketas jautājumiem ir šāds: „Cik lielā attālumā no savām mājām Jūs varētu samierināties ar lielo plēsēju klātbūtni?”

Ja skolēni atbild, ka nevēlas lielo plēsēju klātbūtni 1-5 km attālumā no mājām, tad sanāk, ka Latvijā vispār nevar dzīvot vilki, lūši un lāči, jo pat pierobežā iedzīvotāju blīvums ir vismaz 4 iedzīvotāji uz 1 km2 ( riņķa līnijas laukums ar rādiusu 5 km ir 78 km2). Nākas secināt, ka ne visi anketas jautājumi uzkonstruēti „vienlīdzīgi”; piem., respondents var atzīmēt piedāvāto atbildes variantu: „vispār man patīk vilki un lūši, bet, lūdzu, ne tuvāk par 5 km no manām mājām”. Diemžēl šo putru skolēnu galvās lielā mērā palīdz uzturēt skolu matemātikas un bioloģijas skolotāji. Turklāt, ņemot vērā skolu matemātikas eksāmena vidējo rādītāju, kas ir nepilni 35% (tas faktiski ir nesekmīgs skolēns), nav nozīmes gaidīt, ka „Silavas” aptaujas izraudzītais respondents – skolēns, pildot anketu, varētu iedomāties par ko tādu, kā riņķa līnijas laukums.

Savukārt bioloģijas skolotāji skolēniem neizskaidro, ka vilki ir teritoriāli dzīvnieki un Latvijas mežos var pastāvēt aptuveni 100 vilku ģimenes – kā tas ir šobrīd, kad katru gadu apšauj katru ģimeni jeb pusi no vilku populācijas (30 000 km2 lielu mežu platību izdalot ar 250 km2 lielu vidējo vilku teritoriju, kopā sanāk 120 vilku teritorijas)., Ja vilkus Latvijā nemedītu, tad nevis tie pietuvotos skolēnu mājām, bet gan esošajās teritorijās dzīvotu lielākas un stabilākas vilku ģimenes.

Vilki un lūši ir pašregulējošas sugas, jo ir teritoriāli dzīvnieki, t.i. noteiktā platībā vai teritorijā nevar dzīvot neierobežots daudzums vilku un lūšu. Pašregulācija notiek, procentuāli samazinoties to vilku un lūšu skaitam, kuri piedalās reprodukcijā, samazinās metiena lielums un mazuļu izdzīvošanas procents, kā arī pieaug vardarbība pašas sugas pārstāvju (vilku un lūšu) starpā.

„Silava”, kas jau 20 gadus veic lielo plēsēju vilku un lūšu monitoringu, savā socioloģiskajā aptaujā no vilku nokostām 30-40 aitām cenšas izpūst eksistenciālu dilemmu - vai nu Daba vai cilvēku saimnieciskās intereses. Gan Eiropā, gan ASV normāla prakse ir kompensēt vilku nokostās aitas (īpaši, ja vilki ir aizsargājama suga), un, piemēram, Polijā, Vācijā, Rumānijā, Spānijā un Itālijā nenotiek vilku medības, bet Slovākijā nenotiek lūšu medības.

Jocīgi, ka „Silavas” pētnieki, kuru veikto vilku un lūšu monitoringu apmaksā mednieki, kuri nošaujot ne-mednieku mežos izaugušos pārnadžus, iegūst 200 kg gaļas uz katru mednieku, savā anketā liek vienādības zīmi starp medniekiem, 30-40 vilku nokosto aitu īpašniekiem un visu sabiedrību, par kuras reprezentatīvās kopas pārstāvjiem izraudzīti skolēni un viņu ģimenes locekļi. Kā izteicies ievērojamais ASV publicists Aptons Sinklērs, „ir diezgan sarežģīti panākt, lai cilvēks kaut ko saprastu, ja algu viņam maksā par to, lai viņš to nesaprastu”. (It is difficult to get a man to understand something when his salary depends upon his not understanding it).

Piemēram, „kādu labumu lūšu esamībā saskatīs tie, kuri lūšus nemedī?!”, brīnās demokrāts Dr.Jānis Ozoliņš 22.februārī notikušajā projekta publiskajā apspriedē. Ozoliņaprāt, cilvēkiem pret slepkavošanu (turklāt viņu dabas resursu) iebildumi var būt tikai tad, ja no tā viņiem ir kāds personīgs vai tiešs labums. Lai gan Vācijā cilvēki tērē miljoniem eiro tikai par iespēju ieraudzīt lūšu klātesamības pazīmes dabā. Savukārt Latvijā mednieki vilkus un lūšus šauj tikai tāpēc, ka mednieku vidē valda primitīvais uzskats - lielie plēsēji ir "konkurenti un kaitēkļi".

Mednieki pat nepūlas izņemt CITES sertifikātu, kas apliecina, ka attiecīgais vilks un lūsis ir nomedīts likumīgi: lai gan 2016./2017. gada medību sezonā nošāva 125 lūšus un 279 vilkus, DAP izsniedza CITES sertifikātu tikai 3 lūšu un 4 vilku trofejām. No 2011./2012. gada medību sezonas līdz 2017.gada aprīlim Latvijā nomedīti: 858 lūši un 1559 vilki; DAP izsniegusi CITES sertifikātus vien 50 lūša un 49 vilka trofejām.

Nesen Valmierā tika sarīkota izstāde, kurā 100 mednieki bija atveduši 215 trofejas, un, lai gan pasākums bija plaši izreklamēts, to apmeklēja vien daži interesenti. Gan medniekiem, gan J.Ozoliņam droši vien ir grūti saprast, ka cilvēkus interesē nevis beigtu dzīvnieku galvaskausi un ādas, bet gan dzīvi lūši un vilki.

Realitāte ir tāda, ka Latvijā sugas nežēlīgās izšaušanas rezultātā apmēram 100 vilku pāru ir padarīti par vairošanās mašīnām, lai varētu kompensēt medībās nošautos (gadā vidēji nošauj pusi no populācijas, kas nozīmē, ka katra vilku ģimene tiek apšauta katru gadu(!). Pēc medību sezonas paliek 200-300 vilku uz 30 000 km2 mežu teritorijas - tātad 10 vilku uz 1000 km2. Ja vidējā vilku teritorija ir 250 km2, tad sanāk 2.5 vilki jeb uz divām teritorijām 2 + 3 vilki (tas ir viss, kas paliek pāri no diviem vecākiem, kuriem maijā piedzimst 6 mazuļi). To Dr.Ozoliņš atļaujas saukt par "ierobežotām medībām" un "stabilu populāciju".

Tātad, salīdzinot 2001.gada un 2017.gada”Silavas” izstrādātās lielo plēsēju lūšu un vilku aizsardzības plāna socioloģiskās aptaujas, jāsecina, ka tiek izmantoti vieni un tie paši vecie paņēmieni – lai izvilinātu noteiktu grupu interesēm vēlamās atbildes par atbalstu „saprātīgai vilku un lūšu skaita kontrolei”, tiek rupji manipulēts ar skolēnu nezināšanu un nepamatotām bailēm, kuras 15 gadus Dr.Ozoliņš apzināti neizkliedēja. Pirms 2001.gada „Silavas” aptaujas Latvijā masu medijos dominēja PSRS laika uzskati par vilkiem un lūšiem kā kaitēkļiem, kas pielīdzināmi meža ugunsgrēkam, pēc kura mežā paliek pāri tikai ragi un nagi. Tāpēc arī no 1995.gada līdz 1999.gadam tika maksātas 75 latu lielas prēmijas par vilka nogalināšanu neatkarīgi no tā, vai nogalināts ir dzīvnieka mazulis vai māte, un paši killeri tika slavināti reģionālajos laikrakstos. Jāpiebilst, ka tajā laikā minimālā alga bija 28 latu apmērā - 1995.gadā un 50 latu – 1999.gadā.

Interesanti, ka laikā, kad J.Ozoliņš bija VMD Medību daļas vadītājs, viņš kategoriski atsacījās no VMD mājaslapas novākt sabiedrību dezinformējošu informāciju – datus par vilkiem un lūšiem (uzskaites dati pēc medību sezonas - 1200 vilki un 1600 lūši - tas ir, pirms viņiem dzimst mazuļi; tādā gadījumā vasarā ar mazuļiem datiem būtu jābūt- 3000 vilku un 3000 lūšu). Šādi dati maldina ne tikai bioloģijas skolotājas un ikvienu interesentu, - tā ir absolūti maldinoša dezinformācija medijiem, kuri, paļaudamies uz valsts iestādes datu ticamību, tālāk maldina sabiedrību.

Lielo plēsēju sugu aizsardzības plāna (SAP) projekta vadītāja Dr.Ozoliņa un medību ideologu kopējā interese un vēlme ir paslēpt vilkus un lūšus no sabiedrības acīm, lai šo aizsardzības plānu apspriešana un viss process noritētu tikpat gludi kā līdz šim, un galvenais, tālāk no sabiedrības acīm un tās iesaistes lemšanā - tā teikt, pa kluso (nevis „no sensācijas līdz sensācijai”, kā odiozi slavenās mednieces - VMD darbinieces - Gunitas Kaņepes skandāla kontekstā sūrojās zinātnieks Jānis Ozoliņš). Tāpēc tie, kuriem nepatīk, ka katru gadu apšauj katru vilku ģimeni un 30% no lūšu populācijas, tiek nolamāti par fanātiskiem dzīvnieku tiesību aktīvistiem, kas cīnās pret medībām un zinātni.

Dr.Ozoliņam un medību ideologiem nenāk ne prātā kompensējošās mirstības jēdzienu (Compensatory mortality) pirmām kārtām attiecināt uz pārnadžu populācijām – nevis uz Eiropā aizsargājamām sugām vilkiem un lūšiem, kuras, kā pierādīts, rada mazāku kaitējumu ekonomiskajām interesēm nekā pārnadži. Var piesaukt kaut vai Polijas piemēru, kur nenotiek vilku un lūšu medības un vienalga netrūkst pārnadžu, kurus medniekiem šaut.

Runājot par lielo plēsēju sugu aizsardzības plānā akcentēto ekoloģisko un ekonomisko līdzsvaru mūsu sabiedrībā, minimāls "kompromiss" no mednieku puses (kuri lielākoties apšauj tos savvaļas dzīvniekus, kuri ir auguši ne-mednieku īpašumos), varētu būt šāds:

- mednieki gaļu pārsvarā iegūst no aļņu medībām (kā Igaunijā un Skandināvijā, kur aļņu populāciju apmedī 30% apmērā);

- stirnas tiek atstātas lūšu „apsaimniekošanā”, jo mednieki vidēji no vienas stirnas iegūst 17 kg gaļas un stirnas veido nelielu procentu no kopējā medījumu gaļas daudzuma;

- Kurzemē mednieki staltbriežus dala kopīgi ar vilkiem.

Zviedrijā uz vienu mednieku sanāk 50 kg medījuma gaļas, kamēr Latvijā - 200 kg. Pēc Āfrikas cūku mēra paliek 100 kg, kas uz pasaules fona ir ļoti „gaļīgs rādītājs” un vilki un lūši pavisam noteikti neapdraud šos Latvijas mednieku iecerētos kilogramus.

Taču pagaidām pašmāju mednieku vienīgais „kompromiss” ir finansēt „Silavas” veikto vilku un lūšu monitoringu, lai katru gadu Latvija varētu lepoties ar maksimāli apšautu vilku un lūšu populāciju.

Novērtē šo rakstu: