Iesaki rakstu: 
Šo atbalstu es mēģināšu pamatot caur vienu feikziņu. Ir viena lieta, ka mēs pasakām, ka valsts pārvaldē strādā neprofesionāļi un viss degradējies līdz grīdlīstes līmenim. Ņemsim par piemēru “Ogres ziņu pētnieces” Jogitas pētījumu par manu ievainojuma gūšanu.
Viņa atlasa vairākus notikumus, kuriem nav kopējas saistības. Jā, Ukrainā, Slovjanskā mēs iebraucām un palikām netālu no skolas, mums bija ap 20 automašīnām, novietojām tās netālu no skolas. Kad vakariņojām, skolā ielidoja Iskander raķete, orki bija domājuši, ka mēs paliekam skolā. Nošūpojās lustra, un cilvēkiem vairs negribējās ēst. Ātri pametām mājas un izklīdām, lai nebūtu kopā kā mērķis. Toreiz neviens necieta, bet aizdomājās, cik trausla ir tā mūsu dzīve. Citu reizi ir bijis, ka virs mūsu kolonnas notriec dronu.
Es saprotu, ka Jogita rada feikziņas, bet šeit pieslēdzas Aidis Tomsons un sāk komentēt šo izdomāto ziņu. Tur, kur viņam pietrūkst informācijas, to viņš piedomā līdz pat ārsta diagnozei. Tā no vienas viltus ziņas rodas jaunas viltus ziņas, bet tās rada viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem. Pēc tā mēs varam saprast, cik tālas lietas no patiesības mums stāsta.
Pēc tam šo pašu feikziņu paņem “Vienotības trollis” Gatis Auziņš, pieliek vēl savu viltus ziņu un publicē to savā kontā. Un tad šo viltus ziņu savārstījumu laiko Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže. Baibu Braži varam skatīties šajā kā viltus ziņu patērētāju.
Tāpēc es arī piekrītu Alvim Hermanim, ka šis skudru pūznis ir jāizspārda, ka žurnālisti vairs nav “filtri”, kuri ir spējīgi atspoguļot patiesību vai brīdināt cilvēkus par viltus ziņām, bet diemžēl viņi piedalās viltus ziņu radīšanā.
Kāpēc Baiba Braže neder par ārlietu ministri? Ne jau tāpēc, ka viņa tirgoja “ārzemju pases” 90.gados. Katram svētajam ir pagātne, un katram bezpajumtniekam var būt nākotne. Bet Braže nevar būt par ministri, jo nav spējīga uz kaut ko augstāku valsts vārdā - pārkāpt pāri iekšējai nepatikai un visus vienot vienam kopējam mērķim - valsts aizsardzībai un Ukrainas atbalstam. Braže bez šķobīšanās un vaibstīšanās nespēja Čerņihivas pilsētā uzklausīt pozitīvas atsauksmes par Egilu Helmani.
Tādiem, kam iekšējā nepatika dominē pār valsts lietām, nav vietas valsts pārvaldē. Man aicinājums visiem - kamēr nav par vēlu, vienojam latviešu tautu zem vienota mērķa un to darām jau šodien. Visi tie, kas būs vienā ierakumā un gribēs aizstāvēt Latviju, ir mūsējie. Mūs nav tik daudz, lai iekšējās simpātijas vai antipātijas dominētu pār valsts interesēm.
Daudzi mani draugi ir bijuši neizpratnē, kāpēc es braucu uz Ukrainu kopā ar Jāni Bordānu, kaut pirms tam diezgan asi esam viens otru kritizējuši. Ar savu personīgo piemēru mums ir jārāda, ka varam sadarboties. Tas ir aicinājums ne tikai tiem, kas ieņem valsts amatus, bet arī žurnālistiem. Ja mēs katrs rūpēsimies pirmām kārtām, lai celtu katrs pats savu līmeni, tad arī Latvijas līmenis celtos.
Nekad nezināju, ka man uzbruks Latvijas žurnālisti par to, ka palīdzu Ukrainai. Un arī uzbruks par slimošanu. Es ļoti ceru, ka nākamajā gadā mēs vairāk spēku veltīsim, lai vienotu tautu, nevis šķeltu.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
