Iesaki rakstu: 
Latvijas darba tirgus statistika bieži izskatās kā sarežģīts labirints. Oficiālie skaitļi var šķist rūpīgi izkārtoti un politiski ērti, taču tie neatspoguļo reālo ainu. Mēs dzīvojam situācijā, kur patiesībā nav skaidrs, cik cilvēku valstī ir bez darba — jo statistika neaptver trīs atšķirīgas grupas pietiekami konsekventi.
I. Dubultā grāmatvedība: NVA pret CSP
Latvijā pastāv divas atšķirīgas bezdarba definīcijas, kas rada lielas neskaidrības un samazina uzticamību statistikai.
1. NVA reģistrētie bezdarbnieki
Šis rādītājs rāda tikai tos, kuri paši reģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu vai citus atbalsta mehānismus.
Tas ir relatīvi zems skaitlis (2024. gadā aptuveni 55–65 tūkstoši).
Iemesli, kāpēc daudzi nereģistrējas: neuzticas sistēmai, strādā neoficiāli, dzīvo ārpus Latvijas vai vienkārši vairs nav tiesīgi uz atbalstu.
2. CSP bezdarba statistika (LFS metode)
Centrālās statistikas pārvalde, izmantojot darbaspēka apsekojumu (LFS), aptaujā iedzīvotājus un definē bezdarbniekus kā tos, kuri aktīvi meklē darbu un ir gatavi to uzsākt.
Šis rādītājs (2024. gadā aptuveni 65 tūkstoši) ir starptautiski salīdzināms un parasti augstāks nekā NVA dati.
Tomēr arī tas nesedz tos, kas ir zaudējuši cerību vai pārtraukuši darba meklēšanu — un tieši šī grupa ir ļoti liela.
II. Ekonomiski neaktīvo milzīgā paslēptā daļa — aptuveni 429 000
Trešā un visnepārzīmīgākā grupa ir ekonomiski neaktīvi iedzīvotāji — cilvēki, kuri neizteikti būtu daļa no bezdarba, bet netiek ieskaitīti nevienā “bezdarbnieka” statistikā.
CSP dati liecina, ka 15-74 gadu vecumā Latvijā ir aptuveni 429 tūkstoši ekonomiski neaktīvu cilvēku. Šo skaitu veido:
ilgi bez darba esošie, kuri vairs nemeklē darbu (t.s. “discouraged workers”);
cilvēki, kas strādā pelēkajā ekonomikā (“fantomu darbinieki”);
iedzīvotāji, kas emigrējuši, bet joprojām ir reģistrēti Latvijā;
studenti, pensionāri, cilvēki ar invaliditāti vai hroniskām slimībām.
Galvenā problēma: valstij nav uzticamas metodoloģijas, lai precīzi noteiktu, cik liela daļa no šiem 429 000 ir aktīvi bez darba un teorētiski varētu strādāt.
III. Politiskā aritmētika un patiesības cena
Oficiālie bezdarba dati (no NVA un CSP) parāda skaitli, kas ir zem 10%, bet reālais skaits varētu būt ievērojami lielāks.
Ja aprēķinām trešo grupu — “slēpto” ekonomiski neaktīvo — un pieņemam, ka no tās daļa ir darbspējīga un vēlētos strādāt, patiesais bezdarba skaits varētu sasniegt 200 000–300 000 cilvēku.
Šāda patiesā statistika publiskojot radītu milzīgu politisku spiedienu: parādītu reālos emigrācijas zaudējumus, sociālās sistēmas trūkumus un darba tirgus krīzi reģionos.
Nobeigums.
Patiesais bezdarba līmenis Latvijā netiek atklāts pilnībā, jo visvērtīgākā daļa — ekonomiski neaktīvie, kas varētu strādāt — tiek apiets. Tas ir statistisks “akls pleķis” ar lielu sabiedrisku un politisku nozīmi.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
