Iesaki rakstu: 
Es mīlu Latviju, lai gan esmu Vācijā dzimusi un uzaugusi. Kopš esmu atpakaļ Latvijā, iemīlu šo zemi katru gadu arvien vairāk, it īpaši Rīgu. Ar spējām, kuras man ir dotas, vēlējos šai pilsētai un cilvēkiem dāvāt vietu, kurā ikviens mūsdienu steidzīgajā ikdienā varētu norimt, satikt savus mīļos un izbaudīt laiku kopā pie īpaši atlasītas mūzikas.
Tad nu pirms vairāk nekā trim gadiem pieņēmu lēmumu realizēt sen loloto sapni. Vīzija, koncepts un biznesa plāns bija skaidrs, vajadzēja vēl tikai finanses. Smagi iepriekš strādājot, finansējumu saņēmu. Kad arī telpas tika veiksmīgi atrastas, varēju sākt plānoto.
Visu interjeru un konceptu pašas rokām veidoju, kā arī dizainu, mājaslapu un noformējumu vizuālai identitātei. Mērķis bija uzsākt ar pēc iespējas mazākām izmaksām. Arī mēbeles iegādājos jau ilgāku laiku pirms atvēršanās. Tās glabāju savās mājās, pie vecākiem un radu mājas šķūnītī. Nepieciešamības gadījumā apstrādāju un atjaunoju koka mēbeles.
Rūpīgi gatavojos atmosfēras veidošanai, piedomājot pie niansēm interjerā, kā arī veidojot džeza un klasiskās mūzikas izlasi. Nokārtoju visus dokumentus restorāna atvēršanai un sāku pieņemt darba intervijas, meklējot labus un uzticamus darbiniekus, kas arī patiesībā ir liela problēmas tēma Latvijā.
Ar zināšanām, kuras patstāvīgi biju ieguvusi, un konsultējoties ar pieredzes bagātiem cilvēkiem šajā jomā, uzsāku šīs vietas darbību, kurai devu vārdu "Kinfield", kas tulkojumā nozīmē "vieta radnieciskām dvēselēm".
Strādāju smagi 24/7, centos ar sirds atdevi, sevi nesaudzējot, darboties, cik varēju un cik resursi ļāva. Jā, manās vadības spējās noteikti bija arī trūkumi. Iespējams biju arī ar pārāk atvērtu sirdi pret darbiniekiem, dāvājot viņiem savu uzticību avansā. Arī darba vidi centos radīt draudzīgu, un darbinieki ar citādu attieksmi pret darbu sāka to nenovērtēt un izmantot.
Gribēju maksāt godīgi visus nodokļus, kurus tieši tāpēc arī reģistrējām. Tomēr janvārī palika nenomaksāta neliela nodokļu summa, jo uzsākšanas izmaksas pirmajos divos mēnešos pēc atvēršanas pieauga līdz ar viesu plūsmas strauju palielināšanos. Bija jānodrošina papildspēki un papildierīces, lai apmierinātu pieprasījumu. Lielie izdevumi bija beigušies, un bija plānots pēc janvāra mēneša uzsākt uzkrājumus un nostabilizēt finanšu plūsmu.
Tomēr februārī pienāca diena, kad bez brīdinājuma Valsts ieņēmumu dienests nobloķēja uzņēmuma kontu, kas JAU nozīmēja lielu zaudējumu restorāna darbībai, ņemot vērā, ka 70% viesi maksā ar norēķinu kartēm. Pēc pāris dienām ieradās VID pārstāvji Kinfieldā, izņēma visu skaidro naudu no kases, un īsi pēc tam saņēmām arī aizliegumu iepirkt jebkādu preci skaidrā naudā. Terases licenci tā arī nesaņēmām, lai gan Rīgas domes Satiksmes departaments to bija apstiprinājis.
Tas viss bija negaidīts sitiens uzņēmuma darbībai, un jutos kā lielākā noziedzniece, kura šeit nav vēlama. Cīnījos veselu mēnesi, lai kaut kā risinātu šo situāciju. Beigās izdevās sarunāt divas tikšanās ar VID nodokļu vadītāju pārstāvjiem.
Pirmā tikšanās bija pat pazemojoša. Satiekoties centos būt laipna, sniedzu roku sasveicinoties, nosaucot savu vārdu. Pasmaidīju, un mūsu acis sastapās, bet pretī saņēmu tikai atbildi: "Sekojiet mums uz kabinetu.” Tā arī roku nepasniegdamas, viņas pagriezās, un es abām dāmām sekoju.
