Kāpēc es pašlaik uz pasaules likteņiem raugos tik tramīgi un bažīgi
Lato Lapsa27.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man pēdējās pāris dienas jautā, kāpēc es uz pasaules (arī Ukrainas, arī Latvijas) likteņiem pašlaik skatos tik tramīgi un bažīgi. Mēģināšu iespējami īsi un vienkārši paskaidrot.
To visi pietiekami labi saprot, kāda lielummānija piemetīsies kolektīvajam Kremlim, ja viņi dažās dienās panāks Ukrainā sev vēlamo.
Es absolūti apzināti lietoju terminu „kolektīvajam Kremlim”, jo atkārtoju vēl un vēlreiz: mēs nezinām – vienkārši nezinām – to, kas patiesībā, kādā sastāvā, ar kādiem motīviem Maskavā pieņem lēmumus. Ir tur vai nav kāds jucis vai pusjucis, vai varbūt tiešām lēmumu pamatā ir vietējā Anenerbes institūta (varat iegūglēt, kas tas tāds) "ekspertu" ieteikumi vai ērgļa upurēšanā iegūtās viedās zīmes, vai tomēr viss ir racionāli un izsvērti, - mēs to NE-ZI-NĀM.
Mēs balstāmies uz mums pasniegtām publiskām izrādēm un uz to, ka Vladimirs Putins skaitās Krievijas prezidents, kas visu ko runā pa televizoru, - bet ar to ir par maz. Nu jau tā kā ikvienam vajadzētu saprast, ka tam, kas nāk no kolektīvā Kremļa, ticēt nevar. Ticēt nevar ne tikai tam, kas mums nepatīk, bet vispār nekam.
Nu, lūk, to mēs visi tā kā saprotam, ka pēc vēlamā sasniegšanas Ukrainā agri vai vēlu – un drīzāk agri – var gaidīt nākamo „speciālas militārās operācijas” sēriju. Vai tad šis nākamais upuris būs, piemēram, Moldova vai Latvija kā no Baltijas valstīm visvieglāk „paņemamā” (un varat sev nemelot, ka nezināt, ka tieši tā tas ir), - kas to lai zina.
Bet nebūt ne visi saprot, kas var notikt, ja kolektīvais Kremlis tagad Ukrainā savu nepanāks.
Jūs visi esat dzirdējuši to, ko kolektīvā Kremļa vārdā publiski paziņo cilvēks, kas oficiāli ir Krievijas prezidents. Vai jūs spējat iedomāties, ka pēc visa tā – un arī pēc visa tā, kas Ukrainā jau ir sadarīts – šis cilvēks un tie, kas stāv aiz viņa, spēs tā mierīgi pateikt: nu, sorry, nekas nesanāca, tad nu mēs atgriežamies savās mājās?
Teikšu godīgi – es nespēju. Jo vairāk, ka šāda atgriešanās kolektīvajam Kremlim nav variants ne tikai visvisādu tur pašcieņu un pašlepnumu dēļ, bet arī saistībā ar vēl diviem iemesliem.
Pirmkārt, šie cilvēki labi zina, ka atgriezīsies vēl nebijušā postažā – lai kā mēs lamātu sankciju vājumu, kopumā tās uz Krievijas ekonomiku atstās graujošu iespaidu jau dažu mēnešu laikā.
Otrkārt, viņi zina, ka šādā gadījumā viņu fiziskā pastāvēšana būs pavisam neilga laika jautājums. Pasaule tā ir iekārtota. Un uz to viņi, protams, nav gatavi.
Līdz ar to kolektīvajam Kremlim nav citu variantu kā palikt pie varas līdz galam – un es diemžēl esmu pārliecināts, ka viņi arī ies līdz galam. Ja nekas cits nelīdzēs, viņi ķersies arī pie kodolieročiem.
No šī viedokļa, jau tā absolūti ciniski raugoties un domājot pirmām kārtām par pasaules likteņiem, visciešamākais variants būtu – kolektīvais Kremlis ieņem viskārotāko Ukrainas daļu, izdara tur visu sev tīkamo (ieceļ marionešu valdību, tiesā tos ukraiņu politiķus, kuri nav paspējuši aizbēgt, izlaupa iekarotās valsts resursus utt.), bet vienlaikus iestieg ilgstošā pozīciju karā ar atlikušo Ukrainas daļu apmēram tā, kā tas astoņus gadus notiek Donbasā.
Šādā gadījumā es katru rītu mostos daudz bēdīgāks par man tik simpātiskajiem ukraiņiem, bet arī daudz drošāks par to, ka šodiena nebūs tā diena, kad es pamalē ieraudzīšu kodolsēni. Diemžēl, bet fakts – manis aprakstītais, cerams, būtu variants, kas uz labu laiku ļautu izvairīties no visaptveroša trešā pasaules kara. Bet, vai tā tiešām var notikt situācijā, kad prāti ir sakarsēti kā nekad, - es ļoti šaubos. Un tāpēc es esmu tramīgs. Ļoti tramīgs un ļoti bažīgs.
Seko mums 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
