Kāpēc Dzanuškāns tik aktīvi rosās pa Rīgas domi? Visticamākais, izsalkums dara savu…
Pietiek lasītājs26.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saistībā ar Pietiek nule publicētajām pārdomām par kādreizējā Rīgas mēra Nika Ušakova ārštata padomnieka Jāņa Dzanuškāna pēdējā laika aktivitātēm un viņa iekļūšanu nodokļu parādnieku sarakstā ir redzams, ka ir piemirsts vēl viens nozīmīgs faktors, kas liek trūkumā nonākušajam advokātam vīties ap „Z-torņu” un citu jautājumu „sakārtošanu”, - šogad izbeigsies vēl viena ļoti nozīmīga barotava no pašvaldības līdzekļiem.
Šā gada pavasarī jau parādījās ziņas, ka bēdīgi slavenā Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” maksā aptuveni vienu miljonu eiro gadā par parādu piedziņu kādam mazpazīstamam uzņēmumam „Konsultatīvā sabiedrība "Conventus"”. Savukārt šī SIA pirms trim gadiem iegādājusies SIA "Lex Interpretis", kura tagad jau saucas SIA "CCS Latvija" un kuras dibinātāji ir tas pats Jānis Dzanuškāns ar savu brāli, bet vēlāk īpašnieku pulkā bijusi arī viņa sieva.
Formāli gan Dzanuškānu ģimenei uzņēmums, kurš bija guvis ievērojamus ienākumus no Rīgas Pašvaldības policijas un ne mazāk bēdīgi slavenā „Rīgas namu pārvaldnieka”, nepieder jau kopš 2009. gada, un arī „Conventus” īpašnieki ir divas fiziskas personas, kurām formāli ar Dzanuškāniem nav ne mazākās saistības. Bet kā ir patiesībā? Un kāda saistība Dzanuškāna aktīvajai rosībai ap Rīgas domi varētu būt faktam, ka tieši šā gada beigās beigsies miljonu gadā ienesošais „Conventus” līgums ar „Rīgas satiksmi”?
Savukārt Dzanuškāna oficiālā uzņēmējdarbība ir atklāti katastrofālā situācijā, ko īpašnieki pat nemēģina īpaši slēpt. SIA „Archi Vision”, kurā Dzanuškānam pieder trešā daļa kapitāldaļu, pērn saskaņā ar „Lursoft” datiem nekādu uzņēmējdarbību vispār nav veikusi, un vienam no Dzanuškāna kompanjoniem tiesu izpildītājs ir piemērojis kapitāldaļu atsavināšanas aizliegumu un aizliegumu reģistrēt komercķīlas.
Vēl Dzanuškāns pagājušā gada rudenī kopā ar savu „Archi Vision” kompanjonu Kasparu Bakānu ir nodibinājis jaunu SIA „Best Movies”, taču tās gada pārskats gaidāms tikai nākamgad, un neveicas arī oficiāli viņa sievai daļēji piederošajai SIA „Energosiltumbūve”, kura pērn tāpat reālu darbību nav veikusi un pašlaik līdz ar Dzanuškānu atrodama nodokļu parādnieku sarakstā. Turklāt arī šajā uzņēmumā Dzanuškāna kompanjona Raimonda Elkšņa kapitāldaļām tiesu izpildītājs ir uzlicis arestu.
Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka patiesībā Dzanuškāna reālo uzņēmējdarbību pārraugot viņa brālis Māris, taču velti pūlēsies tie, kuri mēģinās publiskos reģistros atrast tādu Māri Dzanuškānu, - brālis ir mainījis uzvārdu un tagad saucas Māris Jenne. 2016. gada sākumā viņš ir iesniedzis deklarāciju, stājoties iepirkuma komisijas locekļa amatā… jā, kāda sagadīšanās, tieši tajā pašā „Rīgas namu pārvaldniekā”.
Taču, ja ticēt publiskiem reģistriem, oficiāli Māris Jenne ir vēl lielāks tukšinieks nekā viņa brālis, - pirms nepilniem gadiem viņa īpašumā neesot bijis neviena paša uzņēmuma kapitāldaļu, bet no finanšu līdzekļiem – tikai 21 000 eiro parādi nezināmām personām.
Ar vārdu sakot, tiem, kuri brīnās par advokāta Dzanuškāna aktīvo rosīšanos pa Rīgas domi un iesaisti „lietu kārtošanā”, brīnīties nevajadzētu – visticamākais, izsalkums dara savu…
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
