Kam un kāda satura vēstuli varētu rakstīt onkoloģiskie pacienti, kuri valsts bezdarbības dēļ laikus nesaņem speciālista nozīmēto ārstēšanu?

Asociētais profesors Armands Sīviņš 3.jūlijā publicēja ierakstu FB par Latvijas Onkoloģijas centra rekonstrukciju. Citstarp viņš norādīja, ka valstī attīstījusies situācija, kur pacients neadekvāti ilgu laiku spiests gaidīt gan staru terapiju, gan ķīmijterapiju. Ierakstā tika atzīmēts, ka ikvienam, kuram valsts nespēj savlaicīgi nodrošināt iesākto ārstēšanu, ārsts rekomendēs turpmāk rakstīt vēstuli Nacionālajam veselības dienestam, Veselības ministrijai un tiesībsargam.

Pagājuši vēl divi mēneši. Latvijā ir visai daudz dažāda līmeņa pacientu tiesību ekspertu, kuri darbojas kā zinātnieki vai konsultanti iestādēs un NVO. Tomēr valsts uzturētajā veselības aprūpes sistēmā noturīgi saglabājas ielaista, hroniska un ar nelabvēlīgu prognozi esoša neatbilstība Satversmes 90.pantā ietvertajai normai, ka “ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības”.

Veidojot veselības aprūpes sistēmu, valstij (dažādu iesaistīto subjektu interesēs?) ilgtermiņā izdevies faktiski ignorēt Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16.p. trešajā rindkopā ietverto atziņu - stājoties konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts institūcijām, personai jānodrošina tiesības tikt informētai par tās tiesībām konkrētajā iestādē.

Veselības ministrija šī raksta autoram jau 2014.gada 19.novembrī sniegtā skaidrojumā norādīja uz vienotas izpratnes trūkumu par robežšķirkni saistībā ar ārstniecības personu darbības attiecināšanu pie valsts pārvaldes uzdevumu veikšanas, ja pacientam sniedzamais pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem; tobrīd Veselības ministrija atzina, ka šāda robežšķirkne būtu pietiekami skaidri nosakāma likumu līmenī. Jau iepriekš līdzīgu viedokli sarakstē atkārtoti pauda Tieslietu ministrija.

Taču šā gada pavasarī parādījās plaša informācija, ka Veselības ministrija ar Finanšu ministrijas atbalstu piekopj tādu kā Eiropas institūciju maldināšanas shēmu - lai gan, tiesiski vērtējot, līgumi, ko NVD slēdz ar ārstniecības iestādēm, atzīstami par publisko tiesību līgumiem, tomēr ar mērķi piesaistīt dažādu fondu līdzekļus tiek traktēts, ka ārstniecības iestādes esot valstij tikai "sadarbības partneres".

Kā to saprast - vai ārstniecības iestādes, ciktāl tiek sniegti valsts apmaksātie pakalpojumi, nav NVD funkcionālā padotībā esošas iestādes?! Var taču, ja vajadzīgs, sistēmu sakārtot un, piemēram, pirkt pakalpojumus no ārstniecības iestādēm, nevis deleģēt to sniegšanas tiesības. Uzrakstīju atkal vēstulīti, lai noskaidrotu, vai un kā nozarē risinās tiesisko attiecību sakārtošana.

Saņēmu 17.04.2025. sniegtu atbildi, ko parakstījusi Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieka veselības politikas jautājumos p.i. Aiga Balode. "Esence" ietverta vienā rindkopā: "Valsts nevar atteikties no valsts pakalpojumu nodrošināšanas, un valsts loma tiesiskā regulējuma līmenī nevar tikt mazināta, līdz ar to nav iespējams atteikties no publisko tiesību principiem, kas skar valsts pakalpojumu apmaksas nodrošināšanu pacientiem. Nav saskatāma konkrēta nepieciešamība atkārtoti regulēt jautājumus, ko vispārēji nosaka likumi un citi normatīvie akti, kā arī tiesu varas institūciju judikatūras secinājumi un skaidrojumi. Tas padarītu tiesisko regulējumu veselības aprūpē vēl grūtāk uztveramu tieši pacientam."

Proti, valsts (ministrija) nemaz nedrīkst sakārtot tiesisko attiecību regulējumu nozarē, jo tas, būdams jau šobrīd grūti uztverams, kļūšot tad pavisam nesaprotams sabiedrībai...

Tālāk - praktisks ieteikums. Kam un kāda satura vēstuli varētu rakstīt onkoloģiskie pacienti, kuri valsts bezdarbības dēļ laikus nesaņem speciālista nozīmēto ārstēšanu?

Asociatīvi vērtējot tiesu praksi, var secināt, ka pacienta, kurš tiesīgs saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi, statuss ir, pēc būtības, atbilstošs iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskajam statusam. Proti, tiek veikta ne vien ārstniecība, bet ārstniecības iestādes vai ārstniecības personu izdotie atsevišķi lēmumi ir arī publisko tiesību jomā, jo skar pacienta un valsts attiecību pamatus, tostarp cilvēktiesības savlaicīgi un atbilstošā kvalitātē saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi (sal. sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 16.aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA -408 8.-10.p.). Tomēr Veselības ministrija, Tieslietu ministrija vai NVO gadiem ilgi nav spējušas mobilizēties, lai domātu asociatīvi un integrētu, tālākattīstītu veselības aprūpes sistēmā Senāta sniegtās atziņas (kas savulaik radušās, minētajā spriedumā vērtējot skolnieka un skolas attiecību raksturu).

Administratīvā procesa likuma 89.panta otrajā daļā noteikts, ka iestādes bezdarbība, ja saskaņā ar tiesību normām tai bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību, atzīstama likuma izpratnē par iestādes faktisko rīcību. Tātad konkrētajos, Dr. Sīviņa minētajos gadījumos onkoloģisko pacientu produktīvu darbību nosaka norādītā likuma 91.panta pirmās daļas norma: “Persona, kura uzskata, ka iestādes plānotā vai jau iesāktā faktiskā rīcība aizskar vai var aizskart šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses, var vērsties iestādē ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību.” Proti, ar tamlīdzīga satura iesniegumu jāvēršas NVD un, iespējams, valsts atradīs veidu, kā efektivizēt publisko tiesību līguma izpildi, lai izvairītos no tālākiem personas prasījumiem, kas būtu, visdrīzāk, jau par atlīdzinājumu.

Satversmes tiesas praksē daudzkārt izmantota šāda cilvēktiesību atziņa - ja kādas sociālās tiesības iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Arī veselības aprūpes pieejamības un pakalpojumu nodrošināšanā valstij pastāv pienākumi, no kā tā nevar atteikties. Dažādu apstākļu dēļ sabiedrībai, tostarp ārstniecības personām trūkst izpratnes, ka Satversmes 111.pantam ir visai attāls sakars ar Ārstniecības likumu. Attiecīgo pamattiesību nodrošināšanas mehānismu likumdevējs tālākveidojis likumā “Par sociālo drošību”. Tieši šī likuma 1.panta ceturtās daļas norma uzskatāma par pamatu, kāpēc izdots Veselības aprūpes finansēšanas likums. Tas un pakārtotie Ministru kabineta noteikumi, reglamentējot veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtību (pašlaik spēkā 28.08.18. noteikumi Nr.555), precizē, kā Nacionālais veselības dienests slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm.

Līgumi, ko minētā tiešās pārvaldes iestāde slēdz ar ārstniecības iestādēm, administratīvo tiesu praksē atzīti par publisko tiesību līgumiem, tātad ārstniecības iestādes, ciktāl darbojas attiecīgo līgumu ietvaros, veic tām deleģētu specifisku valsts pārvaldes funkciju. Šo pieeju tiesu praksē iniciēja AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā SKA-365 11.1.-11.4.p. ietvertās atziņas.

Realitātē patiesi vērojamas konkrētu publiski tiesisku attiecību starp valsti un privātpersonu nepārprotamas pazīmes. Ārstniecības iestāde, pieņemot lēmumu par pakalpojuma sniegšanu (vai atsakot to sniegt u.tml.), izdod attiecībā uz privātpersonu, pēc būtības, administratīvo aktu (pozitīva lēmuma gadījumā ierasti tas notiek mutvārdos). Ir atsevišķi gadījumi, kur izdotie dokumenti atbilst visām administratīvā akta prasībām, piemēram, ikviena valsts kompensēto zāļu recepte. Minēto administratīvo aktu izpilda aptieka, kas noslēgusi publisko tiesību līgumu ar NVD.

Diemžēl līdz šim nav kompleksi vērtēti un sabiedrībai izskaidroti secinājumi Satversmes tiesas 2015.gada 12.februāra spriedumā lietā Nr.2014-08-03; tas ir gandrīz vienīgais konstitucionālās tiesas spriedums, kur vērtētas tiesiskās attiecības valsts organizētajā veselības aprūpes sistēmā. Piemēram, 11.3. punktā traktēts, ka attiecīgos pakalpojumus "nodrošina" valsts, bet ārstniecības iestāde ir vien starpnieks to sniegšanā.

Savukārt no Sprieduma 12.p. izriet, ka tieši katrai personai, realizējot savu privātautonomiju, pastāv apzināta izvēle, vai izmantot tiesības saņemt valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus, vai vērsties pēc ārstniecības privāttiesiskā kārtā. Tomēr, lai arī no 13.p. ceturtajā rindkopā ietvertās atziņas izriet, ka veselības aprūpes pakalpojumiem, ko sevis izveidotās sistēmas ietvaros sniedz valsts, jābūt pieejamiem un līdzvērtīgā kvalitātē kā privāttiesiskā kārtā sniegtajiem, Spriedumā iztrūkst analīzes, cik labi iesaistītās personas, kam ir vai būs nepieciešama veselības aprūpe (tātad absolūti lielākā iedzīvotāju daļa), izprot minētās privātautonomijas būtību praksē. Šis aspekts, šķiet, neinteresē arī nevienu NVO, tātad kādu laiku mūsu valstī nebūs sapratnes par savlaicīgas, reāli efektīvas veselības aprūpes pieejamību ...

Latvijas tiesību doktrīnā netiek pieļauta cita iespēja, kā pārvaldes iestādes atbildība par pilnvarotās institūcijas darbību. Konkrētajā gadījumā, deleģējot tiesības sniegt valsts nodrošinātos pakalpojumus, tas ietvertu NVD (valsts) pilnu atbildību gadījumos, ja pakalpojums nav pieejams tiesību aktos noteiktā konkrētā termiņā, (vai, ja tāds nav noteikts, saprātīgā termiņā), kā arī par iespējamiem zaudējumiem, ko ārstniecības iestāde varētu nodarīt trešajai personai.

Diemžēl arī ārstniecības iestādes, kas sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus diennakts vai dienas stacionāros, gadiem ilgi aktīvi iesaistās pacientu maldināšanā par tiesisko attiecību raksturu. Ja privātpersonai nepieciešams un pienākas minētais pakalpojums, tad viņas un ārstniecības iestādes tiesisko attiecību raksturs jau ir noteikts ārējos normatīvajos aktos, kā arī izriet no publisko tiesību līguma, ko ar ārstniecības iestādi noslēdzis NVD. Tomēr valsts (jo ārstniecības iestāde šai gadījumā pārstāv valsti) atteiksies uzsākt pakalpojuma sniegšanu, iekams pacients ar ārstniecības iestādi nenoslēgs vēl vienu - civiltiesisku līgumu, par ārstniecību.

Rezumējot - tiesiskā kolīzija starp Ārstniecības likumu un tiesību aktiem, kas reglamentē valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, nav risināta gadiem un kļuvusi par būtisku iemeslu, kas negatīvi ietekmē gan veselības aprūpei atvēlēto līdzekļu racionālu izlietošanu, gan pakalpojumu pieejamību. Ir pamats domāt, ka nesakārtotība tiesiskajās attiecībās nozarē tiek uzturēta apzināti – kādu ietekmīgu subjektu interesēs.

Novērtē šo rakstu: