Iesaki rakstu: 
Mēs visi dzīvojam melu pasaulē. Meli ir mums visapkārt. Meli ir kļuvuši par ideoloģiju. Ja kāds domā, ka tas tā notiek tikai pašreiz, tad viņš stipri maldās. Meli cilvēku sabiedrībā ir bijuši vienmēr, no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Bez meliem cilvēku sabiedrības pastāvēšana nemaz nav bijusi iedomājama. Meli vienmēr ir bijis viens no instrumentiem, ar kuru valdnieki pārvaldīja un pārvalda arī mūsu dienās pārējos.
Sensenos laikos uz kā turējās visu valdnieku vara? Tā turējās uz diviem, ja tā var nosaukt, “vaļiem” – uz bailēm un uz meliem. Lai pārvaldītu pūli, vispirms valdnieki izmantoja bailes – iebiedēšanu. Ienaidniekus, lai citi visi baidītos, publiski mocīja un nogalināja. Izdomām bagātākie savus ienaidniekus dažreiz pat apēda.
Otrs tāds pats instruments pūļa pakļaušanai un pārvadīšanai bija meli. Tika stāstīts, ka valdniekiem piemīt dieva dotas spējas vai, ka valdnieks ir dieva sūtnis vai dēls. Tam tika likta lietā reliģija. Reliģija tika izmantota tik plaši, ka viduslaikos katram valdniekam bija pat sava reliģija un tika vajāti un bargi sodīti tie, kas vai nu vispār noliedza dieva esamību vai kas bija pieslējušies kādai citai valdniekam netīkamai reliģijai. Kristieši vajāja musulmaņus un musulmaņi kristiešus. Katoļticīgie vajāja baptistus, anglikāņus un luterāņus, tie savukārt noliedza katoļticīgos utt., utt.
Ja kāds domā, ka viss tagad ir mainījies, tad viņš maldās. Ir manījušās metodes. Tās ir kļuvušas izsmalcinātākas, bet principi, kā pārvaldīt citus, nav mainījušies. Principi ir palikuši vecie - bailes jeb iebiedēšana un meli jeb propaganda. Tikai mūsu dienās cilvēki tiek iebiedēti ar kriminālatbildību, un meli tiek tagad saukti par propagandu. Melīgākā propaganda tagad tiek saukta arī par hibrīdkaru.
Piemērs no vēstures. Daudzi ir dzirdējuši stāstu un skatījušies filmas par Žannu d`Arku. Notikumi norisinājās Simtgadu kara laikā. Kā šis karš izcēlās? Francijā nomira karalis. Tronis toreiz tika mantots. Karalim nebija bērnu. Tuvākais radinieks pēc tā laika mantošanas likumiem mirušajam karalim bija tā laika Anglijas karalis, kas bija, ja nemaldos, karaļa brāļa dēls. Bet, kamēr tuvākais pēc mantošanas likumiem Anglijas karalis bija Anglijā, Francijas tronī kāpa un tika kronēts par karali kāds no mirušā karaļa galma – tāds Valuā.
Izcēlās karš, kam tad pieder Francijas tronis un līdz ar to arī visa Francija. Karš starp divām valdnieku dinastijām Anžū un Valuā turpinājās vairāk nekā simt gadus. Vēlākie vēsturnieki šo karu pasniedza kā franču tautas varonīgu cīņu ar angļu iebrucējiem, bet patiesībā tas bija pilsoņu karš par varu starp divām aristokrātu dinastijām. Nebūt nebija tā, ka visiem uzreiz bija skaidrs, kurā pusē šajā karā nostāties. No vienas puses mantinieks pēc likuma - Anglijas karalis, no otras puses - savējais francūzis Valuā. Lielu lomu, ja ne izšķirošo, propagandas karā toreiz spēlēja baznīca, kas bija kronējusi Valuā.
Šajā juku laikā arī parādījās Žanna d`Arka jeb Orleānas jaunava, kurai esot parādījusies atklāsme, ka īstais karalis ir Valuā un ka visiem tagad jācīnās pret angļu iebrucējiem. Un šī leģenda un baznīcas radītais notikumu traktējums par labajiem un sliktajiem šajā karā ir saglabājies līdz mūsu dienām. Taču nebūt nav tā, ka Anglijas karaļa pretenzijas uz Francijas troni un viņa uzsāktais karš bija pavisam bez pamata, jo pēc tā laika mantošanas likumiem viņam bija pirmās tiesības uz Francijas troni. Bet vēsture izveidojās tā, ka tronī kāpa citas aristokrātu dinastijas pārstāvji, kas bija nekaunīgāki un kas labāk pieprata propagandu.
Līdzīgi tas jau ir noticis ar ne tik seniem notikumiem. Piemēram, ar 2008. gada Gruzijas – Krievijas karu. Liela daļa cilvēku joprojām domā un turpinās domāt, ka šo karu ne no šā, ne no tā, bez iemesla uzsāka Krievija, pavisam negaidīti uzbrūkot Gruzijai. Bet patiesībā to karu jau uzsāka Gruzija. Taču tas nav svarīgi. Visiem ir jātic un jādomā, ka pie visa ir vainīga tikai Krievija.
Ja kāds uzdrošinās ko publiski bilst, tad viņš tiek baidīts ar dažādām soda sankcijām. Tāpat kā viduslaikos neviens nedrīkstēja teikt un sludināt, ka dieva nav. Par dieva esamības publisku tiešu vai pat netiešu noliegšanu draudēja pat sadedzināšanas uz sārta. Latvijas Republikas Satversmē gan ir deklaratīvi noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, taču šī norma ir deklaratīva. Tāpat kā agrāk sakrālais ticības jautājums bija par dieva esamību.
Tāpat pie mums par tādu pašu jautājumu pirms nesena laika kļuva jautājums, kam pieder Krima? Tie, kam bija valdošajam režīmam netīkama atbilde, tie tika biedēti ar kriminālatbildību, tika vajāti un sodīti, tika atlaisti no darba vai tika savu uzskatu dēļ darbā nepieņemti.
Un tagad ir pienākusi kārta šī raksta jautājumam, kam tad pieder Grenlande? Šī strīda sakarā atkal kā vienmēr tiek izmantoti visi iespējamie melīgie un ne tik melīgie argumenti un puspatiesības. Daudz kas tiek tādēļ arī apzināti noklusēts un sagrozīts.
Pirmkārt, tiek noklusēts tas, ka Grenlande neietilpst Eiropas Savienības sastāvā. Tādas valsts Eiropas savienībā nav. Līdz ar to formāli Eiropas birokrātiem gar šo valsti nav nekādas daļas. Tāpat tiek noklusēts tas, ka Grenlande neietilpst NATO. Diezgan komiski uz tā fona izklausās ziņa par to, ka ASV prezidents un NATO ģenerālsekretārs esot kaut ko par Grenlandi vienojušies. Tad jau arī Lukašenko ar Putinu var kaut ko vienoties par Latviju!
Vai tas būs normāli? Bet kāpēc par normālu lietu tiek pasludināts tas, ka NATO ģenerālsekretārs un Eiropas savienības amatpersonas ved kaut kādas sarunas par Grenlandes likteni? Vēl kas tiek Grenlandes sakarā apzināti noklusēts, ir tas, kas tad tā ir par valsti - Grenlande? Tiek rakstīts gan, ka Grenlande pieder Dānijai, gan, ka Grenlande neietilpst Dānijas sastāvā.
Kā tad tā? Ļoti vienkārši - Grenlande nav parasta valsts, Grenlande ir Dānijas kolonija. Jā, jā, kolonija. Mūsu laikos ir vēl saglabājušās kolonijas. Ir nevis visādi jāmelo un jāizdomā visādas mistiskas konstrukcijas, bet ir jāsauc lietas īstajos vārdos. Viena valsts – ASV grib atņemt citai valstij - Dānijai tās koloniju. Protams, nav labi, kad kādam kaut ko atņem, bet koloniālisma laikmetam sen jau bija tā kā jābeidzas.
Bet, ja tā ir kolonija, tad tā lieta izskatās pavisam citādi. ASV grib nevis vienkārši atņemt Dānijai tās koloniju, bet grib šo koloniju pievienot savai valstij kā vēl vienu štatu un visiem Grenlandes iedzīvotājiem sola piešķirt ASV pilsonību. Tāpēc atbilde uz šo jautājumu nebūt nav vienkārša.
Bet pareizā atbilde, manuprāt, ir tāda, ka Grenlande nepieder ne Eiropas Savienībai, ne Dānijai, ne arī NATO, bet Grenlande pieder tās iedzīvotājiem, un tikai iedzīvotāji var lemt, kādā valstī viņi grib turpmāk dzīvot.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