Iegājām mazā, slēgtā kabinetā. Mani nosēdināja pretī un jautāja: "Nu, ko jūs vēlaties?" Sajūta bija kā nopratināšanā. Saruna ilga vien pāris minūtes bez jebkādas pretimnākšanas un rezultāta. Tā vietā bija apvainošana un nicinoša attieksme.
Kinfield eksistence bija jau burtiski uz jautājuma zīmes. Cīnījos tālāk, kamēr izcīnīju vēl otru tikšanos. Šoreiz ar vēl augstākstāvošiem VID pārstāvjiem. Šīs sarunas rezultātā izdevās vienoties, ka Kinfields aptuveni nedēļu pēc sarunas saņems grafiku nodokļu atmaksai. Kopš konta un skaidras naudas maksājumu nobloķēšanas dienas bija pagājis nu jau vairāk kā mēnesis. Šāda veida uzņēmumam tik ilgs laika posms nozīmē gluži kā noslīkšanu zem ūdens virsmas, ja vien nav personīgās finanses, kuras nemitīgi ieguldīt uzņēmumā.
Maija pirmajā nedēļā saņēmu ultimātu no VID puses, kad biju lūgusi iespēju nomaksāt pēdējo daļu tekošajam mēnesim nākamās nedēļas laikā. Bet rezultātā mani nolika fakta priekšā. Lai varētu samaksāt tekošos nodokļus, man ir nedēļas laikā jānomaksā VISS grafiks un vēl visi tekošie nodokļi. Kas, protams, bija gluži neiespējami.
Tā kā mani naudas līdzekļi bija izsmelti, kā arī papildus aizdevumus vairs nevēlējos ņemt, lai nenonāktu pavisam bezcerīgā situācijā, sapratu, ka šeit Kinfield darbībai diemžēl jābeidzas. Nekad nevar zināt, vai tādi jeb līdzīgi "sitieni" nepienāktu atkārtoti.
Šajā rakstā neizklāstīju vēl citus kulminācijas brīžus attiecībā uz VID darbinieku attieksmi, bet šis ir stāsts, lai neklusētu un aicinātu Valsts ieņēmumu dienestu sadoties rokās ar Latvijas Restorānu biedrību un nepieļaut vēl vairāk uzņēmumu stāstiem šādas beigas, kādas tās bija Kinfieldam. Diemžēl mēs neesam vienīgie. Ir pārāk daudz līdzīgu stāstu mūsu valstī.
Bet nepārprotiet! Ne jau valsts ir vainīga, jo tie esam mēs visi kopā, un ne jau arī VID darbinieki, jo starp visiem ir arī zinoši un ar pieklājīgu attieksmi. Runa ir par ATTIEKSMI – kādā veidā risina un atbalsta mazos, jaunos un esošos uzņēmumus Latvijā.
Kinfield stāsts nav par to, ka mums trūka viesu. Nē, tie mums bija regulāri un daudz. Tāpēc šeit es vēlos vēlreiz pateikt LIELU paldies visiem, kuri bija Kinfield viesi, un mūs iepriecināja ar savu viesošanos un iedvesmojošiem stāstiem par to, kāda Kinfield loma ir bijusi viņu dzīvē un ikdienā. Kinfield konceptu plāns un līdz ar to mans sapnis bija piepildījies un realizējies. Par to esmu pateicīga!
Bet sirds sāp redzēt un piedzīvot tik necilvēcīgu un nelojālu ATTIEKSMI no valsts iestādēm situācijās, kurās mēs, tik daudzi Latvijas restorānu un kafejnīcu īpašnieki, esam. No sirds un ar visu enerģiju gribam dot mūsu mīļajai Latvijai vietas, kurās tās iedzīvotāji un tūristi var nākt kopā un radīt valstī skaistu vidi. Diemžēl šādi "sitieni", kuri gluži paralizē uzņēmuma darbību, paceļ tikai vienu jautājumu - kam ir jāmainās, lai kaut kas mainītos?
Kinfields kā līdz šim tālāk vairs nedzīvos, bet tas dzīvo turpmāk daudzu Kinfield viesu mājās, kurās nonāca restorāna mēbeles un interjera skaistumi. Lai tās kalpo kā skaistas atmiņas par kopā piedzīvoto laiku Kinfieldā!
Pārpublicēts no facebook.com
Attēlā - VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme
Seko mums 
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
