Kāpēc "Memoranda padome" izvēlējās tieši kandidātus, kas izcēlušies ar draudzību pret krievu valodu?

Abus neveiksminiekus Ivaru Belti un Jāni Siksni bija izvirzījis veidojums – Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome. Autore pauda bažas, ka tādējādi klaji tiek ignorēts pilsoniskās sabiedrības mandāts. Rakstā teikts, ka problēma esot sistēmā, ka Saeimai ir jāapstiprina šis kandidāts.

Šim viedoklim daļēji var piekrist, jo teorētiski tiesiskais regulējums varēja paredzēt, ka kandidāts nonāk savā amatā bez Saeimas akcepta, tad tas būtu it kā demokrātiskāks un neatkarīgāks veids, no mehānisma viedokļa raugoties. Tas ir jau likumdošanas jautājums. Teorētiski var attiecīgi grozīt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 13.pantu. Nekas nav neiespējams.

No raksta izriet, ka tā bija politiskā izrēķināšanās un NVO, kā arī pilsoniskās sabiedrības izvēles bloķēšana, jo tā dotu līdzsvaru Padomē starp šīs organizācijas, kā arī varas struktūras - valsts prezidenta un Saeimas izvēlētiem cilvēkiem. Šim uzskatam gluži nevar piekrist.

Pirmkārt, tāpēc, ka Saeimas deputāti nav šādi tādi cilvēki no nekurienes. Tie ir visas sabiedrības izvēlēti Saeimas vēlēšanās. Elektorāts ir atzinis viņus par labākajiem. Līdz ar to nekādi nevar piekrist viedoklim, ka Saeimai nav nekāda sabiedrības  mandāta. Ir un kāds vēl – visa valsts! Otrs, tad jau jau daudz mazāks sabiedrības mandāts ir pašai Memoranda padomei, kuras sastāvu Latvijā zina tikai retais. Tāpēc uzskats, ka šī NVO izvēle daudz lielākā mērā pārstāv sabiedrību nekā Saeima nav pamatots.

Tomēr ir vēl viens būtisks aspekts, proti, jautājums, kāpēc Saeima neapstiprināja abus kandidātus amatam, kas īsti rakstā netiek apskatīts. Proti, kādi bija Saeimas deputātu pretargumenti. Kas attiecas uz Ivaru Belti, tad viņa biogrāfija nav noslēpums. Vairākus gadus bijis PBK (Pirmais Baltijas kanāls) izpilddirektors. Šis medijs bija viens no galvenajiem Krievijas informācijas kara līdzekļiem Latvijā. Pēc tam vadījis Latvijas Televīziju, kur četrkāršojis saturu krievu valodā.

Tagad Belte tā kā atzīst, ka tas bijis nepareizs lēmums. Sanāk, ka tad neesot bijis pietiekoši gudrs, tālredzīgs, bet tagad viss esot kārtībā. Nevar saprast, cik šajā atziņā ir patiesīguma, cik taktiskās viltības. Tomēr mani Beltes kandidatūra nepārliecinātu. Kad viņš ienāca LTV, atmiņā palikusi pirmā tikšanās ar darbiniekiem koncertstudijā. Tā notika laikā, kad pirmo reizi televīzijas vēsturē tika uzsākta tik masveidīga reklāmas kampaņa uz katra sētas staba un televīzijas ēterā ar lozungu “Ar jaunu spēku”.

Reklāmas rats bija sācis griezties, bet tikšanās ar jaunu televīzijas šefu atgādināja savulaik piramīdkompānijas pirmo randiņu. Uz skatuves viens aiz otra iznāca jaunpieaicinātie televīzijas darbinieki un stāstīja, ka, lai arī te strādā tikai dažus mēnešus, par visu ir sajūsmā, viss esot lieliski. Skaidrs, ka tā nebija blefošana, jo viņi visi bija nonākuši augstos amatos, ar labu algu, kā arī vēl jaunpienācēja degsme, viss ir interesanti.

Katrā gadījumā Belte tad īsā laikā saņēma daudz komplimentus un sajūsmas no izvēlētajiem oratoriem. Vēlāk uzstājās pats Ivars Belte. Pēc tam tika dota iespēja uzdot jautājumus parastiem mirstīgajiem darbiniekiem, kas šo izrādi bija vērojuši ar daudz piesardzīgāku entuziasmu. Sekoja jautājums par televīzijas priekšas sakārtošanu, par darba noslodzi, algām. Pēc kā Belte paziņoja, ka viņam nepatīk čīkstētāji un ņaudētāji. Man arī nepatīk. Tomēr tad šis salīdzinājums man likās neadekvāts. Pēc Beltes atbildes visi saprata, ka neko sliktu viņam jautāt nedrīkst, nebūs labi, un sapulce jeb cirks strauji beidzās. 

Bet es izdarīju secinājumu, ka Belte ir diezgan augstprātīgs un viņam patīk, ja glaimo.

Starp citu, kad parlamentā tika noraidīta Beltes kandidatūra, ne tikai viņa prokrieviskie darbi (kas nebija mazsvarīgi) bija pretarguments. Kādreizējā NEPLP padomes locekle Gunta Līdaka publiski atzina, ka Belte bijis vājš LTV vadītājs un netika galā ar saviem pienākumiem. Gan jau, ka NEPLP padomei, kas vienā pirms jaungada dienā izteica neuzticību Ivaram Beltem un Sergejam Ņesterovam, bija savi pamatoti argumenti un pārmetumi tīri profesionālajā ziņā. Katrā ziņā Beltes negatīvā “bagāža” ļāva prognozēt, ka Saeimas balsojumu viņš neizturēs. Mazliet jocīgi, ka pats Belte pēc izbalsošanas teicās, ka esot pārsteigts par parlamenta balsojumu. Ja tā, tad vai patiešām viņš bija sapratis savas kļūdas? Kas tad balsojumā viņu tā pārsteidzis?

Nedaudz līdzīgs stāsts ir par Jāni Siksni. Man viņš palika atmiņā ar to, ka, būdams SEPLP priekšsēdētājs, atbalstīja Eiroparlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā LTV interneta versijā. Turklāt, kad daļa Latvijas inteliģences, protestējot pret SEPLP atbalstu debatēm krieviski, rīkoja zibakciju pie SEPLP mītnes Vecrīgā, Siksnis neuzskatīja par vajadzīgu iziet ārā pie protestētājiem aprunāties. Gudri, valstiski un drosmīgi no viņa puses tas neizskatījās. Interesanti, ka Siksnim pārmetumus bija veltījusi arī pašreizējā SEPLP locekle Una Klapkalne, kas savu pozīciju pamatoja ar to, ka iepriekš, kad Siksnis bija SEPLP priekšsēdis, padomes darbs bijis haotisks un nepārdomāts, un viņa ievēlēšanas gadījumā solījās atkāpties no amata. Laikam jau nav dūmu bez uguns.

Kopumā izvērtējot abus izbalsotos kandidātus, man tomēr rodas jautājums nevis par Saeimu, kuras pārstāvji savu izvēli pietiekoši skaidri pamatoja, bet gan par pašu Nevalstisko organizāciju un MK Memoranda īstenošanas padomi. Kāpēc tika izvēlēti tieši šie kandidāti, kas iepriekš izcēlušies ar draudzību pret krievu valodu? Vai patiešām nekā labāka nebija?

Otrs, zinot visu ģeopolitisko situāciju un abu pretendentu īso vēsturi, vai pašas Padomes izvēle patiešām bija gudra un profesionāla? Vai šis veidojums uzņemtos atbildību, ja Belte vai Siksnis sāktu pūst vecajās burās? Kāpēc vispār jāizvirza kandidāti, kuriem bija maz izredžu saņemt pozitīvu balsojumu? Tāpēc jautājumā par izejas meklējumiem no strupceļa, man šķiet, ka primāri pašai NVO un Memoranda padomei vajadzēja paskatīties spogulī un izdarīt prātīgāku izvēli. Tad nekāda strupceļa nebūtu. Ja pašlaik spēkā esošais likums nosaka, ka par SEPLP locekli balso Saeima, tad ar to jārēķinās. Aiz katra parlamenta locekļa ir sabiedrības daļa, tas nav no malas iesūtīts varas orgāns. Gribi vai negribi, bet tie ir tautas pārstāvji, un uz viņu balsojumu nedrīkst apvainoties. Vienkārši NVO un MP ir jāizdara savi secinājumi un mājas darbi.

Papildus risinājums tam, kā izvairīties no neveiksmīgas izvēles un balsojuma, bija pašu pretendentu – Beltes un Sikšņa -  paškritiskā domāšana, vai patiešām mana reputācija un es esmu piemērots šim amatam. Ja šis mehānisms būtu nostrādājis spēcīgāk, visticamāk būtu izdevies ievairīties no viņiem pašiem tik nepatīkamiem piedzīvojumiem un arī trešais SEPLP loceklis jau sen būtu ievēlēts.

Starp citu, ne bez vainas ir arī SEPLP, kas pavasarī par jaunā Latvijas Sabiedriskā medija galveno redaktori iecēla Anitu Braunu. Personu, kas arī uzskatīja, ka Eiroparlamenta vēlēšanu debatēm jānotiek krievu valodā un teica, ka toreizējās Latvijas Televīzijas vadības lēmums ir OK. Tad ir jautājums, ar ko Brauna bija labāka par Belti vai Siksni? Vai pieredze ir svarīgākais un vienīgais kritērijs? Vai nenotiek pieķeršanās sīkumiem, detaļām, bižutēriju, aizmirstot, ka šahā svarīgi ir uzvarēt partiju, nevis aizrauties ar atsevišķām figūrām vai gājieniem. Prognozēju, ka Saeima Braunu šajā amatā neapstiprinātu. Un kas zina, varbūt, ka tā būtu bijis labāk. Kā nekā – Saeima patiešām ir tautas priekšstāve, nevis slēgts profesionāļu klubiņš.

Pārpublicēts no lasi.lv

Novērtē šo rakstu: