Kāpēc "manabalss.lv" tik ļoti netīkama ir petīcija par to līgumu atcelšanu, kuri padara "neaizskaramu" okupācijas stabu?
Pietiek lasītājs15.03.2022.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Mēs ar domubiedriem, to skaitā dažiem juristiem, uzrakstījām petīciju par divu reiz Latvijai no Kremļa puses uzspiestu līgumu denonsēšanu. Tās ideja ir likt Saeimai aizdomāties par 2008. gada 17. jūlijā noslēgtās vienošanās „Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā” un 1994.gada 30.aprīlī noslēgtās vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju “Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību” atcelšanu, tādējādi dodot iespēju Latvijai pašai lemt, ko darīt ar viesiem PSRS laika memoriāliem, apbedījumiem utml. lietām, jo pašā būtībā okupācijas karaspēkam aizejot no Latvijas nebija nekādas tiesības likt darīt vai nedarīt Latvijai.
Sanāk, ka tā ir šantāža, - vai tad PSRS karaspēks neizvāktos no Latvijas, ja netiktu parakstīti šie līgumi? Protams, to nebija tik grūti izdarīt, jo pie varas Latvijā atradās joprojām vecie komunisti un KGB aģenti, kā mēs to redzam šodien. Un, ņemot vērā to, ko Kremlis dara tagad Ukrainā, kāpēc lai kāds rēķinātos ar Latvijas nodevēju dotajiem solījumiem Kremlim? Manabalss.lv, īsāk sakot, pasūtīja mūs piecas mājas tālāk.
Petīcija par 2008.gada 17.jūlijā noslēgtās vienošanās „Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā” un 1994.gada 30.aprīlī noslēgtās vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju “Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības VIENOŠANĀS par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību” denonsēšanu
Latvijas Republikas iedzīvotāji vienmēr ir kā ar cieņu izturējušies pret dažādākiem viedokļiem, tā arī visos laikos respektējuši cilvēku pēdējās atdusas vietas neatkarīgi, kādas valsts iedzīvotāji ir apglabāti.
1994.gada 30.aprīlī tika noslēgta vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas federāciju “Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības VIENOŠANĀS par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”[1] (turpmāk tekstā – Vienošanās Nr.1).
Vienošanās sevī ietvēra ārpus tās nosaukuma tvērumam arī citus jautājumus, proti, sadaļu par memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšanas pienākumu. Tās 13.pantā noteikts: Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.
Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.
2008.gada 17.jūlijā tika noslēgta vēl viena vienošanās: Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā (turpmāk tekstā – Vienošanās Nr.2).
Vienošanās Nr.1 un Vienošanās Nr.2 tiek izmantots formulējums “memoriālās būves”.
Vārda “memoriāls” skaidrojums ir: Memoriāls ir objekts, kas kalpo kā uzmanības centrā atmiņai vai piemiņai par kaut ko, parasti ietekmīgu, mirušu cilvēku vai vēsturisku, traģisku notikumu.[2] [3]
Faktiski Krievijas Federācija, ietverot šādu formulējumu, panāca to, ka Latvijas Republikā tiek saglabāti memoriālās būves, pieminekļi, kuri slavina vai godina Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) armiju, tās karavīrus un režīmu, kas faktiski okupēja Latvijas Republiku. Līdz ar to, tika panākts, ka Latvijas Republikai tika uzlikts par pienākumu saglabāt tās okupācijas karaspēka piemiņu vietas.
Vēsturiskie notikumi ir fakti, kuri nav izdzēšami ne no vienas valsts vēstures, bet, šādu notikumu piemiņu raisošu monumentu izmantošana pašlaik pie varas esošā autoritatīvā režīma slavināšanā vai atbalstīšanā, turklāt, ja konkrētais režīms ir vērsts uz neatkarīgu valstu neatkarību apdraudēšanu, tajā skaitā izmantojot militāru spēku, nav pieļaujams ne pēc starptautiskām tiesībām, ne pēc veselā saprāta.
Kā iepriekš minēts, Vienošanās Nr.1 priekšmets minēts tās pirmajā pantā, proti, Šī vienošanās attiecināma uz Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošajam personām, kuras norādītas Krievijas Federācijas 1993. gada 12. februāra likumā «Par pensiju nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un šo personu ģimenēm» (turpmāk tekstā - «militārie pensionāri»). Jēdziens «ģimene» ietver laulātos, viņu nepilngadīgos bērnus un citas personas, kuras ir militārā pensionāra apgādībā.
