Iesaki rakstu: 
Pieņemsim, ka daļa mūsu sabiedrības uzskata, ka 23.februāris ir vīriešu mīļākais prazdņiks, kuram vīru mīļotās draudzenes un sievas steidz gatavoties uzreiz pēc jaunā gada sagaidīšanas. Tā, protams, varētu domā tikai prāta spējās aprobežoti latviešu auni un aitas, kuri neko nejēdz no vēstures, un ļaujas PSRS propagandas mašīnas iedarbībai. Protams, šo dienu un atsevišķu latviešu lopisko uzvedību naski izmanto viens otrs marketinga speciālists tāpat kā to reiz darīja Staļins propagandas vajadzībām. Pirms kāds ir paspējis jau apvainoties, mēģināšu paskaidrot, kas tad īsti notika šinī dienā pirms 100 gadiem un kāpēc šis datums latviešu tautai nozīmē ciešanas un pazemojumu, nevis prieku un labklājību.
23. februāris – Sarkanās armijas diena
Šo „svētku” rašanos bieži saista ar Ļeņina dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkano armiju. Kaut gan bariņš vēsturnieku apgalvo, ka šis dokuments ticis pieņemts jau 1918.gada 15.janvārī. Tai laikā Sarkanās armijas radīšanai tika piešķirti 20 000 000 koka rubļu, runā, ka tiem laikiem tā esot bijusi pasakaina summa.
Paši saprotat, kas 1918.gadā darījās mūsu ģeopolitiskajos platuma grādos un cik tas briesmīgi izskatījās, it sevišķi raugoties no Ļeņina & Co skatupunkta, proti, boļševiku frontes pusē valdīja pilnīgs bardaks un po*ujisms, neviens vairs nevarēja saprast, par ko un kura pusē tagad jākaro, un vai vispār ir vērts riskēt ar savu dzīvību.
Tikko dzimušās padomju valsts valdība ar lielu piepūli centās saformēt armiju, bet šis process kaut kā vilkās pārāk lēnu, tāpēc vajadzēja izdomāt leģendu, uz ko visi pavilktos.
Pirmais brīvprātīgo rekrutēšanas punkts tika atvērts Petrogradā tā paša gada 21.februārī. Acīmredzot reklāmas nolūkā padomju valsts pirmais virsaitis, droši vien stāvot uz kādas kartošku kastes, nāca klajā ar aicinājumu stāties jaunās armijas rindās, kas sargā sociālistisko tēvzemi.
Lai kā tur viņiem negāja, Sarkano armiju galu galā izdevās izveidot, bet kaut kā pietrūka pirmo lielo uzvaru, kas bija nepieciešamas padomju propagandas nodrošināšanai, joprojām nebija izdomāts veiksmes stāsts.
Vairāki vēsturnieki norāda, ka jaunizveidotās Sarkanās armijas gadadienu sākotnēji komunisti bija plānojuši svinēt 17.februārī, dienā, kad tika parakstīts Ļeņina dekrēts, bet beigās viņi izdomāja to atzīmēt svētdien, kas tajā gadā iekrita 23.februārī. Pēc tam nezināmu iemeslu dēļ kādu laiku šos svētkus vispār neatzīmēja, bet par tiem atkal atcerējās 1922.gadā.
Tā paša gada janvāra beigās Viskrievijas strādnieku, zemnieku un zaldātu deputātu padomes centrālās izpildkomitejas (VCIK) prezidijs izdeva lēmumu par Sarkanās armijas ceturtās gadadienas atzīmēšanu 23.februārī. Savukārt gadu vēlāk šo svētkus plaši atzīmēja jau visā KSFPR teritorijā ar nosaukumu – SARKANĀS ARMIJAS DIENA saskaņā ar KSFPR Revolucionārās kara padomes (Реввоенсовет) lēmumu. Nu, dārgie latvju tautieši, ja vēl joprojām domājat, ka šie svētki ir gana labi, tad lasiet, lūdzu, tālāk!
