Kāpēc Latvijā nav nacionālisma

Latviešu politiskā elite konsekventi ir iestājusies pret latviešu nāciju, un arī neatkarību mēs vienmēr esam dabūjuši nejauši – grūstot vecajām impērijām – un 1918.gadā pat pret latviešu vairākuma gribu. Īpaši antinacionāli ir tā saucamie “latviešu nacionālisti”, kuriem nav nekādas sajēgas, kādu vārdu viņi lieto, – pati doma, ka latvieši un Latvijas krievi ir vienota nācija, viņiem šķiet kaut kas briesmīgs. Latvijā vispār nekad nav bijis politiska nacionālisma, par tādu uzdevies kas tieši pretējs – tribālisms – cilšu nošķiršanās no citas cilts, kas, protams, ir uz izcelsmes pamata.

Tribālisma augstākais iecietības punkts pret citas cilts locekli ir tā adoptēšana sava ciltī. Mēs to varētu saukt par asimilēšanu. Taču, lai notiktu jebkāda asimilācija, nepieciešams objektīvi augstāks kultūras līmenis par asimilējamo – latviešiem tāda nav. Mēs nevaram dot citiem vērtības, jo mums pašiem tādu nav. Mums nav savas demokrātijas kā grieķiem, sava Pax Romanum un savas tehnikas kā romiešiem, sava Allāha kā arābiem.

Mēs paši ņemam no citiem, ne dodam. Kā gan mums gaidīt, ka kāds atzīs mūsu kultūru par augstāku un asimilēsies, kamēr mēs neesam gatavi neko dot? Protams, var uzspiest savu valodu varmācīgi kā savulaik angļi īriem, bet tas noveda tikai pie īru zvērīga naida pret angļiem. Vai mums to vajag?

Latvieši parasti apzinās, ka nav spējīgi asimilēt citas tautas, tāpēc bieži izvēlas vienkārši baidīties no tām. Kamēr šeit bija vācieši, baidījās no tiem, kad vācieši pazuda, nācās baidīties no krieviem. Nu, un tagad vēl nāk klāt bailes no Āzijas cilvēkiem. Ko nozīmē bailes? Tas nozīmē brīvprātīgu iekļūšanu Sarkanajā grāmatā – pie visiem organismiem, kas dabiski izzūd, pie tiem, ko tikai ar mākslīgiem līdzekļiem var uzturēt pie dzīvības. Tātad, ja mēs paši baidāmies no citām tautām, tā ir vēlme eksistēt komā.

Kad Eiropas tautas bija pasaules sāls, kad tās deva pasaulei civilizāciju, tās nekad nebaidījās no imigrantiem – tās zināja, ka var izkausēt jebkuru emigrantu skaitu savā kultūrā, jo Eiropas tautām bija kultūra. Šobrīd nav, tāpēc tieši imigranti ar savu spēcīgāko kultūru pārņems un izkausēs Eiropu. Tur nelīdzēs nekāda Sarkanā grāmata, neviens papīrītis nekad nespēj darboties pret Dabas likumu, – spēcīgākais vienmēr uzvar tizleni.

Nu, un ko tad mums darīt? Mums vienkārši ir jāprot būt spēcīgākiem – iemācīties dot pasaulei vērtības. Vienalga, kādas, ka tikai pārējiem tās ir svarīgas. Varam atkal dibināt demokrātiju, organizēt jauna tipa ekonomiku, kā citiem vēl nav, izveidot pasaules tautām aktuālu reliģiju… Tad un tikai tad mēs varēsim gaidīt no pasaules, lai tā mūs ciena, lai tā pieņem mūsu vērtības, lai tā ievēro mūsu noteikumus.

Taču, lai visu to izdarītu, vispirms jāizveido nācija – jāņem tie cilvēki, kas jau atrodas Latvijā, un jāpārvērš viņi par politiskiem latviešiem. Tas nenozīmē asimilāciju, jo viņiem nav pamata uzskatīt mūs par augstākiem. Tas nozīmē, ka mēs viņus atzīstam par savējiem – jā, arī tos, kas nemaz to nevēlas. Jo politiskā vara Latvijā tomēr ir mums. Tas nozīmē, ka mēs atzīstam viņu tiesības uz tādu viņu iekšējās autonomijas daļu, kādu viņi prasa – vai tās būtu skolas, vai svētki, vai kas cits.

Tas nemaina vienīgo valsts valodu – valsts valoda ir tikai dokumentu valoda. Kad kristieši gribēja kristīt pagānus, viņi neteica, ka Saules dzimšanas diena vai Līgo svētki ir ļaunums, viņi pasludināja pirmos par Jēzus dzimšanas dienu, bet otros – par Jāņa Kristītāju dienu. Citādi pasaule nemaz netiktu kristīta.

Protams, varbūt mēs nemaz negribam latviešu nāciju. Varbūt mēs gribam iznīkt. Bet citas alternatīvas gan mums nav – vai nu iekļaut citas tautas, kaut vienotā nācijā, vai arī pašiem izkust citās tautās.

Mūsu divkopienu sabiedrībā jāpiemin arī Latvijas krievi. Viņi ir izmesti ārpus jebkāda nacionāla attīstības projekta. Tāpēc bieži vien viņi ir palikuši padomju nācijas sastāvā. Tā bija pēdējā nācija, kas viņus bija iekļāvusi sevī. Krievija ir cita teritorija, un nekāda propaganda nespēs likvidēt reālo robežu, - latvieši savu nāciju neveido, bet Eiropas krievu paralēlā nācija, par ko sapņo Ždanoka, ir projekts bez saknēm reālā augsnē. Viņiem atliek gaidīt, ko izdomāsim mēs. Ja vispār izdomāsim.

Novērtē šo rakstu: