Kāpēc cīņu pret agresoru vada valstis ārpus ES, bet Eiropas lielvalstu elites bija jāpierunā rīkoties?
Otto Ozols09.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eiropas dienā derētu padomāt – kā tas gadījies, ka Francijas prezidents ir sens Putina draugs, uzticams telefona sarunu biedrs un, kā mēs zinām, Francija vilcinājās ar atbalstu Ukrainai. Tāpat Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers ir ilggadējs Šrēdera sabiedrotais, aktīvs NordStream lobijs, un arī Vāciju vajadzēja pierunāt palīdzēt.
Tagad abi pēc pamatīga un ilgstoša sabiedrības spiediena it kā mainījuši attieksmi. Atvainojiet, bet vai viņi agrāk nezināja, ko Krievijas armija pēc Putina pavēles izdarīja Ukrainā 2014. gadā? Viņi nezināja, ka putlera režīms sit, indē, slepkavo opozīciju, sūta algotas slepkavas pa visu pasauli, atbalsta diktatorus - lidmašīnu, cilvēku nolaupītājus?
Nezināja? Neredzēja? Nesaprata?
Vai Vācijas Federālās sapulces dalībnieki, nobalsojot par Šteinmeieru, nezināja viņa seno un pamatīgo sasaisti ar Šrēderu - Putina kvēlo atbalstītāju, trekni ar asinsnaudu apmaksāto Kremļa interešu aktīvu lobiju. Vācijas parlamentārieši, Federālās sapulces dalībnieki to nezināja, nesaprata? Tiešām?
Zināja.
Labi zināja, bet tas viņus netraucēja nobalsot par Šrēdera līdzdarboni kā Vācijas prezidentu. Nevis vienreiz - 2017. gadā, bet arī šogad - 2022. gadā vēlreiz pārvēlot.
Zīmīgi, ka 2012. gadā vācieši piespieda atkāpties toreizējo prezidentu Kristiānu Vulfu par apšaubāmu kredītu no drauga - miljonāra. Viņu padzina ar milzīgu sašutumu un vispārēju nosodījumu.
Tagadējais prezidents gadiem ir lobējis asiņainā Kremļa režīma projektus, cieši sadarbojies ar bēdīgi slaveno Vācijas putlerieti Šrēderu - bet Šteinmeieram pietiek pateikt - “atvainojiet”, un viss kārtībā. Vācieši kolektīvi izvēlas noticēt, ka Šteinmeiers iepriekš dzīvojis uz Mēness un nav neko zinājis par Putlera režīma noziegumiem.
Līdzīgi ar nule pārvēlēto Francijas prezidentu Makronu, kurš vēl pirms neilga laika bija nasks uzņemt ciemos Putinu, pat pieņemt ziedus un komplimentus. Makrons vēl pirms kāda laika centīgi pamācīja citus, ka ar Putinu ir jāmeklē dialogs.
“Mēs neesam naivi, bet mums ir jāatsāk dialogs ar Krieviju, lai rastu risinājumus tad, kad tas ir nepieciešams,” - tā Makrons, viesojoties Latvijā 2020. gadā. It kā Krievija jau tad nebija okupējusi daļu Ukrainas un turpinājusi atbalstīt teroristus.
Vai Makrona kungam neviens nebija pateicis, ka Putins jau reiz uz Latvijas mēģinājumu sākt dialogu atbildēja ar piedāvājumu saņemt beigta ēzeļa ausis?
Pirms kāda laika dialogu mēģināja uzsākt bijusī Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Šis mēģinājums beidzās ar to, ka Krievijas vēstniecība atsūtīja viņai pudeli ar “Krimas šampanieti.” Protams, viņa pudeli ar šo savādo dziru nosūtīja atpakaļ. Bet tas tikai liecina, ka Krievijas diplomātijas izpratnē “dialogs” var būt arī stulbs, infantils joks.
Tāpat Makrona kungam, iespējams, neviens nebija izstāstījis, ka Putina čekistu vidē “win-win” princips nenozīmē abpusēju izdevīgumu. Putina diplomātijā, kā to apliecina pieredzējuši eksperti, tas nozīmē ko pavisam ko citu - “win-win” Putinam ir “uzmest nevis vienreiz, bet divreiz pēc kārtas”.
Bet mums kopīgi ir jādomā, kā tas gadījies, ka Eiropas Savienības lielākajās un ietekmīgākajās valstīs politiskā elite izrādījusies tik ļoti ielipusi apšaubāmā draudzībā, nepiedienīgi tuvos sakaros ir asiņainu, melīgu un agresīvu diktatoru?
Tas nav stāsts tikai par Makronu, Šteinmeieru un Šrēderu.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
