Kāpēc Latvijas sabiedrības lielākā daļa jāsauc par komunistiem?

Šis termins nāk no latīņu “communis”, kas nozīmē - kopējs, dalīts, publisks. Savukārt franču vārdā “communisme”, tas sufikss -isme, nozīmē doktrīnu jeb sistēmu. Doktrīnu, ka labākais valsts pārvaldes modelis ir kolhozs. Ja tu tam piekrīti, tad esi kolhoznieks vai komunists.

Es jau rakstīju, ka viens no pirmajiem komunistiem bija nevis Markss, bet sengrieķu filozofs Platons. Viņš kategoriski noliedza privātīpašumu, piedāvāja valsti veidot kā kolhozu, kur katram atvēlēta sava vaga. Tur viņam bija kastas, Markss kastas nebija iecerējis, bet pēc fakta jau arī marksismā kastas ir. Izkurtējis politbirojs un pārējie. Gan Platons, gan Markss privātīpašumu uzskatīja par fundamentālu, terminālu ļaunumu, un tas ir komunisma stūrakmens. Komunista saimniekošanas/ekonomikas alfa un omega. Bez tā visa šī ideoloģija sabrūk neatkarīgi no tā, kā nu kurš tur sarakstījis detaļas.

Un pretējais, tas, kas komunisma antagonisms, ir “ekonomika”, kas nozīmē mājsaimniecību pārvaldīšanas mākslu. Mūsdienās to sauc par kapitālismu. Aristotelis pateica, ka labākais sabiedrības uzbūves modelis ir tāds, kur mazākā ekonomiskā šūniņa ir mājsaimniecība, kurai IR privātīpašums. Jo ar savu privātīpašumu cilvēks rīkojas visefektīvāk. Fundamentāla atšķirība. Antagonismi.

Nu, un kā Latvijā? Pamēģināsim uzskaitīt faktus.

Kas ir tie darbi, kas raksturo mūsu ievēlētās varas sasniegumus? Lai vai cik zema ir uzticēšanās varai, ir arī sasniegumi, par ko viņus nemitīgi pārvēl.

Uzminējāt? Visvairāk vara lepojas ar – un tie tiešām ir sasniegumi komunisma izpratnē – tikai ar vienu lietu. Regulu un direktīvu ieviešanu triecientempā, banku kapitālais remonts un dajebkas cits tamlīdzīgs, ko nosūta no augšas. Tas viss ir nodeva komūnai, lojalitātes apliecināšana kolhozam. Agrāk bija PSKP plēnumu lēmumi, tagad tas saucas “Eiropas vērtības”.

Kā jau komunismā, naudu neskaita, neko nerēķina. Apsolīts būvēt to BAMu jeb Rail Baltica un zaļo kursu, un ko tik vēl ne, naudas nav pat vienam megaprojektam, bet tas jau netraucē apsolīt. Visi šie plēnumu lēmumi tagad atveduši valsti līdz finanšu mazspējas slieksnim. Vai par to kāds diži satraucas? Nē, komunistam tas do lampočki (tulkojumā - Vladimira Iljiča spuldzīte).

Kā tad ar privāto sektoru, to komunista ienaidnieku? Dati fakti ir tādi, ka valsts loma ekonomikā nemitīgi aug. Kolhoza loma pieaug, atkopjas pēc PSRS sabrukuma, nevar jau līdz 100% tā uzreiz! Naudas nav, bet to TET/LMT taču pirkšot tāpat. Nacionalizācija.

Tikmēr tiem maitām privātīpašniekiem stingrību demonstrē bez apstājas. Ja tev pieder mežs, tad tev liek arvien vairāk ierobežojumu, ko tu drīksti savā īpašumā darīt. Tas notiek ar plašu tautas atbalstu. Komunisti soctīklos ar milzu enerģiju apspriež, ko tas maita tur savā mežā varētu sliktu paveikt, kas būtu jāaizliedz un kā mēs tagad regulēsim cita cilvēka īpašumu.

Uzņēmējs ir viennozīmīgi nopelts un vainīgs pie visa. Ja nav kotletes, tad vainīgs uzņēmējs, ja ir kotlete, atkal vainīgs, izņemot, ja pa velti. Valsts pārvaldei cilvēkus, kuri sasmērējušies uzņēmējdarbībā, nedrīkstot laist klāt pat lodes šāviena attālumā. Tam tic gandrīz visa Latvijas sabiedrība.

Prasmes saimniekot ir noziegums, tādus nevēl neviens koalīcijas vēlētājs. Neprasme ir tikums, prasmes - termināls grēks. Galvaspilsētu tagad vada bezdarbnieks un dīkdienis. Nu tā var nobalsot tikai komunisti, neviens cits.

Un visbeidzot. Latvijas ekonomikas attīstības plāns. Zināt, kas ir galvenais punkts un faktiski vienīgais karsti debatētais?

“Ēnu ekonomikas apkarošana”. Šī prioritāte, kas mūsu gadījumā ekonomikas attīstīšanas plānā aizņem trīs pirmās vietas, ir iespējama tikai pie komunistiem. Jo ko atbild komunists uz jautājumu - kā vairosim labklājību? Nu kā, kā, skaidrs kā! Apkarosim terminālo ļaunumu - uzņēmēju. Tad būs laime.

Attīstība caur fokusu uz kaut kā apkarošanu ir tīri un tikai komunistiska dogma.

Novērtē šo rakstu: