Iesaki rakstu: 
Dzirdu bāleliņu - patriotu gaudas, tāpēc lietošu maksimāli precīzus apzīmējumus, distancējoties no plašplūsmas ziņu avotu paredzamās indoktrinācijas un nu jau pavisam klajās smadzeņu skalošanas. Tātad - ir proxy kara poligons bijušās Ukrainas teritorijā, kurā transnacionālās korporācijas, turpmāk tekstā TNK, atstrādā un testē visu veidu avangarda tehnoloģijas cilvēku uztveres pārformatēšanā, jau pierasti iznīcina valstis un risina savas stratēģiskās problēmas uz ukraiņu tautas rēķina. Un nav vairs nekādas valsts.
Tie, kas uzskatīja, ka WEF (Davosas forums) ir kļuvis par senilu apsmieklu, maldās. Agrāk TNK tīklu struktūras bija spējīgas caur ietekmes aģentu tīklu aplaupīt valstis (sk. Latvijas vēsturi), ietekmēt to politiku, radīt haosu (sk. kovidafēra) un oranžās revolūcijas ar perfektu informatīvo pārklājumu (sk. Nexta darbību Baltkrievijā). Tagad Francijas izmēra valsts divās dekādēs tika pārvērsta par tarānu Krievijas demontāžai - tas jau ir cits pilotāžas līmenis, kuram būtu jāliek nodrebēt pat Nacionālās apvienības ierindniekiem, kuriem nevar pārmest saprāta pārbagātību. Jo tikai tagad mēs spējam pilnā mērā novērtēt to dzelžaino satvērienu, kurā atrodamies paši.
Tikai daži vērtīgi citāti.
Džordžs Soross, apm. 2013.gads: „Palikusi pēdējā nacionālistiskā valsts, kura balstas uz ortodoksālo kristietību un krievu kultūras identitāti. Tās ir jāaizvāc.”
Un cancel culture meistari ķērās pie darba ar tādu masu mediju vienprātību, ka kovidpsihoze nervozi elpoja kaktiņā. Arī mums pazīstamais Bžezinskis jau sen sapņoja par savstarpēju slāvu tautu iznīcināšanu viņu pašu rokām.
Grāmatā “Lielais šaha dēlis” 1997.gadā viņš saka: “Jaunā pasaules kārtība tiks būvēta pret Krieviju, uz Krievijas drupām un uz Krievijas rēķina. Mēs iznīcinājām PSRS, iznīcināsim arī Krieviju.”
Tāpēc tīkla struktūru virtuozi sāka partiju ar Juščenko un viņa amerikāņu sievas nonākšanu pie varas Ukrainā, izglītības un masu mediju kontroli un “jauna cilvēka” audzināšanu, šo homo novus varētu saukt par “politisko ukraini”. Ar ko tas nupat ir beidzies, katrs labi zina.
Tarāns ir iedzīvojies migrēnā.
Ukraina šobrīd pastāv tikai no Rietumu dotācijām, naudas sociālajam budžetam pašiem sen nav. Rūpniecības objekti, kas nodrošināja armiju, pamatā ir iznīcināti. Bēgļu armija dzen šausmās visu Eiropu, sen vairs vietas viņu izvietošanai.
Bet TNK un “tīkliniekus” tas pārāk neuztrauc, jo notiekošais pagaidām apmierina abus ASV elites grupējumus - kolektīvais Soross un Baidens darbojas savā kreisi liberālajā ampluā, bet rūpniecības magnātus apmierina Krievijas iestigšana karā Eiropā, kas atbrīvo rokas ASV rūpniekiem viņu reidustrializācijas darbā AUKUS bloka ietvaros un Ķīnas izloācijā. Turklāt hunveibinizētā Eiropa spiesta atdot bruņojumu Ukrainai, kļūstot par tādu pašu melno caurumu, par kādu 2018.gadā Kariņa grupējums pārvērta Latviju.
Jūs jautāsiet, kur tad zaudē kolektīvais Soross?
Neskatoties uz globālo kontroli pār presi un TV, tīklu struktūras objektīvi sāk zaudēt nacionālajām valstīm tieši šobrīd, militāras mobilizācijas apstākļos. Nacionālo varas struktūru ietekme jūtami palielinās, daudzas sfēras kontrolē militāristi, vairums “tīklinieku” un to aģentu to pašu Krieviju ir pametuši, un tuvākajā nākotnē gaidāmas tīrīšanas arī KF finansiālajās struktūrās, kas joprojām kalpo PB interesēm. Bet esošā spēku samēra apstākļos ir skaidrs, ka PB darboņi no KF Finanšu ministrijas būs laimīgi, ja viņiem izdosies netraucēti emigrēt.
Pār bortu lido Boloņas sistēma, zaļā dienaskārtība, globālā sasilšana, NVO, par LGTB propagandu - cietums. Un pats ļaunākais – šo izrēķināšanos ar progresistiem vēro 3/4 konservatīvās cilvēces, kas atviegloti uzelpo, jo saprot - var arī tā!
Cīņa par nākotnes ekonomisko modeli.
Arī šeit priekšgalā ir nacionālisti - autokrāti. Karš prasa maksimāli produktīvu rūpniecību, striktu plānošanu, stingru varas vertikāli pieņemto lēmumu un plānu īstenošanai. Ķīnai, Indijai un Krievijai ar to nav problēmu, ja vajag - nacionalizēs, ja vajag - atņems. Šo tautu sāpju slieksnis ir kārtu augstāks par ES un ASV vidējo.
Valdošās ASV aprindas nupat ar izbrīnu konstatē, ka izdrukātie dolāri automātiski nepārvēršas 155 mm šāviņos un tankos.
Savukārt angloamerikāņu pasaules uzsāktais reindustrializācijas projekts prasīs laiku un augļus nesīs, ja nesīs, tikai vēlāk. Bet šobrīd varam redzēt, kā 3/4 pasaules valstu mierīgi noskatās, kā kolektīvajā karā pret Krieviju sadeg Pirmās Pasaules 50 valstu militarā tehnika, kas nespēj apturēt lienošo krievu uzbrukumu.
Vai sadragātais benzīntanks izdzīvos?
Atbilde ir neapmierinoša. Jā, izdzīvos. Un tur ir daudz iemeslu. Ir valstis, kuras ir reāli norūpējušās par Baidena administrācijas realizēto valsts terorismu pret kritisko infrastruktūru Baltijas jūrā, kas izsauca radikālu simpātiju maiņu arābu pasaulē. Krievijas līdzekļu iesaldēšana 300 miljardu apjomā radīja pārdomas daudzu aktīvu īpašnieku vidū, un juaņa kapitalizācija uzskrēja debesīs, daudzi šobrīd sāk norēķinus nacionālajās valūtās. Globālā pasaule brūk mūsu acu priekšā, un veidojas valstu bloki, reālas aprises iegūst Eirāzijas gigantu sadarbības projekti viena kontinenta ietvaros. Varam vērot Hantingtona aprakstītās Cietzemes uzvaras gājiena sākumu, bet tas viss būs vēlāk, caur haosu, postu un sāpēm. Varbūt eirāzistu izsapņotajā megablokā, kas sastāvēs no Irānas, Turcijas, Ēģiptes, daļas Āfrikas, Krievijas, Ķīnas un Indijas, pārdošanā nebūs rozā lateksa stringu, bet pilnīgi noteikti tur būs maize, siltums, īstas skolas, nepilošs jumts, elektrība un kārtīgi “ņūki”, kas būs notēmēti pa Jūras valstu pirātu midzeņiem. Kas arī būs jaunās, daudzpolārās pasaules priekšrocība.
P.S. Apsverot visus PAR un PRET, nepamet sajūta, ka atkal esam zaudētāja pusē. Esam bijuši ar atlantistiem 30 garus gadus. Ir kļuvusi labāka dzīve? Izglītības un medicīnas pieejamība ir uzlabojusies? Esam kļuvuši neatkarīgāki? Parādījusies nacionālā vīzija? Mūsu ir kļuvis vairāk, un triumfē sociālais taisnīgums? Plaukst brīvā domā un vārda brīvība? Mūsu Temīda kalpo visiem?
Varbūt būtu laiks mācīties no vēstures, ģeogrāfijas un statistikas?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
