„Kancelēšanas” kultūra luterāņu baznīcā attiecībā uz sievietēm ir dominējusi kopš 1993. gada
Aļesja Lavrinoviča28.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
This you? (Uzreiz atvainojos par to, ka ne pārāk diplomātiski...) Redzēju, ka raksts ir populārs, jo vairāki draugi FB to šēroja. Pateikšu dažus vārdus. Statistika un šērošana FB viennozīmīgi parāda, ka sabiedrības garīgi ideoloģiskais piedāvājums satiek garīgi ideoloģisko pieprasījumu. Un tagad paņemam piedāvājumu un ģeniālo rakstu, kas sākas ar vārdiem: "Jau kādu laiku gribēju parunāt par Rietumos augošo "dzēšanas kultūru" jeb "cancel culture". Apcerēju, kuru piemēru aplūkot." Un tagad pastāstīšu banālu stāstu.
Esmu bijusi Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības mājas lapas redaktore kopš 2013. gada 1. marta - teju 8 gadus. Esmu bijusi lietas kursā par to, kas notiek un noticis ar luterāņu sievietēm, kuras ordinēja par mācītājām tad, kad tas vēl tika "atļauts" - no 1975. gada līdz 1993. gadam.
Kad Jānis Vanags kļuva par arhibīskapu LELB, viņš kancelēja i sievietes mācītājas, aizsūtot Sarmīti Fišeri bezgalīgajā atvaļinājumā, i citas mācītājas, kas palika bez darba, kalpošanas, no kurām liela daļa emigrēja uz ārzemēm un šobrīd veido to "liberālo" ārzemju latviešu luterāņu baznīcu, i diakones sievietes, kuras bija jau ordinētas par diakonēm un, "kancelējoties" visam, palika gaisā, i evaņģēlistes, kuras minētais kungs izspieda no kalpošanas draudzēs, i teoloģes studentes, kas tobrīd studēja atjaunotajā LU Teoloģijas fakultātē un plānoja kalpot Latvijas draudzēs.
Šī te apvienība, kurā esmu darbojusies jau 8 gadus, sūtīja vēstules, aicināja uz teoloģisko dialogu, studijām, diskusijām, ieskaitot publiskus pasākumus utt. Guess what? A nekas. Klusums. Jo šīs sievietes teoloģes vienkārši tika nokancelētas viņu pašu baznīcā, konfesijā. Interesanti, vai ne? Piedodiet, tālāk par šo pirmo teikumu par kancelēšanas kultūru es netiku. Jēzus savulaik sacīja, ka ja kāds grib vilkt skabargas no citiem, lai izvelk baļķi no savas acs. Kancelēšanas kultūra luterāņu baznīcā attiecībā uz sievietēm ir dominējusi kopš 1993. gada.
Mājas lapā, ko es administrēju 8 gadus, jūs neatradīsiet nevienu ierakstu par to, ka šo 8 gadu laikā būtu noticis jebkāds dialogs starp LELB arhibīskapu un sievietēm teoloģēm. Tas ir tādēļ, ka viņas tika gluži vienkārši kancelētas. Nesen soctīklos iegājies jauns termins angļu valodā - THIS YOU? Gribētu šo jautājumu adresēt ieraksta autoram - This you?
Un, jā, tajā pašā mājas lapā esmu nogriezusi nost komentēšanas iespēju, tāpēc tagad mājas lapa vairs nav tik populāra. Kādēļ es to darīju? Tādēļ, ka LELB arhibīskapa sekotāji, kuru vidū bija semināristi un mācītāji, nāca uz lapu izspļaut savu naidu pret sievietēm, saucot sievietes teoloģes un mācītājas par cūkām, ma*kām un vēl visādos epitetos. Man apnika dzēst naida runu, un es kancelēju komentēšanas iespēju..
Kancelēšanas kultūra ir bijusi arī naida kultūra un uz dzimumu vērsta verbālā vardarbība. Mans jautājums - This you? Turpinām visi ķemmēt aliekspresī nopirktos eņģeļa spārnus.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
