Kāpēc ekonomika stāv uz vietas un nav ne mazāko cerību, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies
Katrīna Iļjinska31.12.2024.
Komentāri (81)
Iesaki rakstu: 
Tuvojas svētki, tāpēc šodien mierīgāk, bet par būtību. Par to, kāpēc ekonomika stāv uz vietas un kāpēc nav ne mazāko cerību, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies.
Es patvītošu, parakstīšu, tauta sacepsies, varbūt pat valdība pamainīsies, bet visdrīzāk, ka ne. Vēlēšanu jaunu nebūs, Saeimu neatlaidīs. un maksimums vienkārši vietām pamainīsies cilvēki. Tur pieslēgsies drošībnieki un paši izlems, kuram neiedot pielaidi un izsvītrot no spēles. Tautas balsīm tur nav nekādas nozīmes. Bet tagad ne par to.
Interesants fakts - Ekonomikas ministrija (EM) ir tāda interesanta vieta, kur jauniem ministriem pamācīties. Vai zinājāt, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas gandrīz visiem ekonomikas ministriem tā bija pirmā ministrēšana!? (Man to Viktors Valainis pastāstīja, es pārbaudīju, bet acīmredzot slikti pārbaudīju.)
EM tiek uzskatīta par mazo ministriju. Tādu, ar nesvarīgiem jautājumiem, uz kuriem politiķiem patrenēties ministrēšanu.
Kādi tad jautājumi ir šajā treniņministrijā?
- Enerģētika: Latvenergo, Sadales tīkls, bišķi Rīgas Siltums, Latvijas Gāze, mājokļu siltināšanas jautājumi u.c.
- Possessor: valsts kapitāldaļu pārvaldīšana, nodrošinājuma jautājumi, valsts naftas rezerves, privatizācija, patvertnes kara gadījumam, Tet/LMT utml.
- Ekonomikas attīstība un uzņēmējdarbība: Altum, LIAA, ostas, produktivitāte, konkurētspējas jautājumi, darba tirgus, būvniecība.
Plus ik pa brīdim premjere un viss MK "uzdod" kaut kādus īpašos uzdevumus, ko EM uzņemas. Nu, piemēram, tagad EM strādā pie plāna, kā attīstīt Latvijas kapitāla tirgu. Protams, 30 gadus ne Latvijas Banka, ne Finanšu ministrija netika galā ar šo uzdevumu, tas ir grūts, sarežģīts jautājums, kurā neviens neorientējas. Tāpēc ko? Tāpēc uzgrūdīsim to Ekonomikas ministrijai un Valainim. Jo tad "tie tur" netiks galā un varēs bakstīt ar pirkstu, vainot un aizrādīt. Šādu gadījumu ir daudz.
Rezumē.
Valsts ekonomikas jautājumi ir treniņjautājumi. Divkāršot ekonomiku? Nebūtu slikti, bet es neredzu nekādu reālistisku pamatu, kāpēc lai tas notiktu. Un kas to izdarīs? Tie paši cilvēki, kuri Ziemassvētku rotaļas ap Latvijas Banku vadību uztver kā normu? Tie paši, kuri katru mīļu dienu apzog valsti, jo tas ir vienīgais, ko tik īsā laikā var paspēt, līdz tavā vietā atnāks jauns treniņministrs? Nesmīdiniet.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
