Iesaki rakstu: 
Par visu pēc kārtas. Pirmais. Kamdēļ manos soctīklos pazuda saturs? Ir dzīve pirms kara, kuras vairs nav. Un ir šodiena, cita realitāte. Es nedzīvoju pagātnē. Viss soctīklu pagātnes saturs ir bezjēdzīgs. Tāpēc tika izdzēsts. Ir cita situācija, citāda dzīve. Bildes dažviet nav nomainītas, jo Facebook neļauj kārtējā bana dēļ. Mani nobanoja, jo nopublicēju policijas man uzliktu sodu. Tik banāli vienkārši. Vakar jau rakstīju, dzīve nesākas un nebeidzas ar soctīkliem.
Otrs. Vai Tev viss kārtībā? Jā. Esmu kompānijā ar tiem, kuri mani mīl. Baigi labā štelle. Iesaku arī citiem. Maza piezīme. Nesen notika neadekvāts naida uzbrukums manai dzīvesvietai, un secīgi tika apdraudēti mani bērni. Tā kā arī Latvijas policija mani vajā, nevis sargā, tad man bija jārīkojas pašam un jāpasargā mani bērni. Viņi nav Latvijā un neatgriezīsies tuvāko pusgadu. Ja iedzīvosies, paliks ārzemēs pavisam. Ja paliks esošā vara, es tad neredzu saviem bērniem nākotni Latvijā jebkurā gadījumā. Kaut vai izglītības un gaidāmās Latvijas nabadzības dēļ. Ir gudri laicīgi sagatavoties. Atvest atpakaļ vienmēr var paspēt.
Trešais. Esmu saņēmis neadekvātas un galēji rupjas īsziņas no cilvēka, kurš esot NMPD vadošais vai viens no vadošajiem ārstiem, lai gan saņemto rupjību daudzums un neadekvātums liecina par nopietnām garīgas veselības problēmām. Šādas garīgas veselības problēmas novērojamas plašā frontē. Cilvēki netiek galā ar sevi, savām fobijām. Tās tiek eksponētas uz citiem. Pēc kāda laika daudziem būs milzīgs kauns par to. Es negribu tajā naida pasaulē piedalīties. Tas nav mans.
Ceturtais. Ir skaidrs, ka Jurašs Ukrainā nodarbojas ar PR un visu ko, tikai ne ar karošanu. Ir skaidrs, ka man joprojām šķiet amorāli lielīties, kā katrs palīdz. Ir amorāli taisīt sev PR, ar ko šobrīd nodarbojas vairums to labdaru. Labdarība nav skaļa PR akcija savu spalvu spodrināšanai.
Piektais. Saeimas vēlēšanās, ja tādas būs, ir tikai divas opcijas, divi scenāriji. Pirmais - uzvar tie, kuri tagad ir pie varas, jo tautai ir zelta zivtiņas atmiņa un pietiek ar pabļaustīšanos par karu vai selfijs uz karoga fona. Un otrs - uzvar opozīcija, ja tā prot nolikt visu ego un savstarpējus apvainojumus, uzmetienus malā un apvienojas, izvirzot vienu kopīgu līderi. Ja tas nenotiek, uzvar tie, kuri zaga pēdējos 20 gadus un pēdējos divus jo īpaši, un opozīcija kā tāda Latvijā beidz eksistēt. Tad paliek tikai menedžerīši no Vilmingtonas ar dubultpilsonību, kuru uzdevums ir valsti nolaist pa burbuli.
Sestais. Manā organizācijā ir izdevies nepieļaut šķelšanos, taču tajā arī ir cilvēki, kuri gatavi mani uzmest. Es šos cilvēkus zinu, bet pagaidām ļauju performēt. Mans uzdevums būs visu nolikt savās vietās, kad būs jānoliek.
Septītais. Pēc idejas Latvijā visam vajadzēja uzplaukt, jo pēdējais šķērslis Latvijas uzplaukumam ir novērsts - es neatrodos valstī šobrīd, esmu izslēgts no Saeimas, neparazitēju uz nodokļu maksātāju rēķina, dzīvei vajadzēja iet uz augšu. Bet izskatās, ka uz augšu tā neiet. Es piedalīšos vēlēšanās un būšu valstī, ja izrādīsies, ka mana prombūtne patiesībā valsti padara arvien nabadzīgāku un bezcerīgāku. Šobrīd vienkārši kā gudrs cilvēks es aizvedu bērnus no valsts, kur pret mani tiek veikti reāli naida neadekvāti uzbrukumi. Iekārtošu skolā un atgriezīšos.
Astotais. Es varu rekomendēt ļoti labu auklīti bērniem, ja nu kādam tas ir aktuāli Latvijā. Atdošu tikai labi situētai un kārtīgai ģimenei. Tāpat principā varu piedāvāt izīrēt vai pārdot savu Baltezera māju. Tā ir ideāla vieta dzīvošanai. Man dzīvot ir, kur, bet tā kā šajā vietā ir noticis naida uzbrukums pēc pazīmes - Gobzems - tad mani bērni tur vairs nedzīvos, es nevaru atļauties, ka kāds Fūrmanis kārtējā prāta aptumsumā vai kaut vai varas algots kretīns uztaisa psihotraumu manām atvasēm. Vismaz, kamēr nebeigsies psihopātija Latvijā, tikmēr gudri ir nepiedalīties tajā psiho vājprātā.
Un nobeidzot. Vai es ticu, ka Latvijas sabiedrību var apvienot? Es šaubos. Bet mēģināšu vēl pašu beidzamo reizi.
Post Scriptum. Būt valstsvīram nenozīmē kādu izklaidēt un baidīties būt pašam. Ja Jums mani nevajag tādu, kāds esmu, Jums ir Kariņš, Levits, Pabriks un Rinkēvičs, Pavļuts vai Bordāns. Izvēlieties un beidziet gaidīt, kurš Jums apsolīs vairāk vai kurš izteiksmīgāk nofotogrāfēsies uz karoga fona.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
