Iesaki rakstu: 
29. martā portālā Pietiek tika publicēts mans raksts ar virsrakstu “Mēs iesim līdz galam”. Rakstā Ukrainas notikumu kontekstā pieminēju WWII sākuma periodu un toreizējā britu premjera Vinstona Čērčila slaveno uzrunu parlamentā 1940.gada 4.jūnijā. Kā zināms, tad šis valstsvīrs neielaidās nekādos kompromisos ar Hitleru pat tad, kad britiem nācās vienatnē stāties pretim Vācijai, kas bija okupējusi pusi Eiropas.
Kāpēc tapa šis raksts? Stimuls tam bija informācija par sarunām Stambulā starp Ukrainas un Krievijas delegācijām un iespējamo tikšanos starp abu valstu prezidentiem. Atzīšos, ka manī raisīja neizpratni, kā var sēsties pie sarunu galda ar subjektu, kurš neatzīst ukraiņus kā nāciju un pelnīti izpelnījies no Ukrainas un ASV prezidentiem apzīmējumus “miesnieks” un “slepkava”. Tajā rakstā par to neko neminēju, jo uzskatīju, ka Ukrainas vadībai ir labāk redzams, kas darāms konkrētā situācijā.
Pagāja tikai dažas dienas, un diemžēl man izrādījās taisnība – ar kara noziedzniekiem pārrunas nav iespējamas, un pierādījums tam svētdien medijos nonākusi informācija par agresora pastrādātiem noziegumiem Kijevas piepilsētā Bučā, kas tiek pielīdzināts Srebrenicas slaktiņam. Ja kāds domā, ka no Kremļa puses būs kāds nosodījums vai vismaz šī nozieguma izmeklēšanas imitācija, tad tā nebūs, bet būs kārtējā propagandas kampaņa par “ukraiņu nacionālistu provokāciju” vai kas tamlīdzīgs.
Iepriekšējo rakstu biju nobeidzis ar vārdiem- “No Rietumu puses (savas izdzīvošanas labad) smagais bruņojums Ukrainai un arvien ciešāka sankciju cilpa Krievijai, bet Ukrainai - izturību noiet ceļu līdz galam”.
Ceru, ka tagad gan Ukrainas vadībai, gan rietumvalstīm nāks saprašana, ka ar miesnieku un slepkavu nekādas pārrunas nav iespējamas un vienīgais veids, kā pārtraukt ukraiņu pilsētu sagraušanu un civiliedzīvotāju slepkavošanu, ir agresora iznīcināšana.
Ja kāds šeit Latvijā, pagaidām būdams relatīvā drošībā, domā, ka Krievijas agresijas gadījumā tiks sveikā cauri, vadoties pēc principa “es par politiku neinteresējos”, tad lai vērīgi paskatās uz to Bučā noslepkavoto un kanalizācijas akā iegrūsto cilvēku.
Stājieties Zemessardzē un apgūstiet nepieciešamās iemaņas, lai nerastu galu kanalizācijas akā.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
