Iesaki rakstu: 
Šis gads rādās esam dažādos darbos veiksmīgi iekustināts – īstais laiks sākt domāt par nākamo! Kas Latvijai būtisks notiks 2019.gadā? Ak jā, prezidenta vēlēšanas... Taču mums būtu svarīgi neaizmirst, ka tās sagaidāmas Pils laukuma abās pusēs, jo Latvijas Bankas (LB) vadītāja Ilmāra Rimšēviča pilnvaru termiņš beigsies pašpašā gada nogalē. Nu ko, tas šķiet pietiekami ilgs laiks, lai Latvijas sabiedrība un Saeima beidzot varētu nomest «zvīņas no acīm» un nopietni gatavoties valsts galvenā monetārista izvēlei.
Garlaicībai jāpieliek punkts!
Rīgas pils iemītnieka raudzības, protams, atkal uzkuls dižas kaislības politiķos un publikā – kaut visiem sen vajadzēja pierast pie tā, ka mūsu grandiozās ekspektācijas balsojuma brīdī izčākstēs. Nācijai nāksies, zobus sakožot, kārtējo reizi samierināties ar Jēkabielas aizkulisēs uzkonstruēto realitāti.
Savukārt Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanas parasti mēdza izvērsties garlaicības kalngalā. Šķiet, ka tā bija apzināti uzturēta un pat prasmīgi režisēta garlaicība. Pateicoties tai, Rimšēvičs varēja veiksmīgi ieņemt šo amatu 2001.gada 20.decembrī un spēj tajā darboties jau trešo termiņu – katru reizi bez jebkāda vērā ņemama sāncenša vēlēšanās, pat bez jebkāda reāla neveiksmes riska.
Par atkalievēlēšanas miegainās rutīnas sastāvdaļu katru reizi kļuva pat visietiepīgāko «badadzegužu» izmisīgie atgādinājumi par centrālbankas un tās vadības pieļautām traģiskajām kļūmēm (un par tām nesaņemto sodu, negūtām mācībām). Par Bankas Baltija afēru, par Krājbankas izzagšanu, par Parex sanāciju, kurā Ivara Godmaņa valdība varonīgi iesaistījās 2008.gada nogalē, Rimšēviča un viņa monetāro zintnieku komandas mudināta.
Visa LB īstenotās politikas kritika, lai cik pamatota ar faktiem, tika ignorēta – Latvijas monetārajā politikā līdz šim pastāv nacionāls konsenss, kura būtiska sastāvdaļa ir dogma par centrālbankas vadības nemaldību.
Protams, šī konsensa ietvaros Saeimas un valdības ego nereti nācās smagi ciest, kad ik pa laikam Rimšēvičs, gluži kā Olimpa dievs, teatrāli mētājās ar dusmu zibeņiem, norādot uz valsts politikas kļūmēm vai nevīžībām. LB nesatricināmā autoritāte bija nepārvērtējama trauslās valsts varas stute tai kritiskos brīžos.
Rādās, ka Latvijas sabiedrība tiešām būs noticējusi, ka līdz ar Eināra Repšes aiziešanu no LB, viņam vēloties politiskā kapitālā konvertēt lata tēva un tā stabilitātes garanta lomu, šī institūcija ir pārvērtusies neinteresantā un nesvarīgā «kantorī», bet pēc eiro ieviešanas – vispār dekorācijā.
Tāpēc centrālbankas vadītājs daudziem šķiet kaut kas līdzīgs Innai Šteinbukai, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītājai – tikai, protams, ar krietni iespaidīgāku rocību. Viņš taču, ziniet, tomēr skaitās baņķieris...
Vai mums nav beidzot pienācis politiska brieduma laiks, kas liktu lauzt šo pagalam dīvaino tradīciju?
Kur stimulācijas apsolījums Latvijai?
LB prezidents nebūt nav kaut kādas Eiropas Centrālās bankas vietējās filiāles vai pat «norēķinu kases» padevīgs pārvaldnieks. Kopš 2004. gada 1. maija Ilmārs Rimšēvičs ir ECB Ģenerālpadomes loceklis, kopš 2014. gada 1. janvāra – arī tās Padomes (Governing Council) loceklis. Viņš ir viens no eirozonas/Eirosistēmas īstenotās monetārās politikas tiešajiem veidotājiem.
Tam uzskatāms apliecinājums sagaidāms šovasar, jūnijā – ikgadēji tradicionālā ECB padomes izbraukuma sēde tiks rīkota Latvijas Bankā. (Protams, LB un tās vadītāja ietekme 19 ES dalībvalstu veidotajā eirozonā diez vai ir precīzi tāda, kādu esmu pieteicis virsrakstā. Gribējās uzskatāmāk pateikt, par ko nākamgad būs, ja būs, smaga politiskā klope. Taču daudzi lēmumi tiešām tiek pieņemti pēc formulas «viena valsts/banka = viena balss».)
ECB ir pilnīgi neatkarīga no citām ES institūcijām, tā atbild par naudas un kredītu politika, par eiro drukāšanu, par cenu stabilitāti savienības dalībvalstīs. Ņemot vērā to, ka ES ir autonoma un diezgan noslēgta ekonomiskā sistēma, tās centrālbanka aktīvi nodarbojas ar tautsaimniecības «monetāro stimulēšanu».
Pērnajā augustā Vācijas Konstitucionālā tiesa izteica aizdomas, ka ECB ar miljardiem eiro vērto obligāciju – jeb ES dalībvalstu izlaisto parādzīmju – iegādes programmu varēja pārkāpt savas pilnvaras. Taču par to esot jālemj Eiropas Kopienu tiesai. (Tika saņemtas sūdzības, ka šos pirkumus nelikumīgi finansē no Vācijas valsts budžeta.)
Šo «naudas drukāšanas» programmu ECB sāka īstenot 2015.gada pavasarī, bet pērnvasaras beigās tās apjoms veidoja 60 miljardus eiro mēnesī. ECB prezidents Mario Dragi jūlijā solīja, ka viņa vadītā iestāde plāno pakāpeniski samazināt obligāciju iepirkumu, rēķinoties ar eirozonas ekonomikas augšupeju.
Par šādu stimulēšanu, kas ļāva atkopties Francijai, Itālijai, pat Grieķijai un citām nesenajām eirozonas problēmvalstīm, to valdības jūtas dziļi pateicīgas Dragi. Taču ECB prezidents šādu stratēģiju varēja īstenot, saņemot bankas padomes locekļu, to skaitā Rimšēviča, atbalstu. Prasti izsakoties, mūsu monetārais pūrists Frankfurtē pie Mainas čakli nodarbojās ar to, ko Rīgā agrāk sludināja kā apgrēcību.
Kāpēc gan, visu to ņemot vērā, Latvija beidzot nevarētu cerēt no savas centrālbankas un tās (jaunā) vadītāja daudz aktīvāku un tiešāku līdzdalību nacionālās ekonomikas attīstībā? Jā, arī tādu «monetāro stimulāciju», kas tagad tiek ES dienvidiem! Tieši tādam vajadzētu būt nākamā LB prezidenta kandidātu vēlēšanu kampaņas pašam galvenajam jautājumam.
Mantojums – izvērtēšanai, pārvērtēšanai
Intrigu padziļina Rimšēviča novembrī Delfu TV paziņotais, ka viņš neplāno kandidēt uz nākamo pilnvaru termiņu. Eiro esot ieviests, viss jau esot pateikts – par veselību, izglītību. Iet politikā vai doties strādāt ECB aparātā netaisoties. Taču diez vai 1965.gadā dzimušam cilvēkam, kam ierasts dzīvot augstā statusā un atalgojumā, tiešām pietiks noslodzes tikai ar lekciju lasīšanu augstskolās.
Atļaušos būt riebīgs un izteikšu aizdomas, ka tagadējais LB prezidents nākamgad labprāt gaidīs prasmīgi režisētas politiķu, ekspertējošo ekonomistu vai pat uzņēmēju delegācijas, kas publiski teju vai kritīs ceļos un lūgs viņu «palikt savā vietā».
Tagadējā olimpiskā dievība daudz netielētos, ja starp pieteiktiem kandidātiem atklātos izteikti spēcīgs pretendents ar neslēptu vēlmi revidēt Rimšēviča radīto mantojumu un mainīt kaut daļu no LB un Latvijā ierastās kārtības. Savukārt noraudzītais «troņmantnieks» izradītos par vāju, lai spētu nemiera cēlāju uzveikt.
Piemēram, kaut arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir formāli neatkarīga iestāde, tā mentāli ir LB pagarinājums. Regulators veidojās kā «kauls no kaula, miesa no miesas», un to, protams, vada Rimševiča kreatūra – agrākais centrālbankas jurists Pēters Putniņš. (Cik nu zinu, līdzīgas attiecības ir ECB un «eiro-fuktukam», kas turklāt Frankfurtē pat atrodas zem viena jumta.)
Nopietnas pretenzijas pret Rimšēviča mantojumu atradīsies ne tikai Aināram Šleseram, pie viņa Rīdzenē glābiņu meklējušiem «brāļiem pareksiem» un visiem devalvācijas sludinātājiem, kuri cerēja ar lata mazvērtību saglābt savus toksiskos biznesus. Partijām, politiķiem un pašiem amata pretendentiem vajag tikai radīt autoritatīvu publisko diskusiju, kurā līdz šim monetārajam konsensam ārēji lojāli uzņēmēji vai baņķieri drīkstētu izteikties droši, nebaidoties tapt ierakstīti «tumsas spēkos».
Tāpēc Latvijas sabiedrībai būtu svarīgi 2019.gada otrajā pusē piedzīvot, mazākais, vēriena ziņā kaut ko līdzīgu vismaz 2014.gada Valsts prezidenta vēlēšanu kampaņai. Ar kandidātu diskusijām TV, plašām intervijām, pretendentu stingri iezīmētām pozīcijām un, kur bez tā liksies, kārdinošiem un nedaudz populistiskiem solījumiem.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
