Kāpēc Juraša debesu zvanu sagrābšana tiek uzdota par valsts sagrābšanu
Lato Lapsa27.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Visādi citādi ar Jura Juraša kriminālprocesu, lūgumu viņu izdot kriminālvajāšanai un ar to saistīto ņemšanos viss notiek tieši tā, kā tam arī vajadzēja notikt. Bez mazākajiem pārsteigumiem.
Jau sen pirms šī kriminālprocesa bija labi zināms, ka visskaļāk uz zagļa ķeršanu parasti aicina pats zaglis, un tieši tāpat ir arī ar tiem, kas visskaļāk aicina uz tiesiskuma nodrošināšanu.
Jau „tiesiskuma aizstāvji” no Vienotības bija slaveni ar to, ka vienu tiesiskumu piegādāja parastajiem cilvēkiem, bet otru – visādiem savējiem, no optimizētājiem Zaķiem un tumbočņikiem Kampariem līdz mandāta sakārtotājai Āboltiņai.
Tagad, kad tiek solīts vairs ne parasts, bet bezkompromisu tiesiskums, ir tikai likumsakarīga Jaunās komunistiskās… atvainojiet, konservatīvās partijas fīreriņa Jāņa Bordāna vaimana par par valsts sagrābšanas mēģinājumu, Latvijas valsti acīmredzot identificējot ar apdraudētajiem Juraša kunga debesu zvaniem.
Skaidra lieta, ka bezkompromisa tiesiskuma apstākļos savējie no „nepareizā tiesiskuma” tiks sargāti vēl enerģiskāk un aizrautīgāk, - viss ir tikai loģiski. Šie vēl nav pat ziediņi, drīzāk pumpuriņi. Bet, redzot šo „jauno politisko spēku” pārstāvju izsalkuma pakāpi, ir vairāk nekā skaidrs, ka drīz mēs redzēsim arī odziņas.
Tikpat loģiska ir arī, tā sacīt, „irsveidīgo” mediju tiesiskuma aizstāvēšanas izpratne. Ir tikai likumsakarīgi, ka gadījumā, kad jāaizstāv „savējais” – viens no uzticamākajiem informācijas pludinātājiem daudzu gadu garumā, aizmirstas visādi tur principi un ētikas, paliekot tikai bāzes instinktam – mūsējo sit!
Savukārt viss informatīvais arsenāls, vissmieklīgākajos un nožēlojamākajos veidos mēģinot diskreditēt prokuratūras un tagadējās KNAB vadības rīcību, nav nekas jauns – tā nebūt nav sagadīšanās, ka tikai mēnesi iepriekš tieši šīs pašas metodes, izmantojot tos pašus „irsveidīgos” medijus, tika liktas lietā, lai mēģinātu diskreditēt beidzot atvērto „čekas maisu” saturu. Kā gan citādāk varēja būt.
Līdz ar to manā ieskatā saistībā ar šo te „Juraša lietu” ir tikai viena patiesi intriģējoša lieta, un proti – kāpēc šis te cilvēks tik paniski baidās no tiesas? Kāpēc viņš pašlaik dara visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai izvairītos no iespējamas stāšanās tiesas priekšā?
Tieši tas ir tas, ko histēriski mēģina panākt pats „politiķis” kopā ar saviem Bordāniem un Strīķēm, advokātiem, Ločmelēm-Tjarvēm un pārējām grūpijām: ar dažādiem saukļiem un šķietami dažādiem mērķiem pēc būtības tiek darīts mēģināts par katru cenu, lai Juraša lieta nenonāktu tiesā.
Ko tas nozīmē? Precīzi divas lietas.
Tiem, kuri tic, ka Latvijā ir iespējama taisna tiesa, tas nozīmē – debesu zvanu īpašnieks, viņa politkompanjoni, sponsori, jumtojamie un jumtotāji ir ne pa jokam nobijušies, ar ko šāda taisna tiesa var beigties, un cenšas no tās izvairīties.
Savukārt tiem, kuri tic, ka šāda tiesa Latvijā nav iespējama un ka tieši tāpēc no tās izvairīties mēģina sirdsšķīstais un godīgais trauksmes cēlājs, šis gadījums atgādina to, ka Juris Jurašs ir daudzus gadus strādājis Latvijas tiesībsargāšanas iestāžu sistēmā, ir ieņēmis augstus un nozīmīgus amatus.
Līdz ar to viņš ir tieši atbildīgs par to, ka tā ir tāda, kāda tā ir, - ar informācijas pludinātājiem visos līmeņos un ar pēc vajadzības uzrīdāmiem un atsaucamiem izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem. Ja reiz Juris Jurašs ir nobijies no tā, ka viņa paša lieta tagad nonāks šajās dzirnavās un pie pavisam konkrētiem dzirnavniekiem, secināt te var tikai vienu - suns zina, ko ēdis.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
