Kamēr pasaule cīnās pret netīriem miljardiem, tikmēr mums ir tikai “otkati” un nodokļu nemaksātāji

Ārvalstu miljardi Baltijā

Igaunijas laikraksts “Postimees” pirms kāda laika ziņoja, ka 2009. gadā „Swedbank” Igaunijā sāka kontrolēt nerezidentu biznesu, tika pārskatīti visu nerezidentu biznesa klientu dokumenti un banka atteicās no 350 klientiem.

Tomēr sadarbība ar “labo klientu” – uzņēmumu “Carbo One” tika saglabāta, jo lielākā daļa darījumu notikuši ar reāliem uzņēmumiem. Tikai vēlāk "Swedbank" pārtrauca attiecības ar minēto klientu (un citiem “labajiem”), ar kuru neoficiāli saistīts Krievijas miljardieris Iskanders Mahmudovs, jo izrādījās, ka caur kontiem Igaunijas “Swedbank” “Carbo One” ne visai “tīrā veidā” pārskaitījis 1,4 miljardus eiro.

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas SVT analītiskais raidījums “Uppdrag granskning” šā gada sākumā ziņoja par aizdomām, ka starp Dānijas “Danske Bank” un Zviedrijas “Swedbank” struktūrvienībām Baltijas valstīs laikā no 2007. līdz 2015. gadam plašā apmērā un sistemātiski notikuši aizdomīgi pārskaitījumi, kuru kopējā summa sasniegusi vismaz 40 miljardus Zviedrijas kronu (3,7 miljardi eiro).

Latvijā savukārt prokuratūra tikko par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu cēlusi apsūdzības 11 personām, tostarp vairākiem nu jau bijušajiem "Swedbank" darbiniekiem. Skandālos par nelegālas naudas aprites nekontrolēšanu iekļuvusi arī “SEB banka”, vēl trakāk – Ukrainas prezidenta vizītes laikā Latvijā viens no sarunu tematiem bija arī 29 miljoni eiro, kas saistīti ar bijušajām augsta ranga Ukrainas amatpersonām, un kurus Latvijas tiesa atzinusi par noziedzīgi iegūtiem un konfiscējusi.

V. Zeļenskis sarunās prasīja šo naudu atdot Ukrainai, uz ko saņēma atbildi, ka “Latvijas puse kopā ar Ukrainas pusi centīsies šo jautājumu pozitīvi atrisināt”, - tā sacīja Valsts prezidents E. Levits. Kas, citiem vārdiem, nozīmē to, ka “visi s...i (tas ir izmeklēšana, skandāls un naudas sodi bankām)” – viss ar netīro naudu saistītais – tiek mums, bet nauda, jau “tīra” un pēc mūsu “kompetentu institūciju” lēmuma – atdota atpakaļ ārzemniekiem, kuru bankas pat nav pārbaudītas un atbilstoši sodītas, par šīs pašas naudas izskaitīšanu uz šejieni bez pienācīgas pārbaudes, un mēs pat neprasām šo banku pārbaudi, pirms tur ieskaitām “valsts naudu”?

39 tūkstoši eiro nedēļas nogales ballītei – bez bankas ziņojuma Latvijas VID un FID?

Pēc visa iepriekš aprakstītā varētu šķist, ka Latvijā nelegālās naudas aprite tiek maksimāli ierobežota un kontrolēta, jo galu galā – tieši aktīva rīcība, “labojot situāciju” ļāva mums izvairīties no “pelēkā saraksta”. Tomēr baltajam mākonim ir drūma, melna mala. Jā, terorisma vai sankciju naudas parādīšanās pie mums ir ļoti maz iespējama, bet Latvijā ir kāda cita “melnās naudas specifika” – “pašmāju otkati”, kukuļi amatpersonām un nenomaksātie nodokļi. Starp citu, arī no “otkatiem” nodokļi netiek maksāti.

