Kāpēc lai es represēto pasākumu neizmantotu, lai norādītu tiesām, kādi mūsu tiesiskajā valstī ir pareizi spriedumi
Edgars Rinkēvičs*12.08.2024.
Komentāri (30)
Iesaki rakstu: 
Ir pagājis gads. kopš mēs šeit, Ikšķiles estrādē, tikāmies iepriekšējo reizi. Mēs daudz runājām par lietām, kas bija svarīgas tad un kas ir svarīgas tagad: pieminēt visus tos, kuri gāja bojā represijās padomju okupācijas laikā izsūtījumā Sibīrijā, atgādināt par mūsu valsts vēstures lapaspusēm.
Šis ir īpašs gads, jo martā mēs atzīmējām 75 gadus kopš 1949. gada represijām. Daudzi no mums bija kopā Īlē, atzīmējot arī nacionālās pretošanās kustības cīnītājus, kuri izcīnīja savu pēdējo kauju pret čekistiem un viņu pārspēku. Mēs tikāmies 14. jūnijā. Un šodien mēs atkal esam šeit, lai runātu par mūsu valstij un mūsu represēto kopienai būtiskām lietām.
Nekas jau nav pa šo gadu mainījies. Svarīgākais uzdevums un darbs mums visiem ir nosargāt mūsu valsts neatkarību. Pa šo gadu mēs esam daudz darījuši, lai stiprinātu mūsu valsts drošību un aizsardzību. Bet tas ir process, kas turpināsies. Mēs esam daudz darījuši, lai atbalstītu Ukrainu, un mēs redzam, ka par spīti skeptiķiem un pesimistiem, Ukraina ne tikai turas, bet šobrīd ir spējusi dot ļoti spēcīgu prettriecienu Krievijas impērijai. Mēs saprotam, ka šis darbs – gan atbalsts mūsu ukraiņu draugiem un brāļiem, gan mūsu pašu drošības stiprināšana – ir tas, kas būs jādara arī nākotnē.
Es tiešām esmu gandarīts par to, ka ir daudzas padarītas lietas mūsu valsts aizsardzības stiprināšanā. Mūsu Valsts aizsardzības dienesta 1. iesaukuma karavīri savu dienestu ir jau beiguši. Viņi ir parādījuši un pierādījuši, ka visi skeptiķi, kuri uzskata, ka jaunatne nekam nav derīga, patiesību sakot, ir kļūdījušies. Bet – tas nenozīmē, ka mēs drīkstam apstāties. Mums ir jāturpina viņus motivēt, mums ir jāturpina visādos veidos viņus iedvesmot.
Mums ir daudz darbi, kas tiek darīti kopā ar sabiedrotajiem. Mēs jau šobrīd redzam, ka mūsu sabiedrotie Kanādas vadībā sāk izvērst brigādes līmeņa vienību. Mūsu draugu šeit kļūst vairāk, bet arī mums ir daudz uzdevumu un mājasdarbu, kas ir darāmi.
Mums ir arī lietas, par kurām mēs nevaram lepoties un būt apmierināti. Mūsu iekšējās drošības spējas nav pietiekamas. Diemžēl mūsu tiesas vēl joprojām ir ļoti pielaidīgas pret tiem noziedzniekiem, kuri būtu tiesājami stingrāk, bargāk, sevišķi par noziegumiem, kas ir pastrādāti pret valsts drošību un neatkarību. Mums vēl daudz jādara, lai stiprinātu mūsu informatīvo telpu, lai cīnītos pret dažāda veida provokācijām un propagandu.
Bet ir jāsaka arī labas lietas. Mēs kopā esam panākuši to, ka vēsture no 1. septembra atgriežas mūsu skolās kā atsevišķs priekšmets. Tas bija tas, kas vēl pagājušogad daudzus satrauca. Un šeit es varu tiešām teikt paldies Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ieklausījās. Bet ar to vēl nevar apstāties, jo vēstures pētniecība joprojām nav tādā līmenī, kā mēs gribētu. Un šeit mums būs vēl daudz darba darāma. Es gribu jūs visus aicināt dalīties atmiņās, būt aktīviem ar savu pieredzi un stāstu, daloties ar pārdzīvoto ar jauniešiem un motivēt viņus. Varbūt biežāk ierasties skolās un universitātēs, runāt ar cilvēkiem un atgādināt par to baiso laiku, lai tas nekad neatkārtotos.
Visubeidzot, mēs jau laikam esam tādi tipiski latvieši, kad bieži vien iegrimstam strīdos par sīkumiem, aizmirstot lielās lietas. Tāpēc es gribētu mūs visus aicināt varbūt dažreiz saprast, ka ne viss, par ko mēs strīdamies ikdienā, ir būtisks. Būtiskais ir mūsu valsts neatkarība un mūsu tautas stiprums!
“Sibīrijas bērnos” ir tāda epizode, kur mamma bērniem saka: “Turieties kopā, un viss būs labi!” Tas, ko es vēlu mums visiem – turēties kopā, un tad viss būs labi!
Paldies jums visiem par izturību. Paldies, ka esat šeit. Vēlu arī nākamo gadu tikpat spēcīgu gan Latvijas politiski represētajiem, gan visai mūsu valstij un tautai.
Uz tikšanos nākamgad!
* uzruna 25. Latvijas politiski represēto personu salidojumā Ikšķilē
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
