Iesaki rakstu: 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Irmas Kalniņas iecere pakārtot Stambulas konvenciju Ukrainas parlamenta lēmumam ir ne tikai rēcīga anekdote, bet arī simboliska ilustrācija, ko nozīmē šāda plašu pilnvaru atdošanas un neskaidru pienākumu uzņemšanos konvencija. Tā nozīmē atteikšanos no suverēna tiesībām. Tieši pret to es iestājos. Un līdz nesenam laikam ideja par pašu latviešu apsaimniekotu savu zemi bija tīri normāla ideja. Un principā jebkuru citādi domājošo lielākā vai mazākā mērā varēja uzskatīt par neatkarības pretinieku. Bet es pilnā nopietnībā nesaucu viņus par neatkarības pretiniekiem, jo viņi to skata pavisam citā dimensijā.
Esmu drošs, ka pietiekami liela Latvijas tautas daļa ir pret jebkādu fizisku vardarbību pret bērniem vai sievietēm ģimenē un vietēja mēroga pasākumiem, kas to mazinātu, ir un būs nepārprotams atbalsts. Konvencija šādā formulējumā ir vienkārši ierocis aktīvistu un globālistu rokās. Es esmu suverēnists. Lai katras šīs ideoloģiskās sabiedrības indoktrinācijas idejas izskatām uz vietas atsevišķi. Nevis ar vienu balsojumu atdodam uzreiz GREVIO un visiem viņu kā instrumenta izmantotājiem.
Bet mans arguments nav domāts, lai kādu pārliecinātu. Mēs jau sen vairs neesam kaut kādā sākumpunktā, kur visi labticīgi iepazīstas ar plusiem un mīnusiem, un tad izlemj, kam pieslieties. Mēs esam histēriska kultūrkara centrā, kur valdība un valsts medijs izmanto visas iespējas, lai viena puse šo kultūrkaru uzvarētu, otru pusi sakaujot. Es aicinu nevis uzdāvināt uzvaru “manai pusei”, bet atzīt, ka ir divas puses, no kurām abas ir pilnīgi leģitīmas. Un jautājums ir par to, kā šīm abām pusēm sadzīvot, nevis kura puse ir stulbāka un sliktāk argumentējoša.
Es nerunāju par bērnišķīgu "dzīvošanu draudzīgi" vai otras puses argumentu pieņemšanu par patiesiem vai pamatotiem. Tieši tā jau ir kultūrkara būtība, ka vienai pusei otras puses argumenti var šķist aplami, jo vieni iziet no vērtību sistēmas vai binokļa, kurā viena lieta sit pušu visu to, ko saka otra puse. Es saku tikai to, ka ir cilvēki, kas sliecas suverenitātes virzienā, un ir cilvēki, kas sliecas globāla tehnokrātu vadīta pilsoņu kopuma virzienā. Jūs varat teikt, ka nē, runa ir par kaut ko mazāku. Es saku, ka es skatos tā. Tieši tāpat kā cīņa ar ēnu ekonomiku caur visu norēķinu monitoringu. Vieniem tā ir cīņa pret ēnu ekonomiku. Man tā ir cīņa par brīvības neierobežošanu. Mana pozīcija nav debīla tikai tāpēc, ka es to mēru pavisam citā skalā, kura man sit pušu teiksmaini utopiskas vīzijas par visas vardarbības izskaušanu.
Es uzskatu, ka mēs varam iemācīties saimniekot savā zemē tikai tad, ja mēs paši saimniekojam, nevis prasām instrukcijas vai atdodam pilnvaras citiem.
Seko mums 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
