Kāpēc aizstāvēt pustrako Grantiņu?

Un tiešām - kāpēc "aizstāvēt"? Kāpēc neņemt vērā pirms dažām dienām Latvijas sabiedriskā (!) radio pilnā nopietnībā paziņoto - ja tas būs kāds svarīgs cilvēks, kam aizturēšanā roka salūzusi, mēs par to informēsim, bet citādi atvainojiet...?

Linards Grantiņš noteikti nebija un nav šāds "svarīgs cilvēks". Bijušais šoferis, nu jau pensijas vecuma onkulis daudzus gadus ir bijis, maigi izsakoties, pēc izteiksmes formas un satura ne visai adekvāts. Ne tik maigi izsakoties, traks kā marta zaķis, - "Galvu nost!!!" šis īpatnais cilvēktiesību aizstāvis bija paspējis izziņot krietni biežāk nekā Lūisa Kerola Sarkanā karaliene, un no viņa politiskās retorikas noteikti varēja pamācīties dažs labs santehniķis.

Tad kāpēc šitādu aizstāvēt? Uz ko uzprasījās - to arī beidzot dabūja, un paldies vērīgajai, čaklajai un enerģiskajai Drošības policijai, kas apliecināja savu augsto profesionālismu, nieka nedēļu (!) pēc Grantiņa paša plaši izreklamētās ierašanās Latvijā beidzot spējot viņu aizturēt un nelielo aizkavēšanos kompensējot ar kunga kārtīgu iemīcīšanu, vai ne?

Turklāt, kā norāda ne mazums Pietiek lasītāju, arī ar to iemīcīšanu nekas jau nav droši zināms - ļoti taču var būt, ka īstenībā Grantiņa kungs ir pieklājīgi palūgts nākt līdzi, savukārt viss radiniekiem stāstītais par salauztu roku, atdauzītām nierēm, salauztās rokas piesprādzēšanu pie auto griestiem, medikamentu liegšanu utt. ir viņa martzaķiskās fantāzijas. Droši viens pats roku sakodījis, lai izskatītos pietiekami zila un uzpampusi. Vai tad nu mūsu Drošības policijas profesionāļi atļautos tā izturēties pret pavecu, jukušu onkuli?

Visbeidzot - kāpēc gan pašlaik, kad par notikušo lielā vienprātībā klusē ne tikai "Mežmieta kantoris" (kas labi saprotams), bet arī "lielie" mediji (par Vienotības valstiskajiem un arī drošībnieku "jumtotajiem" privātajiem medijiem viss skaidrs, bet šoreiz klusē ne tikai tie vien), pozīcijas un opozīcijas deputāti un pat par savu algu konstanti norūpējies tiesībsargs, tieši man - arī pašam savulaik no Grantiņonkuļa notiesātam ar augstāko soda mēru, lai ko tas arī nozīmētu, - vajadzētu ņemties šo onkuli kaut jel kādā veidā aizstāvēt? Vai kaut vai veicināt regulāru informēšanu par notikušo?

Vispār jau man tas šķiet pilnīgi pašsaprotama lieta, tomēr paskaidrošu tiem, kam tas nav skaidrs.

Pats Grantiņonkulis man, maigi izsakoties, ir pilnīgi vienaldzīgs. Nezinu, kā tur īsti viņam gāja ar attiecībām ar padomju varu un VDK 1987.-1988. gadā, ar svecīti klāt neesmu stāvējis, bet konkrētais kungs manis dēļ vienlīdz labi var sapūt un iznīkt kā Vācijas psihenē, tā Rīgas Centrālcietuma kamerā. Lai.

Tas, kas man nav vienaldzīgi, ir Latvijā pēdējos gados un jo īpaši pēdējos mēnešos notiekošie procesi, kam gadījums ar Grantiņu ir tikai viena ilustrācija - spilgta un tāpēc arī pelnījusi, lai par to ziņotu un ziņotu, lai kā arī "sabiedriskie" mediji un to saimnieki būtu ieinteresēti šī gadījuma noklusēšanā.

Kādi procesi? Vēsture, protams, nekad neatkārtojas burts burtā, bet mums blakus ir viena liela valsts, kurā pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un vēl vairāk trīsdesmito gadu sākumā vispirms sāka visādos veidos vajāt un iznīdēt tos, kuri atklāti nebija sajūsmā par valstī notiekošo.

Sākumā ar viņiem cimperlējās (visādos veidos "brīdināja" un pabaidīja, deva šādus tādus nelielus cietumsodus par sadomātām lietām, reizēm pat vienkārši izsūtīja no valsts), taču, gadiem ejot, "ģeopolitiskajai situācijai" mainoties un publikas zombētības pakāpei augot, iznīdētāji un viņu rokaspuiši sāka cimperlēties aizvien mazāk un mazāk.

Viņi aptvēra, ka vajadzības gadījumā krimināllietas un pierādījumus var safabricēt, ka var izdomāt visabsurdākās apsūdzības, ka jau no valsts izlaistos var atskaldīt ar ledus cirtņiem, ka aizturētos var kaustīt un spīdzināt pēc sirds patikas, - jo tas viss mierīgi gāja cauri un publikas viena daļa līksmi plaukšķināja par kārtējo piežmiegto tautas ienaidnieku, bet otra daļa gan aptvēra, kas notiek, taču bailīgi klusēja.

Savukārt nākamajos gados - līdz pat trīsdesmit septītajam un arī pēc tam - īstie režīma pretinieki sen bija izbeigušies, bet mašīna bija iekustināta, tai vajadzēja darbos apliecināt savu vajadzīgumu un pašsaglabāties, un uz spīdzināšanas kamerām, nošaušanas pagrabiem un gulaga nometnēm sāka plūst miljoni to, kuri iepriekšējos gados bija līksmi plaukšķinājuši vai bailīgi klusējuši...

Pārāk neiespējama analoģija? Varbūt. Cerams. Taču tikai no savas personiskās pieredzes vien es varu droši apgalvot, ka Drošības policija jau pašlaik pilnā sparā - lai pildītu saimnieku uzdevumus un lai attaisnotu pati savu eksistenci, - gan nodarbojas ar kriminālprocesu un pierādījumu safabricēšanu, gan ir gatava tieši un nepārprotami ietekmēt visas pārējās varas, gan savas iekšējās instrukcijas uzskata par svarīgākām nekā kaut kādus tur sū... likumus, gan var sadomāt visnepatiesākās un absurdākās apsūdzības, gan melīgu liecību sniegšanu tiesā un nepatiesu dienesta ziņojumu sacerēšanu uzskata par normālu lietu.

Tas viss šai arvien atklātāk noziedzīgajai struktūrai un tās darbiniekiem ir iespējams gan tāpēc, ka ir pasūtījums no "politiskās augšas", gan tāpēc, ka ir "sakārtota" nepieciešamā acu pievēršana tiesās un prokuratūrā ar "savu" tiesnešu un prokuroru palīdzību, gan tāpēc, ka sabiedrība notiekošajā flegmatiski noskatās - kurš aplaudē, kurš bailīgi paklusē, kuram pagaidām vienalga, kas tur notiek ar kaut kādu traku onkuli. Jo ar viņu taču nekas tāds nenotiks - tas nav iespējams...

It kā jau arī trakiem onkuļiem Latvijas valstī ir savas cilvēktiesības. It kā jau tikai tāpēc, ka onkulis ir traks, nevienam nav tiesību viņu gāzt gar zemi, salauzt roku, atspārdīt nieres, stundām ilgi spīdzināt, ņirgāties utml. Taču šī strauji briestošā augoņa - šīs jau pašlaik faktiskās valsts valstī - pārstāvji visā nopietnībā mēnesi pēc mēneša kļūst aizvien pārliecinātāki, ka viņiem ir atļauts viss.

Vienam trakam onkulim vispirms sekos citi, jau nopietnāki ar notiekošo valstī neapmierinātie, bet pēc tam - nu, viss kā vēstures grāmatās aprakstīts. Un rezultātā tas, ko šodien, jums klusējot vai līksmi plaukšķinot, dara ar visādiem tur trakiem grantiņiem, pēc gada vai trim, vai pieciem notiks ar jums pašiem vai kādu no jūsu ģimenes locekļiem, vai kādu jūsu radu, draugu, paziņu. Ja ne ātrāk. Un tad vaimanāt būs par vēlu.

Tāpēc arī Pietiek par trakā Grantiņa gadījumu informē un informēs, jo, protams, vienmēr pastāv iespēja, ka uzplečotie noziedznieki dabūs pa purnu tik sāpīgi, ka vismaz uz laiku atkāpsies. Es nupat tiesā paskatījos uz triju šādu subjektu ģīmjiem: izvilktiem no ierastās visatļautības vides, vaigi sarka, ačeles šaudījās, balšteles aizlūza, roķeles berzējās. Vēl jau var viņiem ierādīt viņu īsto vietu. Bet mūžīgi tā nebūs.

Novērtē šo rakstu: