Kāpēc agrāk Latvijā bija pavisam cita mēroga politiķi, bet šodien...?
Otto Ozols09.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Par to tiešām jārunā nopietni un tieši. Nesen JKP pārstāvis Māris Kūlis "Facebook" rakstīja: ”Degradācija uz delnas. Ja viedokļa līderi, guru un tautas vadoņi pirms 100 gadiem bija Čakste, Ulmanis, Vītols, Smiļğis, Rainis… tad tagad daļai pietiek ar šiem burlakiem (tālāk seko fotogalerija ar pretrunīgi vērtētām personām).”
Esmu par to jau agrāk diezgan daudz domājis.
Vispirms - arī tajā laikā bija dažādas, teiksim tā, pretrunīgi vērtētas personības. Cita lieta, ka lielākā daļa no tām nav atstājušas redzamas pēdas vēsturē. Bet "Ceplis" nav gluži no gaisa pagrābts stāsts. Arī Ulmaņa laikā bija korupcija un citas nepatīkamas parādības. Tiesa, bija rūpīga cenzūra, un šie fakti nenonāca atklātībā. Tāpēc publiskajā atmiņā ir saglabājies idealizēts, bet neprecīzs skatījums par to laiku. Vēsturniekiem ir labi zināma virkne gadījumu, kur Ulmanis un viņa tuvāko loks bija saistīti ar ļoti smagām blēdībām.
Salīdzinot ar mūsdienām, jāņem vērā laika konteksts - 20. gs pirmajā pusē sabiedrībai bija cits izglītības, darba ētikas, morāles līmenis. 19. gs nogalē bija spēcīgas tautskolotāju tradīcijas, 1918. gada Latvijas Republiku veidoja cilvēki, kuriem tomēr bija cits ētikas un morāles pamats.
Vissmagākais padomju okupācijas mantojums ir tā laika murgainās realitātes ieradumi un "tikumi" - dubultruna, klaja melošana, klīnisks konformisms, valsts izzagšana, mahinācijas, specdienestu manipulācijas, utt. Varas elitē (un ne tikai) šie paradumi joprojām ir vērojami ikdienā, tie netika saknē izravēti un kā nezāles turpina augt un vairoties.
To, piemēram, var labi redzēt politiskajā grupējumā “A/Par!”, kur pamatu veido tā dēvētie “jaunie politiķi” - postpadomju paaudze, kuri okupācijas laikā tālāk par oktobrēniem nebija tikuši. Bet viņi savā ciniskajā melīgumā faktiski kopē sliktākos kompartijas nomenklatūras tikumus.
Interesanti, ka pašpasludinātie "gaišie spēki," iespējams, pat neapzinoties to, turpina uzvesties gluži kā tajos laikos. Ir personas, kuras domā, ka tām ir dota kāda augstāka vara mācīt citus dzīvot, šķirot viedokļus "pareizos" un "nepareizos," noteikt, kuru drīkst rādīt TV un kuru ne.
Tāpat viņi dzelžainā paštaisnumā lieto dubultos standartus - ja revolucionārā pārliecība prasa, tad par vienu un to pašu pārkāpumu politiskais oponents tiks publiskajā telpā izsmērēts pa sienu, atspārdīts, stigmatizēts, "atmaskots" un notiesāts bez tiesas. Tai pašā laikā, ja precīzi tādu pašu pārkāpumu būs izdarījis "gaišo" vai "pareizo" grupējuma politiķis, tad tiks kolektīvi un samiernieciski pievērtas acis. "Gaišo spēku" medijos atskanēs vien rēna paņurdēšana.
Ilustrācijai tikai viens piemērs. Pirms kāda laika Ušakova “Saskaņa” tika pieķerta fiktīvu darbinieku iekārtošanā pašvaldību uzņēmumos. Klasiska shēma, kā tika pumpēta nauda no pašvaldības līdzekļiem.
"Gaišie spēki” bija ārkārtīgi un nenoliedzami patiesi sašutuši. Daži no viņiem man kaismīgi stāstīja, ka šādām lietām ir izlēmīgi jāpieliek punkts, jādara viss, lai šos blēžus no Rīgas Domes padzītu. Domāju, cik labi, ka ir šādi apņēmīgi, godīgi un pašaizliedzīgi cilvēki! Lielākā daļa no viņiem sapulcējās ap kādu vīru, kurš sludināja godīgu jaunā konservatīvisma vērtību nostiprināšanu.
Un kas notika, kad šis pats vīrs nonāca varā? Viņa vadītajā ministrijā atklājās tieši un precīzi tikpat blēdīgs fiktīva darbinieka gadījums. Drošticami mediji pieķēra faktiski pie rokas. Pēdas veda tieši uz viņa kabinetu un partijas interesēm. Gliemiskais KNAB’s, protams, noplātīja rokas, jo Latvija jau nav nekāda tur Francija, kur par identiskām lietām politiķi nonāk aiz restēm. Jā, tieši tā - Francijā un citur vairākiem politiķiem vēl nesenā pagātnē piespriesti reāli cietumsodi par šādiem noziegumiem, jo būtībā tā ir zagšana no valsts kabatas.
Skumjākais bija redzēt, ka tie paši pašaizliedzīgie ļautiņi, kuri reiz tik kaismīgi nosodīja ušakoviešu shēmas, tagad kolektīvi izlikās, ka nekas nav noticis. Drosme atzīt, ka blēdījies viņu partijas vadonis, izrādījās nepietiekama. Būtībā rīkojās precīzi tieši tāpat kā „Saskaņas” vai pašu nicinātie ZZS atbalstītāji, kuri pat acīmredzamu blēdību gadījumos tradicionāli izlikās, ka tās ir “ļauno sazvērestības” utt.
Šādus piemērus varētu minēt vēl daudzus - ar konkrētiem faktiem, uzvārdiem, situācijām. Un lielākā daļa mediju cilvēku, kuri ikdienā seko līdzi politikai, to visu lieliski zina.
Ja šobrīd kāds skumst par laikiem, kad bija lielāka mēroga politiķi, tad vienmēr jāatceras, ka sabiedrība ir tā, kas veido augsni - nezālēm vai kultūraugiem. Diemžēl ar katru dienu vairāk un vairāk saprotam, ka esam iestiguši un netiekam ārā no šī murgainā politiskā melīguma purva. Tai pašā laikā ticu un zinu, ka mēs to varam. Kopā un ar cieņu.
Ilustrācijai - Visvalža Asara plakāts "Kur aitas, tur cirpēji,",
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
