Kāpēc cīņu pret agresoru vada valstis ārpus ES, bet Eiropas lielvalstu elites bija jāpierunā rīkoties?
Otto Ozols09.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eiropas dienā derētu padomāt – kā tas gadījies, ka Francijas prezidents ir sens Putina draugs, uzticams telefona sarunu biedrs un, kā mēs zinām, Francija vilcinājās ar atbalstu Ukrainai. Tāpat Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers ir ilggadējs Šrēdera sabiedrotais, aktīvs NordStream lobijs, un arī Vāciju vajadzēja pierunāt palīdzēt.
Tagad abi pēc pamatīga un ilgstoša sabiedrības spiediena it kā mainījuši attieksmi. Atvainojiet, bet vai viņi agrāk nezināja, ko Krievijas armija pēc Putina pavēles izdarīja Ukrainā 2014. gadā? Viņi nezināja, ka putlera režīms sit, indē, slepkavo opozīciju, sūta algotas slepkavas pa visu pasauli, atbalsta diktatorus - lidmašīnu, cilvēku nolaupītājus?
Nezināja? Neredzēja? Nesaprata?
Vai Vācijas Federālās sapulces dalībnieki, nobalsojot par Šteinmeieru, nezināja viņa seno un pamatīgo sasaisti ar Šrēderu - Putina kvēlo atbalstītāju, trekni ar asinsnaudu apmaksāto Kremļa interešu aktīvu lobiju. Vācijas parlamentārieši, Federālās sapulces dalībnieki to nezināja, nesaprata? Tiešām?
Zināja.
Labi zināja, bet tas viņus netraucēja nobalsot par Šrēdera līdzdarboni kā Vācijas prezidentu. Nevis vienreiz - 2017. gadā, bet arī šogad - 2022. gadā vēlreiz pārvēlot.
Zīmīgi, ka 2012. gadā vācieši piespieda atkāpties toreizējo prezidentu Kristiānu Vulfu par apšaubāmu kredītu no drauga - miljonāra. Viņu padzina ar milzīgu sašutumu un vispārēju nosodījumu.
Tagadējais prezidents gadiem ir lobējis asiņainā Kremļa režīma projektus, cieši sadarbojies ar bēdīgi slaveno Vācijas putlerieti Šrēderu - bet Šteinmeieram pietiek pateikt - “atvainojiet”, un viss kārtībā. Vācieši kolektīvi izvēlas noticēt, ka Šteinmeiers iepriekš dzīvojis uz Mēness un nav neko zinājis par Putlera režīma noziegumiem.
Līdzīgi ar nule pārvēlēto Francijas prezidentu Makronu, kurš vēl pirms neilga laika bija nasks uzņemt ciemos Putinu, pat pieņemt ziedus un komplimentus. Makrons vēl pirms kāda laika centīgi pamācīja citus, ka ar Putinu ir jāmeklē dialogs.
“Mēs neesam naivi, bet mums ir jāatsāk dialogs ar Krieviju, lai rastu risinājumus tad, kad tas ir nepieciešams,” - tā Makrons, viesojoties Latvijā 2020. gadā. It kā Krievija jau tad nebija okupējusi daļu Ukrainas un turpinājusi atbalstīt teroristus.
Vai Makrona kungam neviens nebija pateicis, ka Putins jau reiz uz Latvijas mēģinājumu sākt dialogu atbildēja ar piedāvājumu saņemt beigta ēzeļa ausis?
Pirms kāda laika dialogu mēģināja uzsākt bijusī Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Šis mēģinājums beidzās ar to, ka Krievijas vēstniecība atsūtīja viņai pudeli ar “Krimas šampanieti.” Protams, viņa pudeli ar šo savādo dziru nosūtīja atpakaļ. Bet tas tikai liecina, ka Krievijas diplomātijas izpratnē “dialogs” var būt arī stulbs, infantils joks.
Tāpat Makrona kungam, iespējams, neviens nebija izstāstījis, ka Putina čekistu vidē “win-win” princips nenozīmē abpusēju izdevīgumu. Putina diplomātijā, kā to apliecina pieredzējuši eksperti, tas nozīmē ko pavisam ko citu - “win-win” Putinam ir “uzmest nevis vienreiz, bet divreiz pēc kārtas”.
Bet mums kopīgi ir jādomā, kā tas gadījies, ka Eiropas Savienības lielākajās un ietekmīgākajās valstīs politiskā elite izrādījusies tik ļoti ielipusi apšaubāmā draudzībā, nepiedienīgi tuvos sakaros ir asiņainu, melīgu un agresīvu diktatoru?
Tas nav stāsts tikai par Makronu, Šteinmeieru un Šrēderu.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