Kā secināms, Vienošanās Nr.1 priekšmets ir saistīts tikai ar dzīviem cilvēkiem un viņu sociālajām garantijām.
Kopš Vienošanās Nr.1 noslēgšanas brīža, līdz mūsdienām ir pagājis ilgs laika periods un jautājumi, kuri bija būtiski vienošanās noslēgšanas brīdī, vairs nav aktuāli. Vienošanās Nr.1 pašlaik tikai ierobežo Latvijas Republikas rīcības brīvību ar okupācijas karaspēka atgādinošiem objektiem, kuri tiek izmantoti Krievijas Federācijas agresīvās politikas kultivēšanā un vēsturisko faktu falsifikācijā.
Diemžēl, nav iespējams identificēt personas, kuras parakstīja Vienošanos Nr.1, bet, tās spēkā stāšanos noteica atsevišķs likums, kuru parakstīja tā laika prezidents G.Ulmanis.[4]
Neatbildēts jautājums – kādēļ noslēgtā vienošanās nesaturēja tās grozīšanas vai vienpusējas izbeigšanas priekšnosacījumus. Faktiski, Vienošanās Nr.1 uzskatāma par mūžīgu,
BET
1969.gada 23.maija Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija) preambulā minēts: PATUROT PRĀTĀ Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos noteiktos starptautisko tiesību principus, kā līdztiesība, nāciju pašnoteikšanās, suverēna vienlīdzība un valstu neatkarība, neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, draudi par spēka pielietošanu vai to pielietošanas aizliegums, vispārējā cieņa, cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošana[5]
Attiecīgi – ikvienam starptautiskā dokumenta slēdzēja valstij ir jāievēro starptautiskie tiesību principi, no kuriem viens no galvenajiem – respektēt valstu neatkarību, neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās.
Vairs nav diskusijas par jautājumu par to, vai Krievijas Federācija tās prezidenta V.Putina personā respektē citu valstu neatkarību un neiejaucas to iekšējās lietās. Krievijas Federācijas līdzšinējā rīcība un V.Putina rīcība personiski ar notikumiem Ukrainā pašlaik atgādina pagājušā gadsimta pirmo pusi, kad nenosodīta citu valstu okupācija bija kļuvusi par ierastu praksi.
Vīnes konvencijas 42.pants Līguma spēkā esamība un tās uzturēšana nosaka:
1. Līguma vai valsts piekrišanas līguma saistošajam raksturam spēkā esamība var tikt apstrīdēta, pamatojoties tikai uz šo Konvenciju.
2. Līguma darbības pārtraukšana, tā denonsēšana vai dalībnieka izstāšanās var notikt tikai konkrētā līguma vai dotās Konvencijas noteikumu piemērošanas rezultātā. Šie paši noteikumi tiek piemēroti attiecībā uz līguma darbības apturēšanu.
Konvencijas 42.panta 2.punkts pasaka, ka jebkuru starptautisku līgumu var denonsēt Konvencijas noteikumu piemērošanas rezultātā. Nav apspriežams, ka prasīt kādam ievērot var tikai tad, ja pats ievēro.
Attiecīgi – ikkatras valsts rīcībai, lai tā varētu prasīt starptautisko tiesību un starptautisko līgumu ievērošanu, pašai ir jāievēro noteikti pienākumi, respektīvi, Konvencijā ietvertie pamatprincipi.
Vēl plašāki starptautisko tiesību pārkāpumi no V.Putina vadītās Krievijas Federācijas puses faktiski nav iespējami, jo viss iespējamais gandrīz jau pārkāpts. Īpaši, ja runājam par tādām pamatvērtībām kā neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, respektēt citu valstu neatkarību. Putins, vadot Krieviju, vairākkārt ir norādījis, ka, viņaprāt, PSRS sabrukums ir bijusi kļūda. Nevar nenorādīt, ka Putins ne tikai vārdos, bet arī darbos ir parādījis, ka pie vismazākās iespējas atjaunos PSRS visā tās bijušajā teritorijā un nepalaidīs garām iespēju pievienot jaunas valstis.
Iepriekš minētā mērķa sasniegšanā viņš gatavs izmantot jebkādus līdzekļus. Krievijas Federācija jau ilgtermiņā ir pierādījusi, ka to nevis rūp bojā gājušo karavīru pēdējo atdusas vietas sakārtošana, bet gan memoriālo būvju vai kara tematikai veltīto pieminekļu izmantošana propagandas mērķiem. Turklāt nevienas līgumtiesības, tajā skaitā arī starptautiskās, nevar prevalēt pār tautas pašnoteikšanās tiesībām. Līdz ar to jebkuri starptautiskie līgumi, kuri pēc būtības satur mehānismu, lai to ievērošanas gadījumā kāda no līgumslēdzēja valstīm radītu sev apdraudējumu – ir pretrunā ar tautas pašnoteikšanās tiesībām.
Konvencijas 60.panta pirmais punkts nosaka: Divpusēja līguma dalībnieka būtisks līguma pārkāpums piešķir otram dalībniekam tiesības atsaukties uz šo pārkāpumu kā pamatu, lai pārtrauktu vai apturētu līguma darbību kopumā vai daļēji.
Krievijas Federācija, īpaši Putina prezidentūras laikā, vairākkārt ir pierādījusi, ka tās mērķis ietvert vienošanās atrunu par memoriālo būvju un pieminekļu saglabāšanu ir vērsts nevis uz bojā gājušo cilvēku pieminēšanu, bet gan uz šī brīža ģeopolitisko mērķa sasniegšanu.
Attiecīgi būtiski tiek pārkāptas Vienošanās mērķis, nodrošināt pienācīgu pēdējās atdusas vietu, jebšu, nodrošināt noteiktai mērķu grupai sociālo aizsardzību.
Jāatzīmē, ka visi pārējie Vienošanās Nr.1 mērķi, izņemot memoriālo būvju saglabāšanu, no 1989.gada ir ietverti Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļā.
Nav šaubu, ka Krievijas Federācija neatzīs nevienu no paustajām iebildēm, kuras kalpo par noslēgto vienošanās izbeigšanām, bet šādas iebildes nebūtu pat vērtējamas, jo Krievijas Federācija, Putina persona, visai pasaulei arī publiski apgalvoja, ka tā nav iesaistīta Krimas krīzē, bet fakti, tajā skaitā arī apbalvojuma izveide pirms visiem notikumiem, rāda pretējo.
Ņemot vērā iepriekš minēto, rosinu Latvijas Republikas Saeimai denonsēt 1994.gada 30.aprīļa vienošanos starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju “Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības VIENOŠANĀS par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”.
Denonsēšanas pamatojums – Krievijas Federācija ar savām darbībām, neievērojot Ukrainas pašnoteikšanās tiesības un tās neatkarību, nav uzskatāma par subjektu, kura noslēgtās vienošanās aizsargātu Konvencijas regulējums.
Ja vēl ir aktuāls jautājums par atsevišķu personu sociālo aizsardzību, to var risināt citādākā ceļā, tomēr nav indikāciju, ka šajā jautājumā pastāvētu kāda problemātika.
Savukārt attiecībā uz Vienošanās Nr.2 darbības izbeigšanu situācija ir vienkāršāka. Arī Vienošanās Nr.2 ir ietverti vairāki mērķi. Pirmais – pienācīga cieņas izrādīšana apbedītajiem, otrs, slēptais, ar memoriālajām būvēm un pieminekļiem turpināt slavināt PSRS režīmu, un, faktiski – propagandēt okupantus.
Nevienas tautas pastāvēšanas pamatā nevar būt savu okupantu slavināšana, vai tādu nosacījumu radīšana, kuri slavinātu okupācijas spēkus.
Vienošanās Nr.2. 9.panta 3.punktā noteikts: Šī Vienošanās ir noslēgta uz nenoteiktu laiku un paliek spēkā vēl sešus mēnešus no dienas, kad viena no Pusēm pa diplomātiskajiem kanāliem ir rakstiski paziņojusi otrai Pusei par savu nodomu izbeigt šīs Vienošanās darbību.
Ņemot vērā iepriekš minēto, rosinu Latvijas Republikas Saeimai pieņemt likumu, ar kuru tā denonsē 2008.gada 17.jūlijā noslēgto vienošanos: Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā, paredzot tuvākā nākotnē, noslēgt vienošanos ar Krievijas Federāciju, ievērojot visus starptautisko tiesību pamatprincipus, par apbedījuma vietu uzturēšanu kārtībā.
[1] https://likumi.lv/ta/id/58919-krievijas-federacijas-valdibas-un-latvijas-republikas-valdibas-vienosanas-par-latvijas-republikas-teritorija-dzivojoso-krievijas-federacijas-militaro-pensionaru-un-vinu-gimenes-loceklu-socialo-aizsardzibu-protokols
[2] https://en.wikipedia.org/wiki/Memorial
[3] https://tezaurs.lv/memori%C4%81ls
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
