Kāpēc „Jaunajai Vienotībai” ir jāaiziet vēstures mēslainē?
Egils Helmanis30.01.2026.
Komentāri (117)
Iesaki rakstu: 
Jaunā Vienotība ir novedusi mūsu valsti pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Kopā ar sabiedriskajiem medijiem viņi nozog patiesību. Mums iestāsta, ka pēdējā vieta - tas ir labi, tā ir stabilitāte, mēs zemāk nevaram nokrist.
Visur, kur piedalās Jaunās Vienotības politiskā izlase, mēs paliekam pēdējā vietā. Pēdējie uztaisījām žogu, ielidojot šahedam Latvijas teritorijā, to pamana zemnieks, nevis tie, kam ir uzticēta Latvijas drošība.
Es jau agrāk teicu, ka Vienotība ir ierēdņu partija, reālos darbos viņi ir pēdējā vietā, bet birokrātijas šķēršļos - pirmajā. Vienotības rokās ir koncentrējusies pārāk liela vara. Un viņi šo varu izmanto nevis, lai stiprinātu demokrātiju, bet lai to grautu.
Viņi izdomā, kā ar birokrātijas palīdzību atcelt demokrātiski ievēlētu mēru. Astoņus gadus es vadīju Ogres novada pašvaldību, pēkšņi pēc astoņiem gadiem Jaunās Vienotības ministrs Čudars paziņo par iespējamiem likuma pārkāpumiem, par to, ka tu neesi pieteicies neeksistējošam valsts noslēpumam.
Ogres novada domē pa visiem šiem astoņiem mēnešiem, kopš likums ir pieņemts, nav atnācis neviens dokuments, kuram būtu valsts noslēpuma statuss. Arī maniem kolēģiem citās pašvaldībās šādi dokumenti nav ienākuši.
Mēs, aizsedzoties ar karu, iznīcinām savā valstī demokrātiju, jo Jaunās Vienotības visādi čudari - vai latviskosim un sauksim turpmāk par “Raimonds Brīnumdarītājs” - izmanto šo birokrātisko normu, lai cīnītos ar tiem, kas viņus kritizē, ne ar ko neatšķiroties no “vienotās krievijas”.
Jaunā Vienotība uz Ogres novada pašvaldību ir uzsūtījusi Valsts kontroli. Kāpēc tieši jau gadu Valsts kontrole darbojas Ogrē? Tāpēc, ka tas ir prasts Jaunās Vienotības pasūtījums. Šī nav Valsts kontroles kārtējā plānotā kontrole mūsu novadā. Šī vizīte ir tāpēc, ka es neesmu paklausīgs un turpinu kritizēt “brīnumdarītājus” no Jaunās Vienotības.
Es šodien atgriezos darbā pēc ilgas slimošanas. Pirmajā manas atgriešanās dienā “Raimonds Brīnumdarītājs” man paprasīja paskaidrojumu, un bija klāt Vienotības propagandisti sabiedriskais medijs, kuriem es paskaidroju, ka ar viņiem nerunāšu, jo savā politiskajā cīņā pirms vēlēšanām viņi izmantoja politiskajai cīņai pret mani manus nepilngadīgos bērnus, filmējot tos ar slēpto kameru. To sabiedriskais medijs jums nepastāstīs.
Kamēr es slimoju, nepārtraukti sabiedriskais medijs mēģināja radīt spiedienu uz mani, zvanot un jautājot par pielaidi, katru mēnesi uzdeva vienus un tos pašus jautājumus.
Ir viens, ka Jaunā Vienotība mūs ir novedusi aiz savas nemākulības Eiropā pēdējā vietā, bet divtik slikti ir, ka Jaunā Vienotība ar sabiedriskā medija palīdzību nozog mums patiesību. Un tagad ar birokrātiskiem šķēršļiem Jaunā Vienotība ar “Raimondu Brīnumdari” nozog arī demokrātiju. Kad biju uz barikādēm, tur sajutu vairāk brīvības nekā tagad, dzīvojot zem Vienotības režīma.
Es dzīvošu kā brīvs cilvēks brīvā valstī un turpināšu kritizēt Jauno Vienotību, ja viņa savu varu centīsies izmantot nelietīgi. Ja oligarhi mums kā tautai atņēma zināmus finanšu resursus, tad jūs, Jaunās Vienotības pārstāvji, mēģināt mums nozagt garu, tiesības brīvi izteikties. Jūs varat noņemt man mēra statusu, bet par savu nejēdzību kalpu jūs mani nepataisīsiet.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
