Iesaki rakstu: 
Par konservatīvās domas konferences VII sesiju „Kas ved Latviju uz bankrotu?”. Detalizēti pašu diskusiju nekomentēšu, taču kopējās sajūtas gan pāris vārdos pacentīšos aprakstīt.
Varbūt kādam var likties, ka konferences rīkotāji pārāk sabiezina krāsas un nav nemaz tik slikti. Esam taču joprojām paēduši, apģērbušies un siltumā, kāds tur bankrots. Es tikai priecāšos, ja izrādīsies, ka esam pārspīlējuši un Latvija atsāks ekonomisko izaugsmi, un arī valsts pārvaldes sistēma sāks produktīvi strādāt un adekvāti reaģēt uz izaicinājumiem.
Taču notikumu attīstība un dzīves pieredze saka, ka priecāties nav pamata. Ir sanācis tā, ka konferences rīkotāji ir precīzi izvēlējušies laiku. Pavasarī tas būtu par agru, cilvēki nesaprastu, un diemžēl, iespējams, jau nākošā gada sākumā būtu jāuzdod cits jautājums - kas ir novedis Latviju līdz bankrotam.
Jāatzīmē, ka ar vārdu „bankrots” šeit ir jāsaprot nevis tikai finansiālas problēmas un nespēja dzīvot bez straujas parādu audzēšanas, bet pirmām kārtām valsts pārvaldes sistēmas degradācija līdz tādam līmenim, kad tā pārstāj pieņemt daudz maz adekvātus lēmumus un nespēj rīkoties atbilstoši realitātei.
Izveidojusies situācija ap "Rail Baltica" un "airBaltic" neļaus sameloties. Skatoties Dombura raidījumu par "Rail Baltica", nepameta sajūta, ka tas ir kaut kāds nelabs sapnis, jo tā vienkārši nevar būt patiesība. Tā nemēdz būt, jo amatpersonas nevar būt tik aprobežotas un nekontrolētas savā rīcībā. Bet ir.
Tātad tam ir savi cēloņi, un par tiem spriedām sesijas daba gaitā.
Katram diskusijas dalībniekam bija jānosauc trīs cēloņi, kas ir radījuši situāciju, kas Latviju ved uz bankrotu.
Mans vērtējums:
- Pirmkārt, pārmērīga izpildvaras un likumdevēja varas saplūšana. Kā jau parlamentārā republikā visa valsts pārvalde mums darbojas uz Saeimai dotā pilnvarojuma pamata, tālāk to atvasinot uz valdību, tiesu sistēmu, prokuratūru, spēka struktūrām utt.
Diemžēl laika gaitā vara ir monopolizējusies Koalīcijas padomē, kur izlemj visus svarīgākos jautājumus, tai skaitā vienojas par visu nozīmīgāko valsts amatpersonu iecelšanu amatā. Arī prezidenta. Caur koalīcijas padomi pašreizējā politiskā elite nodarbojas ar varas saglabāšanu un izmantošanu savām vajadzībām. Tam viņiem ir visi vajadzīgie resursi. Mūsu parlamentārā republika ir ieguvusi izteiktas oligarhijas iezīmes.
- Otrkārt, politiskas, nevis profesionālas valdības, no kurām nez kāpēc sagaida profesionālu darbu. Vai tas nav stipri nenopietni? Politiskas valdības gadījumā par ministriem kļūst politiķi. Ministri rīkojas ar konkrētiem resursiem, taču nes par to tikai politisku atbildību.
- Treškārt, valsts pārvaldē ir izveidojies pilnīgs disbalanss starp pienākumiem, pilnvarojumu, atbildību, kontroli un motivāciju. Valsts pārvalde ir dezorientēta, un notikumi ap "Rail Baltica", "airBaltic" ir spilgts pierādījums. Atbildīgo nav, lēmumus pieņemt nevar un esam strupceļā.
Vai tāda valsts pārvaldes sistēma, kur politiķi, iegūstot vairākumu parlamentā, paši izvēlas sev prezidentu, valsts kontrolieri, ģenerālprokuroru, visu līmeņu tiesnešus, var ilgtermiņā palikt lojāla tautas un valsts interesēm? Ir tikai loģiski, ja pēc zināma laika tiek iegūta absolūta kontrole un izveidojas vietēja deep state, kura netaisās ar tautu dalīties savā varā. Tauta kļūst vienkārši par ienākumu avotu.
Šķiet, ka pie mums tas jau ir noticis, tikai savā ziņā kā farss, jo pietrūkst intelekta vadīt valsts pārvaldi kaut vai savas varas saglabāšanās interesēs. Valsts bankrots taču būs arī vietējā deep state gals.
Ko darīt?
Arī trīs priekšlikumi.
Vispirms ir jāuzlabo valsts pārvaldes sistēma. Jāvirzās uz likumdevēja un izpildvaras nošķiršanu un varas monopola laušanu un ierobežošanu.
Pirmkārt, tautas vēlēts prezidents. Pat tikai tieši ievēlot prezidentu un nemainot viņa funkcijas, tiktu panākts ievērojams progress.
Otrkārt, samazināt referenduma slieksni uz, piemēram, 5o tūkstošiem. Jāatdzīvina referenduma sniegtās iespējas paust tautas gribu. Pašreizējais regulējums faktiski izslēdz referendumus no lēmumu pieņemšanas instrumentiem valsts pārvaldē. Referendumam šobrīd ir tikai dekoratīva nozīme.
Rezultātā palielināsies pilsoņu iespējas nodrošināt savas intereses.
Treškārt, Saeimas, Ministru kabineta, ministriju un valsts iestāžu darba samaksas fondu sasaistīt ar IKP. Ja IKP aug, palielinās darba samaksas fonds, ja samazinās, tad samazinās arī amatpersonu ienākumi. Nevis kā tas ir šobrīd, kad, izmantojot absolūtu varu, palielina savu atalgojumu, valstij esot smagā finanšu situācijā. Būs tikai godīgi un nav sarežģīti. Gribas izveidot jaunu ministriju, tad tikai esošā darba samaksas fonda ietvaros.
Tiktu izveidota motivācija pelnīt ar darbu valsts labā.
Nobeigumā ir jāpiebilst, ka, lai kaut ko labotu valsts pārvaldes sistēmā, tādai vēlmei ir jābūt lielākajai daļai ievēlēto deputātu. Šobrīd tas tā nav.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