23. februāris PSRS laikos
Šis vispār ir labs - 1938.gadā Josifs Staļins dzemdināja grāmatu ar nosaukumu „Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas vēsture, īsais kurss” («Краткий курс истории ВКП(б)»), pieminēšu, ka šis „garadarbs” ir 392.lpp. garš un maksā ap 7 EUR. Interesanti ir tas, ka bargais virsaitis ne reizi savā vēstures bakalaura darbā nav pieminējis Ļeņina dekrētu.
Savukārt tā laika režīms šo datumu apvija ar dažnedažādiem mītiem par Sarkanās armijas varoņdarbiem, apgalvojot, ka 1918.gada 23.februārī sarkanarmieši guva svarīgas uzvaras kaujās pie Narvas un Pleskavas. Visticamāk ar šiem meliem Staļina režīms centās noslēpt pašu sakāves faktu un pakļaušanos vāciešu ultimātam. Citāts iz manis pieminētās Staļina vēstures grāmatas: „День отпора войскам германского империализма – 23 февраля – стал днем рождения молодой Красной Армии.”
Jau pēc Otrā pasaules kara beigām, kopš 1946.gada lielās valsts iedzīvotāji sāka saukt šos svētkus par PADOMJU ARMIJAS un JŪRAS KARA FLOTES DIENU. Tradicionāli šajā dienā vatņiki godināja visus karavīrus, pie kuriem, pēc kara, varēja pieskaitīt praktiski visus Vateslandes pilsoņus. Propagandas iespaidā, šajos svētkos pakāpeniski sāka sveikt visus vīriešus, pat tos, kuri nekad nebija dienējuši armijā.
23. februāris mūsdienu Krievijā
Nesenajā 1995.gadā, tas bija tad, kad 1.Čečenijas karš bija apmēram jau pusē, Krievzemes Valsts dome pieņēma likumu par karaspēka slavas dienām Krievijā. Ar šo rīkojumu 23.februāris ieguva jaunu nosaukumu, proti, Sarkanās armijas uzvaras diena pār Vācijas ķeizara karaspēku 1918.gadā (День победы Красной Армии над кайзеровскими войсками Германии в 1918 году).
Nu, ko tagad teiksiet, dārgie lasītāji, par šiem „svētkiem”? Vai tie joprojām piedien Latvijai un latviešu kultūrai? Tikpat labi mēs varētu atzīmēt Hitlera dzimšanas dienu katru 20.aprīli, starpības nebūtu it nekādas, ja nu vienīgi citāda valoda.
Pēc tam 2002.gadā nu jau Putinlandes Valsts dome pārdēvēja 23.februāri par Tēvzemes aizstāvja dienu (День защитника Отечества) un pasludināja to par brīvdienu. Ar šo tika pilnībā izdzēsti meli par Sarkanās armijas uzvarām pār Vācijas ķeizara karaspēku 1918.gada 23.februāri, jo, kā izrādās, visa iepriekšminētie Staļina pekstiņi par 23.februāri neatbilda patiesībai.
Sanāk, ka šie „svētki” ir pilnīgs feiks ar militāru un komunisma ēras nokrāsu un tieši tāpēc man ir nesaprotams, kāpēc dažs labs latvietis uzskata šo dienu par dienu, kurā cildināt un izrādīt drošsirdību, vīrišķību, godu un mīlestību pret tēvzemi/savu valsti.
Tad kam mums ir 11.novembris (Lāčplēša diena), 18.novembris (Latvijas proklamēšanas diena), 1.maijs (Satversmes sapulces sasaukšanas diena), 4.maijs (Latvijas neatkarības atjaunošanas diena), 21.augusts (likuma par Latvijas valstisko statusu pieņemšanas diena), 20.janvāris (1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena), 26.janvāris (Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas diena), 22.jūnijs (varoņu piemiņas diena, kas ir Cēsu kaujas atceres diena), 11.augusts (Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena), un pat 11.septembris, kas ir Tēvu diena... tiešām, jums vēl vajag svešas mums naidīga režīma un ideoloģijas kaut kādus Staļina izdomātus svētkus!?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
