Iesaki rakstu: 
Es mīlu Latviju, lai gan esmu Vācijā dzimusi un uzaugusi. Kopš esmu atpakaļ Latvijā, iemīlu šo zemi katru gadu arvien vairāk, it īpaši Rīgu. Ar spējām, kuras man ir dotas, vēlējos šai pilsētai un cilvēkiem dāvāt vietu, kurā ikviens mūsdienu steidzīgajā ikdienā varētu norimt, satikt savus mīļos un izbaudīt laiku kopā pie īpaši atlasītas mūzikas.
Tad nu pirms vairāk nekā trim gadiem pieņēmu lēmumu realizēt sen loloto sapni. Vīzija, koncepts un biznesa plāns bija skaidrs, vajadzēja vēl tikai finanses. Smagi iepriekš strādājot, finansējumu saņēmu. Kad arī telpas tika veiksmīgi atrastas, varēju sākt plānoto.
Visu interjeru un konceptu pašas rokām veidoju, kā arī dizainu, mājaslapu un noformējumu vizuālai identitātei. Mērķis bija uzsākt ar pēc iespējas mazākām izmaksām. Arī mēbeles iegādājos jau ilgāku laiku pirms atvēršanās. Tās glabāju savās mājās, pie vecākiem un radu mājas šķūnītī. Nepieciešamības gadījumā apstrādāju un atjaunoju koka mēbeles.
Rūpīgi gatavojos atmosfēras veidošanai, piedomājot pie niansēm interjerā, kā arī veidojot džeza un klasiskās mūzikas izlasi. Nokārtoju visus dokumentus restorāna atvēršanai un sāku pieņemt darba intervijas, meklējot labus un uzticamus darbiniekus, kas arī patiesībā ir liela problēmas tēma Latvijā.
Ar zināšanām, kuras patstāvīgi biju ieguvusi, un konsultējoties ar pieredzes bagātiem cilvēkiem šajā jomā, uzsāku šīs vietas darbību, kurai devu vārdu "Kinfield", kas tulkojumā nozīmē "vieta radnieciskām dvēselēm".
Strādāju smagi 24/7, centos ar sirds atdevi, sevi nesaudzējot, darboties, cik varēju un cik resursi ļāva. Jā, manās vadības spējās noteikti bija arī trūkumi. Iespējams biju arī ar pārāk atvērtu sirdi pret darbiniekiem, dāvājot viņiem savu uzticību avansā. Arī darba vidi centos radīt draudzīgu, un darbinieki ar citādu attieksmi pret darbu sāka to nenovērtēt un izmantot.
Gribēju maksāt godīgi visus nodokļus, kurus tieši tāpēc arī reģistrējām. Tomēr janvārī palika nenomaksāta neliela nodokļu summa, jo uzsākšanas izmaksas pirmajos divos mēnešos pēc atvēršanas pieauga līdz ar viesu plūsmas strauju palielināšanos. Bija jānodrošina papildspēki un papildierīces, lai apmierinātu pieprasījumu. Lielie izdevumi bija beigušies, un bija plānots pēc janvāra mēneša uzsākt uzkrājumus un nostabilizēt finanšu plūsmu.
Tomēr februārī pienāca diena, kad bez brīdinājuma Valsts ieņēmumu dienests nobloķēja uzņēmuma kontu, kas JAU nozīmēja lielu zaudējumu restorāna darbībai, ņemot vērā, ka 70% viesi maksā ar norēķinu kartēm. Pēc pāris dienām ieradās VID pārstāvji Kinfieldā, izņēma visu skaidro naudu no kases, un īsi pēc tam saņēmām arī aizliegumu iepirkt jebkādu preci skaidrā naudā. Terases licenci tā arī nesaņēmām, lai gan Rīgas domes Satiksmes departaments to bija apstiprinājis.
Tas viss bija negaidīts sitiens uzņēmuma darbībai, un jutos kā lielākā noziedzniece, kura šeit nav vēlama. Cīnījos veselu mēnesi, lai kaut kā risinātu šo situāciju. Beigās izdevās sarunāt divas tikšanās ar VID nodokļu vadītāju pārstāvjiem.
Pirmā tikšanās bija pat pazemojoša. Satiekoties centos būt laipna, sniedzu roku sasveicinoties, nosaucot savu vārdu. Pasmaidīju, un mūsu acis sastapās, bet pretī saņēmu tikai atbildi: "Sekojiet mums uz kabinetu.” Tā arī roku nepasniegdamas, viņas pagriezās, un es abām dāmām sekoju.
Iegājām mazā, slēgtā kabinetā. Mani nosēdināja pretī un jautāja: "Nu, ko jūs vēlaties?" Sajūta bija kā nopratināšanā. Saruna ilga vien pāris minūtes bez jebkādas pretimnākšanas un rezultāta. Tā vietā bija apvainošana un nicinoša attieksme.
Kinfield eksistence bija jau burtiski uz jautājuma zīmes. Cīnījos tālāk, kamēr izcīnīju vēl otru tikšanos. Šoreiz ar vēl augstākstāvošiem VID pārstāvjiem. Šīs sarunas rezultātā izdevās vienoties, ka Kinfields aptuveni nedēļu pēc sarunas saņems grafiku nodokļu atmaksai. Kopš konta un skaidras naudas maksājumu nobloķēšanas dienas bija pagājis nu jau vairāk kā mēnesis. Šāda veida uzņēmumam tik ilgs laika posms nozīmē gluži kā noslīkšanu zem ūdens virsmas, ja vien nav personīgās finanses, kuras nemitīgi ieguldīt uzņēmumā.
Maija pirmajā nedēļā saņēmu ultimātu no VID puses, kad biju lūgusi iespēju nomaksāt pēdējo daļu tekošajam mēnesim nākamās nedēļas laikā. Bet rezultātā mani nolika fakta priekšā. Lai varētu samaksāt tekošos nodokļus, man ir nedēļas laikā jānomaksā VISS grafiks un vēl visi tekošie nodokļi. Kas, protams, bija gluži neiespējami.
Tā kā mani naudas līdzekļi bija izsmelti, kā arī papildus aizdevumus vairs nevēlējos ņemt, lai nenonāktu pavisam bezcerīgā situācijā, sapratu, ka šeit Kinfield darbībai diemžēl jābeidzas. Nekad nevar zināt, vai tādi jeb līdzīgi "sitieni" nepienāktu atkārtoti.
Šajā rakstā neizklāstīju vēl citus kulminācijas brīžus attiecībā uz VID darbinieku attieksmi, bet šis ir stāsts, lai neklusētu un aicinātu Valsts ieņēmumu dienestu sadoties rokās ar Latvijas Restorānu biedrību un nepieļaut vēl vairāk uzņēmumu stāstiem šādas beigas, kādas tās bija Kinfieldam. Diemžēl mēs neesam vienīgie. Ir pārāk daudz līdzīgu stāstu mūsu valstī.
Bet nepārprotiet! Ne jau valsts ir vainīga, jo tie esam mēs visi kopā, un ne jau arī VID darbinieki, jo starp visiem ir arī zinoši un ar pieklājīgu attieksmi. Runa ir par ATTIEKSMI – kādā veidā risina un atbalsta mazos, jaunos un esošos uzņēmumus Latvijā.
Kinfield stāsts nav par to, ka mums trūka viesu. Nē, tie mums bija regulāri un daudz. Tāpēc šeit es vēlos vēlreiz pateikt LIELU paldies visiem, kuri bija Kinfield viesi, un mūs iepriecināja ar savu viesošanos un iedvesmojošiem stāstiem par to, kāda Kinfield loma ir bijusi viņu dzīvē un ikdienā. Kinfield konceptu plāns un līdz ar to mans sapnis bija piepildījies un realizējies. Par to esmu pateicīga!
Bet sirds sāp redzēt un piedzīvot tik necilvēcīgu un nelojālu ATTIEKSMI no valsts iestādēm situācijās, kurās mēs, tik daudzi Latvijas restorānu un kafejnīcu īpašnieki, esam. No sirds un ar visu enerģiju gribam dot mūsu mīļajai Latvijai vietas, kurās tās iedzīvotāji un tūristi var nākt kopā un radīt valstī skaistu vidi. Diemžēl šādi "sitieni", kuri gluži paralizē uzņēmuma darbību, paceļ tikai vienu jautājumu - kam ir jāmainās, lai kaut kas mainītos?
Kinfields kā līdz šim tālāk vairs nedzīvos, bet tas dzīvo turpmāk daudzu Kinfield viesu mājās, kurās nonāca restorāna mēbeles un interjera skaistumi. Lai tās kalpo kā skaistas atmiņas par kopā piedzīvoto laiku Kinfieldā!
Pārpublicēts no facebook.com
Attēlā - VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
