Kāpēc kandžas tecinātāja Baba Ņiņa var būt doktore, bet brāļi Kokari ne?
Emīlija Pīgozne29.06.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2011. gada 16. jūnijā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, skatot deputāta Inta Dāldera priekšlikumu ieviest mākslas doktora grādu, deputāte Janīna Kursīte-Pakule ironizēja par „izcilās kandžas izgatavotājas babas Ņinas no Ludzas” iespējām būt par zinātnieci. Ironija ir nevietā. Ja īstenībai atbilst profesores apgalvojumi „par babas Ņinas no Ludzas” izcilību kandžas izgatavošanā, babai Ņinai ir visas iespējas kļūt par zinātnieci.
Pirmkārt, acīmredzams, ka „baba Ņina no Ludzas” jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras un citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas īsteno produktā un pakalpojumā, citādi taču viņa nebūtu uzskatāma par izcilu. Savukārt šāda veida darbība uzskatāma par inovatīvu atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 1. panta 1. punktam.
Otrkārt, pašsaprotams, ka inovatīva darbība nevar notikt bez atbilstošas pētniecības – „mērķtiecīgas darbības ar zinātnes metodēm iegūto faktu, teoriju un dabas likumu izmantošanai jaunu produktu, procesu un metožu radīšanā vai pilnveidošanā” (Zinātniskās darbības likuma 1. panta 2. punkts).
Treškārt, no iepriekš minētā seko, ka izcilība kandžas izgatavošanā nav iztikusi bez intelektuālās darbības sfērā, kurā ar teorētiskām vai eksperimentālām metodēm iegūtas un apkopotas zināšanas par dabā un sabiedrībā pastāvošajām likumsakarībām, kas nozīmē, ka „baba Ņina no Ludzas”, izcili izgatavojot kandžu, veikusi zinātnisku darbību (Zinātniskās darbības likuma 1. panta 2. un 3. punkts).
Kas jādara „babai Ņinai no Ludzas”, lai sauktos par doktori?
Ja jau „baba Ņina no Ludzas” ir izcila kandžas izgatavošanā, tad jau viņas produkts un paņēmienu kopums produkta izgatavošanā var pretendēt, lai to atzītu par izgudrojumu (Patentu likuma 3. panta pirmā daļa), kas savukārt nozīmē, ka „baba Ņina no Ludzas” var iegūt patentu uz izgudrojumu.
Pieņemsim, ka „baba Ņina no Ludzas” saņemsies un savu darbību aprakstīs promocijas darbā. Tāpat pieņemsim, ka „baba Ņina no Ludzas” apmācījusi patentētā „babas Ņinas no Ludzas” kandžas izgatavošanā pārīti mazbērnu un pat veicinājusi jaunu kandžas veidu un izgatavošanas metožu atklāšanu. Tātad „baba Ņina no Ludzas” bijusi prakses vadītāja (Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumi Nr.1001 „Doktora zinātniskā grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji” 12.4. apakšpunkts).
Tāpat pieņemsim, ka „baba Ņina no Ludzas” kā jau izcila kandžas izgatavotāja nav vairījusies no kontaktiem ar ārzemju kolēģiem, piedalījusies kopīgi rīkotajās starptautiskajās konferencēs vai semināros un varbūt pat palīdzējusi veidot eksponātus Krievu dzērienu muzejam (Музей русского напитка), Toļjati (Krievijā). Minētais būtu pietiekams, lai atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 11. panta otrajai daļai un Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumu Nr.1001 „Doktora zinātniskā grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji” V nodaļai „zinātniskā grāda pretendenta akadēmisko darbību pielīdzinātu doktora studiju programmas prasībām” un rezultātā „baba Ņina no Ludzas” par izcilību kandžas izgatavošanā aizstāvētu promocijas darbu.
Minētais norāda, ka „babai Ņinai no Ludzas” kā izcilai kandžas izgatavotājai pietiek vien dokumentēt un „nest tautiņās” savas pētniecības un inovācijas darba augļus, lai cienīgā veidā iegūtu bioloģijas, inženierzinātņu vai ķīmijas doktora grādu pārtikas zinātnē. Līdz ar to „Baba Ņina no Ludzas” var kļūt tikpat cienījama profesore kā J. Kursīte-Pakule.
Vai profesionalitātes augstumus sasniegušiem māksliniekiem ir „babas Ņinas no Ludzas” iespējas?
Jā, veicot teorētisku pētījumu par mākslas zinātnes jautājumiem vai pētniecību kādā citā zinātnes nozarē kā vēsture, pedagoģija, inženierzinātne, medicīna, filoloģija. Tomēr profesionalitātei nebūs nekādas nozīmes zinātniskā doktora grāda iegūšanai, ja pētniecība veikta citā zinātnes nozarē, jo tās vērtēšana nodota personām bez atbilstošām spējām novērtēt profesionalitāti.
Tātad tādiem izciliem diriģentiem kā Gido Kokaram un Imantam Kokaram, kuru profesionālais sniegums bijis par pamatu vairāku jaunu diriģentu audžu sagatavošanai un kordziedāšanas tradīciju izkopšanai, nebūs cienījamas iespējas izmantot savus darba augļus tikpat vienkārši kā izcilai kandžas izgatavotājai „babai Ņinai no Ludzas”.
Tāpat savas profesionalitātes augļus nevarēs izmantot ievērojama pianiste un vairāku jaunu mūziķu izcilības veicinātāja Jautrīte Putniņa. „Baba Ņina no Ludzas” ir labākā situācijā arī par atzītu grafiķi Edgaru Folku, kura darbi pirms-interneta bērna paaudzi izglītojuši, piemēram, dabaszinātnē un kura profesionalitāte ir paraugs citiem.
Nenoliedzami, ka pedagoģiskā mērce tāpat kā ķiploki, ingvers, etiķis var pat puvuša produkta smārdu nobeigt, dodot iespēju iegūt pedagoģijas zinātnes grādu pat tādiem, kas ne paši māk, ne arī citiem prot dot. Tomēr vai tiešām tas ir risinājums? Kādēļ māksliniekiem jābūt mazākām iespējām atzīmēt savu izcilību mākslā nekā „babai Ņinai no Ludzas” un cienījamā veidā iegūt lielākas iespējas augstākās izglītības sistēmā? Vai vēlme nerakstīt pseidozinātniskus darbus ir sodāma? To taujājiet profesorei J. Kursītei-Pakulei.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
