Kāpēc datu aizsardzības aizsegā tiek slēgta būtiska informācija par COVID – 19?
Lauris Klagišs*19.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) savā mājaslapā ir publicējis statistikas datu atspoguļojumu par Latvijā apstiprināto COVID - 19 saslimšanas gadījumu skaitu. Datu atspoguļojumā Latvija ir sadalīta 6 daļās (Rīga, Pierīga, Kurzeme, Latgale, Zemgale un Vidzeme). SPKC norāda, ka sīkāk datus šobrīd nevar atspoguļot, lai pasargātu konkrētu pacientu no sensitīvo datu izpaušanas.
Datu valsts inspekcija ir norādījusi, ka personas datu apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6.panta 1.punktā minētajiem pamatojumiem (Regulā ir noteikti seši vispārīgi tiesiskie pamati: piekrišana, līguma izpilde, juridisks pienākums, sabiedrības intereses, vitālo interešu aizsardzība un leģitīmo interešu ievērošana).
Savukārt īpašu kategoriju (veselības dati) personas datu apstrāde ir atļauta, ja pastāv vismaz viens no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 9.panta 2.punktā minētajiem pamatojumiem, piemēram, apstrāde ir vajadzīga sabiedrības interešu dēļ sabiedrības veselības jomā – aizsardzībai pret nopietniem pārrobežu draudiem veselībai.
Līdz ar to personas datu apstrāde būtu jāveic tā, lai tā kalpotu cilvēkam, nevis veicinātu informācijas slēpšanu novadiem vai pilsētām, kuros ir saslimuši pacienti.
Datu valsts inspekcija ir norādījusi, ka datu aizsardzībai nav jābūt šķērslim, kas kavētu efektīvu cīņu ar COVID-19 izplatību, bet gan tai vajag novērst nepamatotu un nesamērīgu informāciju izplatīšanu par konkrētām saslimušām personām vai personām, kuras atrodas riska grupā. Ir svarīgi, lai attiecīga informācija tiktu izmantota, lai veiktu konkrētos pasākumus/darbības sabiedrības veselības jomā.
Piemēram, ja SPKC šodien ir informējis, ka viena persona ar COVID-19 ir saslimusi arī Vidzemē, man kā Valmieras iedzīvotājam būtu tiesības zināt, vai šī saslimšana ir notikusi Valmierā (līdz ar to man jāievēro papildu piesardzības pasākumi) vai arī aptuveni
Uzskatu, ka konkrēta novada vai pilsētas, kurā atrodas saslimusī persona, norādīšana dotu tikai un vienīgi pozitīvu efektu (attiecīgā reģiona iedzīvotāji ievērotu papildu piesardzību), taču man kā sertificētam datu aizsardzības speciālistam ar 11 gadu pieredzi šajā nozarē nav skaidrs, kāpēc datu aizsardzības aizsegā tiek slēgta būtiska informācija par COVID – 19.
No Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta izriet, ka “personas dati” ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem.
Vai kāds man var paskaidrot, kā pēc saslimušās personas atrašanās vietas (piemēram, Daugavpils, kurā ir gandrīz 100 000 iedzīvotāji) var identificēt konkrēto fizisko personu?
* sertificēts datu aizsardzības speciālists, zvērināts advokāts
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
