Kāpēc es pašlaik uz pasaules likteņiem raugos tik tramīgi un bažīgi

To visi pietiekami labi saprot, kāda lielummānija piemetīsies kolektīvajam Kremlim, ja viņi dažās dienās panāks Ukrainā sev vēlamo.

Es absolūti apzināti lietoju terminu „kolektīvajam Kremlim”, jo atkārtoju vēl un vēlreiz: mēs nezinām – vienkārši nezinām – to, kas patiesībā, kādā sastāvā, ar kādiem motīviem Maskavā pieņem lēmumus. Ir tur vai nav kāds jucis vai pusjucis, vai varbūt tiešām lēmumu pamatā ir vietējā Anenerbes institūta (varat iegūglēt, kas tas tāds) "ekspertu" ieteikumi vai ērgļa upurēšanā iegūtās viedās zīmes, vai tomēr viss ir racionāli un izsvērti, - mēs to NE-ZI-NĀM.

Mēs balstāmies uz mums pasniegtām publiskām izrādēm un uz to, ka Vladimirs Putins skaitās Krievijas prezidents, kas visu ko runā pa televizoru, - bet ar to ir par maz. Nu jau tā kā ikvienam vajadzētu saprast, ka tam, kas nāk no kolektīvā Kremļa, ticēt nevar. Ticēt nevar ne tikai tam, kas mums nepatīk, bet vispār nekam.

Nu, lūk, to mēs visi tā kā saprotam, ka pēc vēlamā sasniegšanas Ukrainā agri vai vēlu – un drīzāk agri – var gaidīt nākamo „speciālas militārās operācijas” sēriju. Vai tad šis nākamais upuris būs, piemēram, Moldova vai Latvija kā no Baltijas valstīm visvieglāk „paņemamā” (un varat sev nemelot, ka nezināt, ka tieši tā tas ir), - kas to lai zina.

Bet nebūt ne visi saprot, kas var notikt, ja kolektīvais Kremlis tagad Ukrainā savu nepanāks.

Jūs visi esat dzirdējuši to, ko kolektīvā Kremļa vārdā publiski paziņo cilvēks, kas oficiāli ir Krievijas prezidents. Vai jūs spējat iedomāties, ka pēc visa tā – un arī pēc visa tā, kas Ukrainā jau ir sadarīts – šis cilvēks un tie, kas stāv aiz viņa, spēs tā mierīgi pateikt: nu, sorry, nekas nesanāca, tad nu mēs atgriežamies savās mājās?

Teikšu godīgi – es nespēju. Jo vairāk, ka šāda atgriešanās kolektīvajam Kremlim nav variants ne tikai visvisādu tur pašcieņu un pašlepnumu dēļ, bet arī saistībā ar vēl diviem iemesliem.

Pirmkārt, šie cilvēki labi zina, ka atgriezīsies vēl nebijušā postažā – lai kā mēs lamātu sankciju vājumu, kopumā tās uz Krievijas ekonomiku atstās graujošu iespaidu jau dažu mēnešu laikā.

Otrkārt, viņi zina, ka šādā gadījumā viņu fiziskā pastāvēšana būs pavisam neilga laika jautājums. Pasaule tā ir iekārtota. Un uz to viņi, protams, nav gatavi.

Līdz ar to kolektīvajam Kremlim nav citu variantu kā palikt pie varas līdz galam – un es diemžēl esmu pārliecināts, ka viņi arī ies līdz galam. Ja nekas cits nelīdzēs, viņi ķersies arī pie kodolieročiem.

No šī viedokļa, jau tā absolūti ciniski raugoties un domājot pirmām kārtām par pasaules likteņiem, visciešamākais variants būtu – kolektīvais Kremlis ieņem viskārotāko Ukrainas daļu, izdara tur visu sev tīkamo (ieceļ marionešu valdību, tiesā tos ukraiņu politiķus, kuri nav paspējuši aizbēgt, izlaupa iekarotās valsts resursus utt.), bet vienlaikus iestieg ilgstošā pozīciju karā ar atlikušo Ukrainas daļu apmēram tā, kā tas astoņus gadus notiek Donbasā.

Šādā gadījumā es katru rītu mostos daudz bēdīgāks par man tik simpātiskajiem ukraiņiem, bet arī daudz drošāks par to, ka šodiena nebūs tā diena, kad es pamalē ieraudzīšu kodolsēni. Diemžēl, bet fakts – manis aprakstītais, cerams, būtu variants, kas uz labu laiku ļautu izvairīties no visaptveroša trešā pasaules kara. Bet, vai tā tiešām var notikt situācijā, kad prāti ir sakarsēti kā nekad, - es ļoti šaubos. Un tāpēc es esmu tramīgs. Ļoti tramīgs un ļoti bažīgs.

Novērtē šo rakstu: