Iesaki rakstu: 
Lai ģimene, draugu pulciņš, darba kolektīvs vai lielāka cilvēku kopa izdarītu kaut ko kopā un visiem dalībniekiem saistošu, ir jāiedibina procedūra, kas ļauj izvēlēties lēmējus, kam ir visu vietā jāpieņem lēmums. Vēlēšanas ir viena tāda procedūra. Vēlēšanās noskaidro, kuri potenciālie lēmēji bauda vislielāko pārējo atbalstu un līdz ar to — kuru lēmumi būtu visleģitīmākie. Noskaidrot visleģitīmākos lēmējus ir svarīgi, lai mēs kā kopums nebūtu politiski paralizēti, tas ir, nespējīgi ne par ko izšķirties.
Iedomājieties domubiedru kolektīvu, kas visi kā viens grib veltīt vienu brīvdienu kādai iniciatīvai, bet nespēj vienoties, kura tā būs. Kāds ir galarezultāts šai neizlēmībai? Tāds, ka kolektīvs tā arī neko neizdara. Dalībnieki var, protams, katrs atsevišķi atbalstīt dažādas idejas (un bieži vien tā ir vispareizāk), bet, ja nu ir tāds projekts, ko viņi var reāli atbalstīt tikai apvienojot visu pūliņus, būtu visiem daudzkārt vērtīgāks par vairākiem mazajiem projektiem?
Sabiedriskā transporta organizācija pilsētā, ir labs piemērs problēmai, kurai nav viena pareiza risinājuma, bet var apjaust, ka iedzīvotāji gūs lielāku labumu, ja ideālās sistēmas meklējumu vietā būs ieviesta viena nepilnīga sistēma, un nav galīgi kritiski, kura no visām piedāvātajām tā būs. Taču kura tieši? Kāpēc jūsu ieteiktā, bet ne manējā? Un tā mēs paliekam nulles punktā.
Ikvienam, kas ir spējīgs ne tikai reaģēt, bet arī reflektēt, tas ir, nostāties pa vidu starp savām sajūtām un spēju rīkoties, ir gadījušās situācijas, kad nav nemaz tik viegli izlemt, ko darīt tālāk. Jo vairāk domā, jo grūtāka kļūst izvēle. Šos brīžus mēs atceramies, jo nespēja izvēlēties mums dažos gadījumos galu galā ir maksājusi vairāk nekā jebkurš lēmums, kas ļautu izkļūt no paralizējošā stāvokļa.
Vēlēšanas ir tā reize, kad svarīgāk par vispareizākās, visnekaitīgākās izvēles meklēšanu (un izmisuma motivētu neaiziešanu uz vēlēšanām) ir vienkārši izvēlēties kādu. Pāvesta konklāvs ir lielisks piemērs procedūrai, kura iemieso šo praktisko gudrību. Kamēr divas trešdaļas kardinālu nebūs vienojušies par vienu pāvestu, ārā nenāciet! Vai šī procedūra garantē labāko pāvestu? Vai labākais pāvests nekļūdīsies? Nē un nē. Tieši tāpat kā mūsu savēlētie priekšstāvji pašvaldībās un parlamentā. Bet viņi rīkosies. Un ar viņu rīcību mēs varēsim sadzīvot tieši aiz tā, ka viena lēmēja lēmums daudzos gadījumos ir vērtīgāks par daudzu bezdarbību.
Tieši aiz šī apsvēruma uz vēlēšanu kandidātiem nav jāskatās kā uz jaunavām, par kuru nevainīgumu līdz kāzām atsevišķās kultūrās ir tik svarīgi pārliecināties. Mums nevajag šķīstu jaunavu, mums vajag vienkārši kādu, ko noprecēt. Cilvēki, kurus jūs savā pašvaldībā ievēlēsiet par deputātiem, nebūs bez grēka, un viņiem neizdosies paveikt to, ko viņi ir iecerējuši. Atsakieties no domas, ka jūsu balss mūs aizvedīs tieši tur, kur jūs gribat doties. Tā nav vēlēšanu būtība.
Vēlēšanas ir jūsu politiskā brieduma eksāmens. No jums tiek prasīts atkāpties no savas individuālās kaprīzes un vienkārši izlemt — kuri no visiem nepilnīgajiem, grēcīgajiem lai tad ved mūs laukā no neizlēmības. Ja jūs nevarat izšķirties, jūs nesaprotat uzdevumu. Uzdevums ir izšķirties, kurš sēž pie stūres. Autobuss bez bremzēm, kurā mēs visi traucamies nezināmajā, kādam ir jāstūrē. Kad jūs saprotat, ka stūrmaņa iecelšana ir svarīgāka par autobusa aizstūrēšanu jums vēlamajā virzienā, jūs esat gatavs doties uz vēlēšanām.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
