Kāpēc cīņu pret agresoru vada valstis ārpus ES, bet Eiropas lielvalstu elites bija jāpierunā rīkoties?
Otto Ozols09.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eiropas dienā derētu padomāt – kā tas gadījies, ka Francijas prezidents ir sens Putina draugs, uzticams telefona sarunu biedrs un, kā mēs zinām, Francija vilcinājās ar atbalstu Ukrainai. Tāpat Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers ir ilggadējs Šrēdera sabiedrotais, aktīvs NordStream lobijs, un arī Vāciju vajadzēja pierunāt palīdzēt.
Tagad abi pēc pamatīga un ilgstoša sabiedrības spiediena it kā mainījuši attieksmi. Atvainojiet, bet vai viņi agrāk nezināja, ko Krievijas armija pēc Putina pavēles izdarīja Ukrainā 2014. gadā? Viņi nezināja, ka putlera režīms sit, indē, slepkavo opozīciju, sūta algotas slepkavas pa visu pasauli, atbalsta diktatorus - lidmašīnu, cilvēku nolaupītājus?
Nezināja? Neredzēja? Nesaprata?
Vai Vācijas Federālās sapulces dalībnieki, nobalsojot par Šteinmeieru, nezināja viņa seno un pamatīgo sasaisti ar Šrēderu - Putina kvēlo atbalstītāju, trekni ar asinsnaudu apmaksāto Kremļa interešu aktīvu lobiju. Vācijas parlamentārieši, Federālās sapulces dalībnieki to nezināja, nesaprata? Tiešām?
Zināja.
Labi zināja, bet tas viņus netraucēja nobalsot par Šrēdera līdzdarboni kā Vācijas prezidentu. Nevis vienreiz - 2017. gadā, bet arī šogad - 2022. gadā vēlreiz pārvēlot.
Zīmīgi, ka 2012. gadā vācieši piespieda atkāpties toreizējo prezidentu Kristiānu Vulfu par apšaubāmu kredītu no drauga - miljonāra. Viņu padzina ar milzīgu sašutumu un vispārēju nosodījumu.
Tagadējais prezidents gadiem ir lobējis asiņainā Kremļa režīma projektus, cieši sadarbojies ar bēdīgi slaveno Vācijas putlerieti Šrēderu - bet Šteinmeieram pietiek pateikt - “atvainojiet”, un viss kārtībā. Vācieši kolektīvi izvēlas noticēt, ka Šteinmeiers iepriekš dzīvojis uz Mēness un nav neko zinājis par Putlera režīma noziegumiem.
Līdzīgi ar nule pārvēlēto Francijas prezidentu Makronu, kurš vēl pirms neilga laika bija nasks uzņemt ciemos Putinu, pat pieņemt ziedus un komplimentus. Makrons vēl pirms kāda laika centīgi pamācīja citus, ka ar Putinu ir jāmeklē dialogs.
“Mēs neesam naivi, bet mums ir jāatsāk dialogs ar Krieviju, lai rastu risinājumus tad, kad tas ir nepieciešams,” - tā Makrons, viesojoties Latvijā 2020. gadā. It kā Krievija jau tad nebija okupējusi daļu Ukrainas un turpinājusi atbalstīt teroristus.
Vai Makrona kungam neviens nebija pateicis, ka Putins jau reiz uz Latvijas mēģinājumu sākt dialogu atbildēja ar piedāvājumu saņemt beigta ēzeļa ausis?
Pirms kāda laika dialogu mēģināja uzsākt bijusī Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Šis mēģinājums beidzās ar to, ka Krievijas vēstniecība atsūtīja viņai pudeli ar “Krimas šampanieti.” Protams, viņa pudeli ar šo savādo dziru nosūtīja atpakaļ. Bet tas tikai liecina, ka Krievijas diplomātijas izpratnē “dialogs” var būt arī stulbs, infantils joks.
Tāpat Makrona kungam, iespējams, neviens nebija izstāstījis, ka Putina čekistu vidē “win-win” princips nenozīmē abpusēju izdevīgumu. Putina diplomātijā, kā to apliecina pieredzējuši eksperti, tas nozīmē ko pavisam ko citu - “win-win” Putinam ir “uzmest nevis vienreiz, bet divreiz pēc kārtas”.
Bet mums kopīgi ir jādomā, kā tas gadījies, ka Eiropas Savienības lielākajās un ietekmīgākajās valstīs politiskā elite izrādījusies tik ļoti ielipusi apšaubāmā draudzībā, nepiedienīgi tuvos sakaros ir asiņainu, melīgu un agresīvu diktatoru?
Tas nav stāsts tikai par Makronu, Šteinmeieru un Šrēderu.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
