Iesaki rakstu: 
Strādnieki ir tādi paši visādi, normāli cilvēki, bez kuriem nekas pasaulē nenotiktos. Strādnieks var arī būt (un mūsdienās ļoti bieži arī ir) ar doktora grādu, teātra cienītājs un Rietumu literatūras kanona zinātājs. Tam nav nozīmes.
Strādnieks vs brīvais cilvēks (un brīvs nenozīmē, ka viņš būtu labs vai labāks) ir nošķīrums starp dažādām līdzdalības formām. Kamēr brīvais cilvēks piedalās dzīvē sabiedriskas idejas vārdā (kas nebūt nav apsveicami, piemēram, ja ideja ir aplama), ar kuru viņš ir gatavs arī pašiznīcināties, tikmēr strādnieka ideja ir izteikti privāta (pat tad, ja tā sakrīt ar vairuma citu idejām par pareizo dzīvi), un viņa līdzdalība sabiedrībā ir šīs privātās idejas realizācija vides diktēto spēles noteikumu ietvaros.
Strādniekiem, kā jau tika teikts, pašiem par sevi nav ne vainas, un bez viņiem nevar. Problēmas sākas tad, kad strādnieki lielā īpatsvarā nonāk pie lemšanas, kā tas ir Latvijas gadījumā.
Vai esat kādreiz nonākuši krīzes situācijā kopā ar strādniekiem, kad jūsu starpā nav iepriekš norunātas hierarhijas? Viņi drīzāk sastings un sagaidīs galu, drīzāk sāks kasīties, nekā pieņems tādu kolektīvam vai uzdevuma iznākumam izdevīgu lēmumu, kas varētu apdraudēt viņu pašu karjeras izredzes salīdzinājumā ar citu kolektīva dalībnieku. Neviena krīze darbā viņiem nav līdz galam īsta, ja vien viņu pašu karjera nav apdraudēta.
Izpaliekot tam, lai arī strādnieks var uz laiku pieņemt spēles noteikumus un iestāties par spēles deklarētajām vērtībām, viņam tas nekad nav pa īstam. Jo viņš ir, kā saka, profesionālis. Pa īstam ir tas, ko viņš dara ar sapelnīto naudu, ar ģimeni, brīvdienās, kāds varbūt tikai pensijā. Varbūt pa īstam ir tikai slīkšana baudās un izklaidēs.
Bet tā arēna, kurā brīvie dzīvo pilnasinīgu dzīvi, strādniekam ir tikai viņa avatāra skatuve. Pielāgoties, izpildīties, vienmēr sekot līdzi vēja un modes virzienam. Kad viņš kursos apgūst kādu šīs spēles noteikumu, viņa uzmanību nepiesaista nedz pretrunas, nedz netaisnības. Viņu interesē, kas jādara, lai par to saņemtu atalgojumu.
Strādnieka talants un lāsts ir, ka viņš nevar izkāpt no šī pasaules redzējuma. Un, kad viņš nonāk politiskā amatā ar lemšanas tiesībām, viņš labāk izvēlēsies bezjēdzīgu projektu, kurā viņam ir iespēja uzspīdēt, nekā izvēlēsies nekā nedarīšanu, kas būtu labāka pilnīgi visiem, izņemot viņa profesionālo avatāru.
Strādnieks ir kā tāds mazs grauzējs, kuram vajag tikai nolikt priekšā graužamo, un viņš grauzīs. Ja viņš ir akadēmiķis, dodiet viņam tēmu, un viņš rakstīs. Dodiet programmētājam programmējamo, ārstam ārstējamo, empātiķim empatizējamo, aktīvistam ieviešamo. Tikai neprasiet viņiem aizmirst par iztiku un statusu profesionālajā vidē.
Strādnieku pārvaldīta valsts (un mediji) vienmēr realizēs dajebkādas programmas un kursus, kurus kāds finansēs vai atalgos ar atbilstošu statusu modīgajā sabiedrībā, pat tad, ja tie acīmredzami vedīs purvā. Labs strādnieks vienkārši zina, ka, lai vai kādā purvā mēs esam vai nonāksim, zem šīs vai citas varas viņam kā čaklam un apsviedīgam strādniekam vienmēr atradīsies darbiņš.
Tāpēc Igaunijā Kallasa mierīgi noliek it kā suverēnas valsts premjera amatu un aiziet strādāt citur. (Pamēģiniet šo viņas lēmumu pamatot, neapšaubot Igaunijas suverenitāti — vai mēģināsiet sacīt, ka viņa jaunajā amatā ir Igaunijas politiskajā hierarhijā augstāk stāvoša par jauno premjeru?) Un neviens pat acis nepamirkšķina. Jo strādnieki zina, ka viņas vietā būtu darījuši to pašu.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