Mūsu bankas šos gadījumus “neredz”, jo tie visi līdzinoties “parastiem klienta darījumiem ar šim klientam raksturīgajām “parastajām summām””. Gribat zināt, kādām? Tas ir interesanti, jo, kamēr bankas neatver kontus jauniem mazajiem uzņēmumiem, kuru gada apgrozījums paredzēts līdz 15 000 eiro (un es tiešām tam neredzu attaisnojumu, jo tā ir ekonomikas bremzēšana), tikmēr nosacīti “lielajiem un labajiem” klientiem pat notiek pašas bankas iekšējās, “labiem” klientiem organizētās lekcijas par to, ka “nekas jau satraucošs un nelikumīgs nebūs, ja Jūs nedēļas nogales ballītei noņemsiet skaidru naudu 39 000 eiro apmērā, Jums jau tie ienākumi ir legāli un tāpēc mums pat nebūs par to jāziņo”. Kas tik daudz izmaksā? Nu, varbūt – kokaīns un eskorta meitenes? Legāli?

Ballīšu nauda var aiziet arī kukuļiem?

Skaidrs, ka šādā situācijā dabūt naudu kukulim vai drošības naudas iemaksai nav grūti. Un, jo cilvēks ir “tuvāk otkatiem” un kukuļiem, jo viņš ir bagātāks. Un, jo viņš ir bagātāks, jo brīvāk drīkst bez aizdomām izņemt lielas skaidras naudas summas. Savukārt, ja tikko ir noņemta liela nauda, nav nekādu problēmu šādu naudu atkal “atlikt atpakaļ”.

Aplis noslēdzies – viņam viss ir legāls! Un patiesi – bez operatīvajām darbībām, tikai ar parasto auditu ne VID, nedz arī finanšu uzraugi te neko pierādīt nevarēs, ja netiks pārsniegti “parastie apjomi”, “parastā peļņa” un tiks maksāti kaut mazi nodokļi.

Nav jau teikts, ka šāda “ballīšu nauda” uzreiz tiek maksāta amatpersonām kukuļos skaidras naudas veidā. Tikpat labi var kādam uzdāvināt zelta pulksteni. Kamēr acīgi ļaudis neatpazīs dārgu izstrādājumu, tikām saņēmējs to varēs mierīgi valkāt un nenorādīt savā deklarācijā kā deklarējamo pirkumu. Par dārgiem pulksteņiem savulaik nācās skaidroties gan Ainaram Šleseram, gan bijušajam Rīgas “karalim” Nilam Ušakovam – abi kungi savus dārgos aksesuārus nebija norādījuši amatpersonu deklarācijās un stāstīja dažādas pasakas, kā pie tiem tikuši.

Nekustamie īpašumi par samazinātu cenu, meži, mantojumi, maksātnespējas, azartspēles – tas viss var tikt pēc tam izmantots skaidras naudas iegūšanai, bet pēc tam – kukuļiem un ietekmes palielināšanai. Tāpēc būtu svarīgi mazāk pievērst uzmanību maziem darījumiem, bet skatīties, kur ir kaut kas liels un bīstams! Tas arī izbeigtu nevajadzīgo banku un valdības konfliktu ar mazo biznesu un parastajiem cilvēkiem, kuri šobrīd tiešām tiek nepamatoti čakarēti. Bet varbūt piekasīšanās mazajiem darījumiem notiek tāpēc, lai „nepamanītu lielos“?

Darījumi ar mežiem – skaidras naudas paradīze

Covid-19 krīze pasaulē un arī Latvijā, liek pievērst uzmanību ikdienas aktuālajām lietām, mazāk laika veltot lielākai daļai sabiedrības nesaistošajām shēmām, kā ļaudis “atmazgā” skaidro naudu. Viena no šobrīd ļoti kritiskajām nozarēm, kur šādi skaidras naudas darījumi pēdējos piecus gadus “iet uz urrā”, ir mežu nozare. Pārdodot mežu, precīzāk – augošus kokus, likums nosaka, ka jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis 10%. Ja pirkšanas – pārdošanas darījums notiek skaidrā naudā par summu, teiksim, 5000 eiro, tad nekāds IIN nav jāmaksā un neviens gailis pakaļ nedziedās, tikai Pircējs un Pārdevējs zinās patieso darījuma summu.

Mežu uzpircējs paņem no sava bankas konta skaidru naudu un nopērk augošu mežu “par pašizmaksu”. IIN neviens nemaksā. Pēc kāda laika mežs tiek pārdots tālāk, visbiežāk – “savējiem” ar mērķi kokus izcirst vai veikt “meža tīrīšanu”. Pēc likuma personai, kas pārdod mežu šādiem mērķiem, jāmaksā jau minētie 10% IIN no darījuma summas, taču likums ļauj daļu no īpašuma vērtības atskaitīt “uzturēšanas un saimnieciskajos izdevumos”. Rezultātā darījumā iesaistītie tiek pie skaidras naudas ar 7,5% lielām izmaksām! Tas, pēdējos gados, ir viens no lētākajiem skaidrās avotiem, kurus pēc tam var legāli izņemt!  Un jau cita skaidrā nauda tiek iemaksāta atpakaļ bankas kontā, un shēmu var atkārtot, palielinot ietekmi.  

Bankas par šādiem gadījumiem neziņo, jo notiek “parasti klientam raksturīgi darījumi” apjomos, kas šim klientam raksturīgi. Peļņas nav, vai tā ir maza, nodokļi nav jāmaksā vai jāmaksā maz. Mazliet ir sākuši maksāt visi – tātad – vēl grūtāk to visu atklāt.

Piemēram, viens šāds “skaidrās naudas darījumu” cienītājs ir Latvijā labi zināmais mežu īpašnieks Modris Fokerots, kurš cita starpā iepriekš sodīts par krāpšanos ar ES fondu līdzekļiem. M.Fokerots jau gadiem uzpērk mežus, noformējot tos uz sev pietuvinātu cilvēku, tai skaitā ģimenes locekļu, vārdiem. Bet pēcāk šos mežus pārdod kā augošu koku cirsmas – izstrādei. Nemitīgi iesaistoties darījumos, kur nodokļi “neveidojas”.

M.Fokerotam savas meža tehnikas nav, tāpēc visa biznesa sāls ir optimizācija un skaidra nauda. Tā ir vajadzīga, lai pārliecinātu cilvēkus pārdot savus īpašumus bez IIN. Bet pēc tam var atgūt skaidro naudu, jau pārdodot cirsmas izstrādei ar pavisam maziem nodokļiem. Kā tapis zināms, tad nesen par kādu no M. Fokerota darbībām esot ierosināta arī kārtējā krimināllieta – šoreiz pēc Krimināllikuma 195.panta – par naudas atmazgāšanu. Proti – nelegālos darījumos iegūtie līdzekļi tiek “legalizēti”, lai turpinātu darboties. Iespējams, tā, kā iepriekš aprakstīts. Bet pasekosim – ja “viņš savā SEB bankā var legāli noņemt un uzlikt lielas naudas summas”, vai tas var ietekmēt arī “izmeklēšanas rezultātu”? Redzēsim! Šis ir piemērs, bet tādu cilvēku ir daudz un viņiem ir skaidra nauda.

Kā jau minēju, nelikumīgas naudas legalizēšanai var būt dažādi ceļi – mežu pārpirkšana, dārgu aksesuāru iegāde vai, kā savulaik mēģināja rīkoties bijušie “Latvenergo” vadītāji K.Miķelsons un A.Meļko – caur fiktīviem darījumiem ar nekustamo īpašumu, konsultāciju pakalpojumiem vai spekulācijām vērtspapīru tirgos, izmantojot pašu nodibinātu uzņēmumu, kurā “iegulda līdzekļus”. Maksātnespēja vien ir atsevišķa sāga. Tomēr, pamazām no šādiem darījumiem ir sākti maksāt vismaz mazi nodokļi – tas jau ir progress!

Novērtē šo rakstu: