Kāpēc balso, kā gribi, – vienmēr uzvar “VIŅI”?

Ka zināms Komunistiskā partija tika aizliegta, taču tās kādreizējie funkcionāri veiksmīgi "rebrendojās" jaunās partijās, mainot tikai karogus, bet ne mērķi – parazitēšanu uz citu rēķina jeb tā saucamo “VARU”. Kas nodrošināja to, ka ilgstoši L(PS)R piedzīvoja vēžu staigāšanu citās kulītēs un vēlētāji turpināja balsot par mūžīgo cerību, bet vara vienmēr turpināja iepriekšējo – tautas un tās resursu izsūkšanu?

Sarkano kadru pēctecība

Latvijas Komunistiskā partija (LKP) 1990. gadā “sašķēlās”:

LKP uz PSKP platformas (Alfrēds Rubiks) → aizliegta 1991. gadā;

LKP (neatkarīgie) → Latvijas Demokrātiskā darba partija (LDDP) → Latvijas Ceļš (LC).

Latvijas Ceļš kļuva par 90. gadu galveno valdošo partiju, kurā darbojās bijušie PSKP tehnokrāti Valdis Birkavs, Anatolijs Gorbunovs, Indulis Bērziņš u.c.

Vēl viens LKP mantinieks bija Latvijas Zemnieku savienība (LZS), kura “atjaunoja” darbību 1990. gadā un piesaistīja daudz bijušo rajonu izpildkomiteju kadru, kolhozu vadītāju un "tautas saimnieku". Ap LZS un LZP (Zaļā partija) 2002. gadā tapa Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kas nostabilizējās kā "konstruktīvā opozīcija" un regulāri ieguva dalību koalīcijās. Tajā darbojās bij. LPSR MP Vilnis Edvīns Bresis, Saldus LKP 1. sekretārs Augusts Brigmanis, LPSR nomenklatūrists Jānis Lāčplēsis, Ventspils vadonis Aivars Lembergs u.c.

Vēlākie rebrendingi

Saimnieks (1995–1998) bija spilgts pārējas perioda projekts. Tajā pulcējās bijušie LKP direktori un nomenklatūras darbinieki: Ziedonis Čevers, Vilis Seleckis, Bresis.

LSDSP (atjaunota) tika izmantota kā vēl viens "kreisās idejas" segvārds, ko faktiski piepildīja bijušie PSKP akadēmiķi un intelektuāļi. Juris Bojārs, Aivars Kreituss, Jānis Dinevičs bija tās redzamākās sejas.

Jaunā partija un vēlāk Latvijas Pirmā partija (LPP) vilināja “ticīgos un cerīgos”, bet faktiski piesaistīja daudz bijušo ierēdņu, kas vienkārši pacela citus lozungus un saukļus lai turpinātu ierasto.

Kopsavilkums

LKP sadalījās vismaz 5–6 redzamās politiskās straumēs. Katrai bija savs rebrendēšanas mērķis: tehnokrātija, tautiskums, sociālisms, “jaunie uzņēmēji”, reģionālās intereses. Bet kadri – palika.

Visi rebrendingi notikuši ar bijušajiem nomenklatūras pārstāvjiem.

Jaunie uzvārdi, vecie kadri

2000. gados politiskais tirgus piedzīvoja trešo vilni:

Tautas partija (Šķēle) – LC –> TP.

Jaunais Laiks (Repše) – "tīrie" – bet pilni ar bijušajiem LC un TF “bēgļiem”.

ZZS – Lemberga stipendiju vadībā konsolidējās LZS, LZP.

Arī "Vienotībā" un vēlāk "Jaunajā Vienotībā" nonāca tie paši kadri no LC, TP un Jaunā Laika.

Kopsavilkums

Balsojot par "jaunu partiju", vēlētājs nereti balsoja par tādiem pašiem kadriem, kas iepriekš darbojās pavisam citā krāsā. Kadri palika, mainījās fasāde. Pēc PSKP sabrukuma partijas mainījās, bet “VIņI” nemainījās.

Daži politCV:

Andris Šķēle

Dzimis 1958. gadā, agronoms, studējis LVU.

Padomju laikā vadīja kolhozu, vēlāk kļuva par LPSR Lauksaimniecības ministrijas pārstāvi, Tautsaimniecības departamenta direktors.

1990.gados – privatizācijas arhitekts, izveidoja privātu holdinga struktūru ("Ave Lat").

1995.–2002.: vairākkārtējs Ministru prezidents, dibina Tautas partiju (1998) – kļūst par tās pelēko kardinālu.

Simbolizē "saimnieciskā stila oligarhu", kura saknes ir padomju nomenklatūrā.

Ainārs Šlesers

Dzimis 1970. gadā, komjauniešu aktīvists vēl 80. gadu beigās.

90. gados – uzņēmējs, pārstāv Dānijas komercstruktūras, vēlāk – tranzīta lobētājs.

1998: izveido "Jauno partiju", pēc tam Latvijas Pirmo partiju (2002).

Vairākkārt bijis satiksmes un ekonomikas ministrs.

Pārstāvēja reliģiski konservatīvo, pro-biznesa oligarha modeli, kurš startēja kā "jaunais spēks", bet iekļāva bijušo nomenklatūru savā partijā.

Aivars Lembergs

Dzimis 1953. gadā, PSKP biedrs kopš 1976. gada, ilggadējs LPSR Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētājs.

No 1988. gada – Ventspils pilsētas galva, ko saglabā arī pēc neatkarības.

Ap 1990. gadu – vada Ventspils tranzīta uzņēmumus (VAS, VNT), stiprina politisko ietekmi, izmantojot uzņēmējdarbību.

90.gados – ZZS neoficiālais virzītājs, galvenais politisko koalīciju arhitekts.

Simbolizē postpadomju pārvaldības kontinuitāti — no padomju priekšnieka par neformālu valsts "valdītāju".

Šie “trīs sistēmiski vaļi” atšķīrās pēc retorikas, partijām un stila, bet viņu izcelsmes modelis ir vienots:

Padomju režīma radīti vai atbalstīti kadri, kas privatizēja ietekmi jaunā pseidodemokrātijā.

Deepstate.lv – neredzamā režīma seja

Līdztekus partijām un Saeimai, līdztekus “oligarhiem” un frakcijām Latvijā darbojas vēl viena – neredzama, bet ietekmīga struktūra, kuru varam apzīmēt ar simbolisku nosaukumu: deepstate.lv. Tā nav juridiska vienība, tā nav partija, bet tā ir intelektuālu, seksuālu, ekonomisku un informatīvu tīklu krustojums, kas ilgi pirms vēlēšanām nosaka, kam būs vara un kam – loma.

Šī struktūra:

nemēdz būt redzama vēlēšanu listēs;

nebalso;

neuzņemas atbildību;

tomēr izlemj.

Pataloģija kā norma

Deepstate.lv iezīmējas ne tikai ar sarkanās nomenklatūras un čekas mundieriem skapjos, 1999.gada parlamentārā izmeklēšana atklāj, ka, iespējams, tas ir tas pats skapis, no kura izlīdis ne tikai mūsdienu Latvijas prezidenta lomas tēlotājs, kurš mūsdienās simbolizē to, kā seksuālā identitāte tiek izmantota kā vairogs, nevis intīma savdabība, bet arī ģenerālprokurora izstrādājums, par kuru nu jau ir tapusi pat grāmata.

Dramatiski milzīgais LGBT ideoloģijas īpatsvars, seksualitātes propaganda, pasākumi un intimitātes publiskošana ar plašu “valsts” resursu iesaisti liecina, ka “varas struktūrām” ir vēl kādas citas uzlādes, ne tikai leģitimitate un sabiedrības ieinteresetība.

Valdošā politmafiozā struktūra nelabi ož ne vien pēc koloboracionisma un parazītisma, bet arī pēc izvirtuļu bordeļa, kura intereses caur centralizētiem “kultūras” un “izg;ītības” naratīviem tiek pārnestas sabiedrības “normatīvos”.

Šis neredzamais “deepstate.lv” ir:

seksuālo interešu “klubs” un manipulācijas infrastruktūra, kas tika daļēji izgaismota t.s. pedofilijas skandālā;

tiesu vara un specdienestu pārraudzība, kas nevis izmeklē, bet noslēpj;

mediju un propagandas aģentūras, kas rada sabiedrībai pieņemamu “normālības” versiju.

Tas darbojas caur:

tīklu lojalitāti (bijušie komjaunieši, drošībnieki, prokuratūras locekļi);

savstarpēju kompromātu balansēšanu;

finanšu, mediju un draudu instrumentiem.

Tā mērķis nav attīstība, bet kontrole. Redzamāka šīs struktūras fasādes daļa ir tā dēvētā Koalīcijas (sadarbības) padome.

Deepstate.lv un pedofilijas skandāls – kad maskas krīt

Latvijā 90. gadu beigās uz brīdi sabruka rūpīgi izveidotā manīgā ilūzija, ka vara kalpo sabiedrībai. To izraisīja t.s. pedofilijas skandāls, kurā parlamentārā izmeklēšanas komisija atklāti norādīja uz iespējamu augstu amatpersonu iesaisti bērnu seksuālās izmantošanas tīklā.

Sistēmas aizsardzība no iekšienes

Kā liecina Jāņa Ādamsona runa Saeimas sēdē:

Par bērnu pornogrāfiju un nepilngadīgo izmantošanu tika saņemtas liecības, kas saturēja konkrētus vārdus:

Valdis Birkavs – toreizējais tieslietu ministrs, bijušais premjers, LC pārstāvis.

Andris Šķēle – premjers, TP dibinātājs, saimnieciskās elites pārstāvis.

Andrejs Sončiks – Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs, VID dibinātājs un pirmais ģenerāldirektors.

Juris Maizītis – vēlāk ģenerālprokurors, kurš, pēc Ādamsona teiktā, darbojās kā piesedzējs.

Komisijas locekļi saņēma draudus dzīvībai, politisku un ekonomisku spiedienu, šantāžu un mediju ķengāšanu.

No “valsts” augstākajām struktūrām tika novērota nevis palīdzība, bet aktīva sabotāža:

ģenerālprokurors publiski apstrīdēja pierādījumus vēl pirms izmeklēšanas; svarīgi liecinieki palika neaizsargāti. Pedofilijas skandāls bija skaidrs signāls par valsts struktūras pilnīgu morālu sabrukumu. Tas parādīja, ka: tie, kas vada izmeklēšanu, tiek vajāti, bet likums kļūst par instrumentu varas aizsardzībai, nevis taisnībai. Bet tomēr....!!! - pat sabiedrības šoks neapturēja sistēmas pašsaglabāšanās mehānismu.

Deepstate.lv nav sazvērestība – tas ir var(darbīb)as algoritms – tās (bez)”gars” un dzinulis, bet ar šodienas pieredzes zināšanu prizmu izskatās, ka deepstate.lv “skapī” palika arī tādi neredzamas varavīksnes frontes cīnītāji kā:

Anatolijs Gorbunovs, kas ilgu laiku funkcionēja kā “sistēmas prezidents”, bet nekad neuzdeva jautājumus par atbildību;

Rojs Jefimenko, viens no Pedofilijas skandāla, koruptīvs “kārtotājs”, titulēts Finanšu policijas veidotājs – VID augstakā līmeņa darbonis;

Nils Ušakovs, kurš publiski pozēja kā Rīgas saimnieks, bet funkcionēja kā apzināts pārklājējs starp austrumu un iekšējās elites struktūrām;

Juris Stukāns, kura publiskās runas par taisnīgumu kontrastē ar klusēšanu par “svētajām govīm”.

Prezidenti

Pravietis Ješua esot sacījis, ka katrs koks jāvērtē pēc viņa augļiem, un vieni no spilgtākajiem deepstate.lv augļiem ir Rīgas pils prezidentu lomu atveidotāji. Viņu politiskās karjeras ir vēl viens pierādījums augstākminētajam.

Guntis (Petrovs-Rumpītis) Ulmanis – komunistiskajā partijā no 1965.gada. Padomju funkcionārs nomenklatūrists.

Vaira Vīķe Freiberga – no aizokeāna izvilkta nezināma “gaismas feja” uz Latves politteātra skatuves.

Valdis Zatlers (2007–2011) – zināmās trijotnes Zoodārza kastingā “atrastais” reformators.

Andris Bērziņš (2011–2015) - LPSR funkcionārs, komunistiskajā partijā no 1979.gada.

Raimonds Vējonis (2015–2019) - politisko karjeru uzsācis Tautas frontē un Zaļajā partijā

Egils Levits (2019–2023) – saistīts ar PSRS VDK (Lasiet L.Lapsas “Viltvārdi” un „Valstsgribi”).

Edgars Rinkēvičs (kopš 2023) - no skapja..

Atsauces:

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:389425|article:DIVL403|query:pedofils%20

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:389530|article:DIVL261|query:pedof%C4%ABli%20pedofilu%20

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:901069|article:DIVL164|query:Guntis%20Rump%C4%ABtis%20

https://www.vestnesis.lv/ta/id/4599

Man šķiet, ka, šo izlasot, kļūst skaidrs - kāpēc, balsojot jebkā, vienalga uzvar viņi, bet komentāros ierakstiet - kā domājat jūs?

Novērtē šo rakstu: