Kamēr vieni pielaizās, citiem jau prāts pie atvaļinājumiem... Kā iemācīt politiķiem atgūt mēra sajūtu?

No Hāgas pienāca ziņas, ka ASV prezidents esot burtiski dažās sekundēs atpazinis Latvijas foršos čaļus (un čalenes) – kas laikam arī bija NATO samita galvenais ieguvums, ja raugāmies no mūsu interesēm. Viss pārējais šajā forumā atgādināja spēli – kā nenokaitināt Donaldu Trampu?

Diemžēl pasaules kārtība ir tuvāk nevis kādas nopietnas organizācijas statūtu piektajam pantam, bet gan kādas garīgo noviržu sanatorijas sestajai palātai – tik nožēlojami izskatās starptautiskie mēģinājumi sadzīvot ar vecu cilvēku, kas acīmredzot sirgst ar izteiktu uzmanības trūkumu. Interesanti, ka arī krieviem no Kremļa torņiem Trampa sakarā ir jāizpilda šie paši mājas uzdevumi un vingrinājumi. Kā saka Stāmerienā – amerikāņi moderno pasauli tā ir iekārtojuši, un tā tam būs būt…

Tiesa, mums galvenais ir nevis Tramps kā pacients, bet tas, ka ASV militārais resors kopumā ir kaujasspējīgs ar atrāvienu – kas tika nodemonstrēts akcijās Irānā. No tā brīža arī putinisti ir mazliet pierāvušies bravūrā, jo beidzot viņi uzskatāmi saprata, ka ar NATO kaujasspēju viņi Ukrainā nemaz nesacenšas. Ukrainā viņiem pretī stāv ukraiņu tauta, armija, dozēti Rietumu pasaules finanšu resursi – ieskaitot izlūkdienestu informāciju – un pašu krievu iedzimtais stulbums.

Kamēr mūsu delegācija Hāgā medīja selfijus, lai tos katrs no vadošajiem ierēdņiem izliktu sava resora mājas lapā, tikmēr cits pasaules mēroga diktators Lukašenko atbrīvoja no ieslodzījuma padsmit politiskos ieslodzītos. Starp šiem atbrīvotajiem – divi Latvijas pilsoņi. Tas labi. Kas nav labi – ka mēs pēc tam uz ielas stūriem uzzinājām, ka šī brīvlaišana esot notikusi saskaņā ar Vašingtonas un Minskas vienošanos, kur pēdējie esot jeņķiem izlūgušies brīvību, piemēram, Latvijas lielākajās ostās.

Kas vēl skumjāk – ja liela daļa no Latvijas atbildīgajām amatpersonām un ostu pārvaldniekiem pateica, ka Latvijas ostas tomēr ir Latvijas ostas, nevis kādu mērkaķu sīknauda, ko maina, kad ienāk prātā, Latvijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka tā nevar šīs runas komentēt. Kāpēc nevar? Vai ir tik grūti pateikt, ka mēs esam suverēna valsts?

Un, ja patiešām amerikāņi ir kaut ko baltkrieviem apsolījuši no mūsu galda, neprasot Latvijai, vai te nebūtu vieta nevis diplomātijai, bet gan ciniskam aprēķinam?

Proti, ja jūs kā sabiedrotie tirgojaties mums aiz muguras, tad mūsu zirgam būs liela cena. Vai arī – tas vispār netiek pārdots! Un, pat ja nekas tāds nav sarunāts, – lieku reizi uzsvērt mūsu stingro stāju nevienam nenāktu par ļaunu. Pareizi?

Piemēram, šajās dienās lietuvieši grozīja dažus savus likumus tā, ka nav šaubu, ka mēs runājam par neatkarīgu valsti.

Pirmais: ja Eiropa nevienosies par kopīgu ekonomisko sankciju pagarināšanu pret Krieviju vai Baltkrieviju, tad Lietuva sava likumdevēja sienās ir lēmusi, ka tā noteiks pati savas – nacionālās sankcijas. Leišu premjers gan klukstēja un čiepstēja, ka tas neesot prāta darbs – rīkoties vienatnē, taču no 141 deputāta 91 Seimā nobalsoja par šādu ekonomisko pletni.

Otrs: Lietuvas politiķi ir atbalstījuši pensiju sistēmas reformu. Jaunie noteikumi paredz, ka cilvēki vairs netiks automātiski iekļauti pensiju uzkrāšanas ietvarā, viņi no šīs sistēmas varēs pilnībā izstāties, vienreiz izņemt 25% no uzkrātajiem līdzekļiem vai visu summu, piemēram, smagas slimības gadījumā.

Ir vēl virkne atrunu šajā reformā, kas pilnīgi noteikti stāsta par ieinteresētību cilvēku dzīvēs, nevis banku vai fondu augļošanas spēlītēs. Starptautiskais Valūtas fonds jau ir paziņojis, ka šī Lietuvas pensiju reforma kavēs kapitāla tirgus attīstību un apgrūtinās “dalībnieku iespējas finansēt savus ieguldījumus”, uz ko leiši atbildēja ar…

Viņi neatbildēja. Viņu rūpe ir Lietuvas valsts iedzīvotāji, nevis starptautiskie aizdevēji. Tik vienkārši! Latvijā arī sākuši klusi runāt kaut ko līdzīgu, taču mūsu politiķi līdz šim pensiju sistēmas sakarā ir bijuši ārzemju banku, nevis vietējo cilvēku pusē.

Mūsu varneši drīzāk no galvas citēs sešdesmit pērkamos ANO zinātniekus, kas savā darba grupā aizvakar uzsvēruši satraucošo: ja emisijas netiks nekavējoties samazinātas, cilvēce dažos gados piedzīvošot katastrofu. Saprotiet, pasaule iet bojā, bet jūs te par pensiju reformām…

Mēģinājumi pārskatīt valsts izdevumus stabili tiks prenostatīti planētas nākotnei, kā tas mūsu ierēdniecībai ir tik raksturīgi. Lai gante ir viena blaknīte – jau augstāk minētais Starptautiskais Valūtas fonds savā 2024. gada ziņojumā par Latviju ir pateicis diezgan skaidri – uzlabojiet publiskā sektora efektivitāti!

Premjeres 4×4 plānā nekas tāds nav ierakstīts, tomēr Evika vismaz par šo sākusi runāt. Runāja labi, pareizi, skaidri, līdz – kā vajadzēja konkretizēt, tā atkal nonāca pie vērpjamā ratiņa bez kodaļas. Viņa saka: “Lai nodrošinātu pārdomātu pāreju uz jauno kārtību, noteikumos paredzēts pārejas periods līdz 2026. gada 31. decembrim.” Tātad – bumbulēs vēl divus rudeņus vai, atvainojiet, pārdomās vēl divus gadus. Interesanti, ko nozīmē pārejas periods, ja runa ir par uzpūstu, izplūdušu un neefektīvu valsts pārvaldi? Operācija ir neatliekama.

Redzot, ka vadošajam koalīcijas partnerim kopumā nav dūšas, interesants bija kultūras ministres pagājušās nedēļas mēģinājums parādīt, ka viņa varētu ja ne braukt premjerei pa priekšu, tad vismaz sēdēt viņas motocikla blaķenē.

Briedinot nākamā gada budžeta ieraugu, Agnese Lāce pateica, ka nozare pati varētu pārskatīt dažas izmaksas, kas šobrīd sasniegušas labi redzamu izvirtību – tika minētas mūzikas skolas, dotētās kapitālsabiedrības… Oho! Uzķērāt domu?

Starp kultūras vides kapitālsabiedrībām ir n-tie teātri, kas saņem valsts dotāciju. Ķerties klāt šiem svētajiem mājlopiem nav tas pats, kas izvēlēties kleitu Oskara cermonijai. Uh, kā var atrauties! Ir pamatotas aizdomas, ka šo ministres mājienu ar mietu pirmais saprata Hermanis no JRT, jo – viņam ir, ko zaudēt. Tāpēc Alvis savā virinātavā, it kā gaumīgi žāvādamies, atgādināja, ka būs grūti nosaukt kādu citu pasaules teātri, kam biļetes uz repertuāra izrādēm izpārdotas līdz martam. To viņš par jēertē.

Protams, varētu Hermanim palūgt nosaukt tos pasaules teātrus, kam darbinieku algu fondu pilnībā sedz valsts, vai tos teātrus, kam valsts ir uzbūvējusi templi par 40 vai 50 miljoniem. Taču ko nu mēs ēdīsim otru latvieti!

Kas attiecas uz izpārdotajām teātra (-u) biļetēm. Nav zinātniski pārbaudīts, taču ir dibinātas aizdomas, ka līdz ar valsts sektora izmaksu ķeizargriezienu mēs pie teātru kasēm varētu ieraudzīt pavisam citu ainu. Nodokļu maksātāji taču ministrijās un to tuvumā uztur pārmaksātus dūņu rūķīšus un visnotaļ nevarīgus Vēja mātes dēlus, kas pilnīgi droši veido ziloņa tiesu no kultūras pasākumu apmeklētājiem.

Šiem tā saucamajiem publiskā sektora skatītājiem ir pilnīgi vienalga, cik maksā teātra biļetes Rīgas centrā. Jo viņi tās var atļauties… Viņi tās arī regulāri atļaujas, kas atspoguļojas dotēto teātru pirmizrāžu foto galerijās un afterpārtijās. Tāpēc, tricinot kaut kādus pamatus ierēdniecībā, mēs ne tikai izmainīsim ekosistēmu starp birokrātiem, bet arī ietekmēsim dažu labu uzpūteņa recepti.

Starp citu, Latvijas vadošo teātru vadītāji – un tas ir vairāk nekā pieci! – ir vieni no vislabāk apmaksātākajiem skatuves mākslas spečukiem Vakareiropā. Ja salīdzina… Nē, neskauž! Taču mērenība attiecas ne tikai uz alkoholiķiem.

Valsts ir jādabū atpakaļ pie mēra. Tas nebūs viegli, bet – tas ir jādara!

Novērtē šo rakstu: