Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jāņa Maizīša vadītais Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets lielā vienprātībā ir paziņojuši, ka čekas maisu atvēršana un publicēšana sašķelšot sabiedrību un nopietni apdraudēšot nacionālo drošību. Saistībā ar šiem paziņojumiem Pietiek ekskluzīvi publicē fragmentu no „Baiļu” triloģijas pirmās daļas – romāna „Bailes”, kas varētu sniegt zināmu skaidrību par šīs specdienestu vadītājiem netipiski skaļās, pat histēriskās rīcības patiesajiem iemesliem.

„Vai jūs kādreiz pie durvīm ir sagaidījis pieklājīgs un ne tikai jūsu pagaidām dzīvajā miesā vien ieinteresēts zombijs? Sarokojoties ar bijušo biedru, tagadējo kungu Andri Trautmani, Voronovskim bija tieši šāda sajūta. Taču Drošības policijas izmeklētājs nebija no jūtelīgajiem, turklāt pēdējo dienu notikumi viņa nervu sistēmas spējas uztvert dažādus kairinājumus bija kārtīgi notrulinājuši. Padomāt, liela muiža – vēl viens zombijs.

- Dzeriet, dzeriet kafiju, tur nekas nav piejaukts. Protams, ja neskaita visādu ķīmiju, ko mūsdienās piejauc visur... Man par jums stāsta interesantas lietas. – Protams, nu kāpēc lai čekists ar stāžu sarunu sāktu kaut kā citādāk. – Turklāt jūs arī interesējoties par interesantām lietām, lai gan acīmredzot neapzināties, kur lienat. Tā taču ir, vai ne?

Voronovskis varēja tikai noplātīt rokas. Ja kaut kā viņa dzīvē pēdējās dienās izteikti bija par daudz, tad noteikti – cilvēku, kas viņu uzskatīja par puišeli, kas kaut kādu stulbu iemeslu dēļ lien nezin kur un ir gatavs sastrādāt nezin kādas blēņas.

- Jūs kļūdāties, ja domājat, ka terminu „Fakts D” izdomāja kāds muļķīgas grāmatiņas salasījies amatieris. – Nē, Voronovskis nebija Trautmanim pat ieminējies par sarunas tematu, kur nu vēl padalījies savās pārdomās. Zombijs vai ne, bet onkulītis bija nopietns cilvēks. – Nē, tas bija ļoti nopietns cilvēks. Viņa aprēķins bija tieši tāds – ja nu kāds arī šo nosaukumu izdzird vai izlasa, lai vienkārši pasmejas.

- Man kaut kā smiekli pēdējā laikā nenāk. – Sarunas uzturēšanai atļāvās ieminēties Voronovskis.

- Puisīt... – Mļa, jau atkal šī puisīšošana un zēniņošana. – Puisīt, jums ir ļoti paveicies, ka jūs te tagad sēžat, tāds vienā gabalā un dzīvs, un vesels. Vai nu jūsu amatierisko darbošanos pēdējās dienās neviens nav pamanījis, vai arī to ir uzskatījuši par tik amatierisku, ka tā nav ņemta nopietni. Nu, vai arī manam „draugam” Sarāna kungam attiecībā uz jums ir kaut kādi dumji plāni. Kā visi viņa plāni, ziniet.

- Ja jau jūs tā visu zināt... – Voronovskim šķita, ka kaut kas ir jāsaka.

- Varbūt Rūtupa kungs tagad ir tur, kur visu zina. Ja vien nav pārāk aizņemts ar cepināšanos uz iesma vai vārīšanos. Vai tad ne šis kungs jūs interesē pēdējās dienās, ko? – Zombijs izrādījās aizvien informētāks un informētāks. – Es nezinu un arī uz to nepretendēju. Bet es labi atceros, kas pirms pieciem gadiem notika ar cilvēku, kurš bija par „Faktu D” uzzinājis to, bez kā viņam noteikti būtu labāk.

- Un kāpēc lai jūs man to vēlētos izstāstīt?

- Tāpēc, ka es labi zinu, kā šī saruna notiks un kāda no tās būs jēga. Nebūs jēgas. Es domāju, ka jums, puisīt, tur nevajag līst. Es ar savu dzīves pieredzi zinu, ka ģimene un hipotēka, un lietots auto beigu beigās ir daudz svarīgāki nekā vēlme kaut ko mainīt, kaut ko noskaidrot un kaut ko izdarīt. Bet jautājums ir – vai jūs vēlaties to saprast no citu pieredzes vai pats no savējās.

- Tāpēc es jums varu pastāstīt gan par cilvēku, kuram nevajadzēja neko uzzināt par „Faktu D”, gan arī par pašu „Faktu D”. Nu, tā, vispārīgos vilcienos. Detaļas jau arī es nezinu – un arī nevēlos zināt. Mierīgi varu. Ja jūs izrādīsieties dumjāks, nekā jūs raksturo, jūs ar šīm jaunajām zināšanām kaut ko mēģināsiet darīt – un tad Dacīte, visticamākais, hipotēku dabūs maksāt viena. Kamēr neatradīsies kāds, kas būs gatavs to darīt kopā ar viņu.

- Bet varbūt jūs izrādīsieties pietiekami gudrs, lai saprastu, ka ir zināšanas, kurām jāpaliek tur, kur viņas ir. Un tad jūs no visa šī nolēksiet, hipotēku maksāsiet divatā, audzināsiet bērnus, strādāsiet valsts labā, kamēr šī valsts vēl pastāv, arī pēc tam nepazudīsiet. Ticiet man, es zinu, kā tas notiek...

Trautmanis uz mirkli apklusa un dažas sekundes noskatījās Voronovskī ar savu blāvo skatienu, kas tiešām lika domāt, ka dvēseli viņš jau sen kaut kam pārdevis vai vienkārši pazaudējis. Tad turpināja.

- Jūsu amatā nepienākas būt īpaši gudram un zinošam, bet varbūt atceraties – bija tāds žurnālists Juris Aksovs. Papsihs, iedomīgs, draudzējās ar grādīgajiem, izlidoja no avīzes galvenā redaktora amata, kad bija dzērumā uzrakstījis kaut ko par to, kā apmīzušies žīdi dala Oskara balvas.

- Nomira Juris 2011. gada vasarā. Oficiāli – kaut kas ar aizkuņģa dziedzeri. Neviens īpaši neskuma un arī īpaši neinteresējās. Visi zināja, ka viņam ar to dziedzeri nav labi. Vienreiz jau gandrīz nomira, bet izķepurojās. Šoreiz nē.

- Es gribētu teikt tā, ka žurnālists Aksovs nomira tāpēc, ka bija uzzinājis to, ko tolaik neviens nepateica pat SAB direktoram Bažociņam, lai gan viņš it kā par to būtu bijis galvenais atbildīgais. Nepateica, jo zināja, ka Bažociņš sāks klaigāt, bļaustīsies. Bet to nedrīkstēja pieļaut.

- Un arī to nedrīkstēja pieļaut, ka tāds Aksovs sāk kaut ko stāstīt apkārt. Nodzēries viņš, protams, bija, nez vai viņu kaut kur nopublicētu. Bet risks pastāvēja. Un tāpēc žurnālists Juris nomira, un riska vairs nebija.

- Jūs gribat teikt, ka... – Voronovskis apklusa.

- Es, puisīt, pietiekami skaidri pasaku to, ko gribu teiktu. Žurnālists Juris bija iepriekšējais, kurš bija pietiekami daudz uzzinājis par „Faktu D”. Patiesībā jau ļoti maz, bet tur ar pašu faktu pietika. Un tagad tu, redz, gribi būt nākamais. Staigā pa pasauli, uzdod cilvēkiem jautājumus...

- Jā, tā sanāk. – Te nu Voronovskim nekas cits neatlika kā saslieties. Bet neizskatījās, ka tam ir kaut jel kāds efekts.

- Puisīt... Labi, es zinu, ka tas kaitina... Ivan Vladimirovič – tā būs labāk? Starp citu, kā Vladimira kungam klājas jaunajā darbā? Kā Zojas kundzei? – Atkal šie čekistu iecienītie jociņi – plātīties, cik viņi informēti. – Tātad, Ivan Vladimirovič, ko jūs zināt par tā saucamajiem čekas maisiem? Ja tā godīgi pret sevi un citiem?...

Te nu Voronovskim nācās atzīt, ka tāpat kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju viņa zināšanas tikai ļoti nosacīti var saukt par zināšanām. Jā, protams, bijusī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas kartotēka, kas pašlaik atradās SABa seifā. Bet konkrētāk – kāda gan jēga bija šādām zināšanām, ja bija skaidrs, ka politiskā elite izdarīs visu, lai tikai tā netiktu publiskota? Ne mazākās.

Vēlīgais zombijs sarosījās un izvilka dažas acīmredzami no kādas grāmatas izkopētas lapiņas.

- Šo ir rakstījuši amatieri, bet viss ir maksimāli kompakti un pietiekami precīzi. Palasieties, Ivan Vladimirovičs, es pagaidīšu, nav nekur jāsteidzas. Jo vēlāk jūs no šejienes iznāksiet, jo vēlāk sāksiet strādāt savas nākamās muļķības...

Nācās vien lasīt.

„1991. gada notikumos Latvijas PSR Valsts drošības komiteja centās ieturēt kaut ko līdzīgu neitralitātes politikai, vismaz atklāti nenostājoties Alfrēda Rubika vadītā kompartijas reakcionārā spārna un milicijas speciālo uzdevumu vienības – OMON pusē. Vārdos vairākums čekistu Latvijas neatkarību neatbalstīja, komitejas vadība deklarēja savienības likumu prioritāti pār republikas likumiem. Taču līdz atklātai konfrontācijai lieta nenonāca.

Tomēr, pat ja VDK vadītāji būtu ilgi sēdējuši un domājuši, kā gan uz atvadām iezāģēt atdzimstošajai Latvijas Republikai, viņi diez vai būtu spējuši izprātot ko efektīgāku par to, kas iznāca čekas dokumentu pārņemšanas rezultātā. Var jau būt, ka „čekas maisu” epopeja tiešām bija kaut kur Maskavā rūpīgi izplānota, tomēr ticamāka šķiet versija, ka par to jāpateicas nejaušībai un latviešu politiķu vēlmei maisus ar VDK aģentūras kartītēm izmantot savās interesēs.

LPSR VDK arhīva materiālus uz Maskavu sāka izvest jau astoņdesmito gadu beigās. Turklāt, jūtot, ka draud ziepes, paši čekisti 1991. gada augusta dienās daļu aģentu lietu iznīcināja. Tas ir jautājums, kurā faktiski visi bijušie čekisti visus gadus kopš VDK gala ir bijuši vienisprātis: dokumentus, kas saistīti ar aģentu identitāti, vajadzēja iznīcināt, nerunājot nemaz par to publiskošanu.

Taču viss netika iznīcināts, un 1991. gada augustā, uzreiz pēc neveiksmīgā puča Latvija pārņēma VDK mītnē Rīgā, Stabu ielā esošos dokumentus, kuru vidū bija arī aģentūras kartītes. Citiem vārdiem sakot, reģistrācijas kartītes, kurās bija minēti tā sauktie stukači. Liecības par šo dokumentu pārņemšanu brīžam ir diezgan pretrunīgas, taču visas caurvij viena atziņa – tādu haosu, kāds augusta divdesmitajos datumos valdīja Stūra mājā un tās apkaimē, bieži redzēt negadās.

Jau uzreiz pēc pirmajām ziņām par pučistu sakāvi ap Stūra māju sāka pulcēties eiforijas pārņemts pūlis, bet visdažādākās nu jau pilnīgi neatkarīgās republikas iestādes un organizācijas sūtīja savus delegātus pārbaudīt, kas tad komitejā notiek. Turklāt vēl pirms parlamentāriešu pirmās vizītes Stūra mājā VDK darbību centās bloķēt bariņš revolucionāri noskaņotu patriotu, kas darīja visu, lai neļautu čekistiem iznīcināt dokumentus. Piemēram, lai atslēgtu VDK mītnei sakarus, daži vīri vienkārši pārrāvuši kabeļus.

Tomēr VDK dokumentiem Latvijas puse klāt tika vien četras dienas pēc tam, kad parlaments jau bija pieņēmis lēmumu par komitejas darbības pārtraukšanu – tātad augusta beigās (lēmumu par LPSR VDK likvidāciju Augstākā Padome pieņēma 1991. gada 24. augustā). Ātrāk to nebija iespējams izdarīt, vismaz neizraisot bruņotu konfliktu ne, jo lietu pārņemšanā bija nepieciešama Maskavas komisijas klātbūtne. Tad arī parlamenta izveidotās komisijas pārstāvji Stūra mājā atrada it kā promvešanai sapakotus čekas dokumentus, tostarp arī aģentūras kartotēku.

Pāris mēnešus vēlāk šīs parlamenta komisijas vadītājs, deputāts Vilis Seleckis parlamentam par tās dienas atradumiem Stūra mājā atskaitījās šādi: „Te atradās aģentūras kartotēkas, kā arī operatīvās meklēšanas kartotēkas un kartotēkas par represēto lietām. Komisija šīs kartotēkas pārņēma. Tas nozīmē, ka tās tika ievietotas seifā, apzīmogotas, attiecīgi aizslēgtas un nodotas valsts apsardzes dienesta apsardzībā. Minētās kartotēkas pārņemšanas brīdī netika ne izskatītas, ne arī kaut kas konkrēti ar tām darīts, lai tās sīkāk iepazītu, noskaidrotu, kas tajās ir, un tā tālāk.”

Dažādas dīvainības ar neatkarīgās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistīto dienestu un komisiju nekoordinētā darbība vēlāk izraisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevībā. Piemēram, jau drīz vien pēc VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespējamo nolaidību bija spiests atspēkot toreizējais valdības apsardzes priekšnieks (vēlāk viņš kļuva par pirmo Drošības policijas šefu) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmēr, kamēr tie vēl atradās Stūra mājā.

Ilgi gan viņiem to darīt neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatīja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests, kas vēlāk pārtapa Drošības dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticēts čekas arhīvu – aģentūras alfabētisko kartotēku, kas atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, un statistisko kartotēku divos aizzīmogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta ēku.

Savukārt līdz 1991. gada novembrim dokumenti vēl atradās Stūra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzīmogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašā ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī, uz kuru vēl vairākus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu. Arī pārvešanas process nenoritēja pārāk organizēti.

Piemēram, aktā par pārvešanu nebija norādīts transportējamo vienību skaits, kas skeptiķiem vēlāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešām pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vēl jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrī daļa papīru izbirusi uz Stūra mājas kāpnēm. Notikumos iesaistītās personas gan pēc tam precizēja, ka izbiruši esot tikai mazāk svarīgie operatīvās meklēšanas kartotēkas materiāli.

Pēdējā čekas vadītāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedūra atainota diezgan nepievilcīgā gaismā. Lūk, aina no E. Johansona aprakstītās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmēju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lēmumi? Tādu nebija! Pieprasīju sastādīt izņemšanas protokolu un tajā norādīt, ka izņemšana notikusi vardarbīgi. Protokols tika sastādīts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem.

Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts. Maisus komitejā pat neaizplombēja. Prokuratūras darbinieki varēja atnākt un izņemt kartotēku, noformēt ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvēkam noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust...”

Turklāt par Krievijas arhīviem gan ir arī kāda cita versija, ko izteicis Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašīna ar VDK arhīva dokumentiem no Krievijas Rīgā ieradusies un bijis paredzēts arī nākamais reiss, kas gan tā arī nekad neesot noticis. „Brīnumi beidzās pēc dažiem mēnešiem. Otra lidmašīna neizlidoja, jo Latvijai pēkšņi pietrūka līdzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerējās J. Peters. Vai problēma bija tikai naudā, tagad var vien minēt.

Savukārt vēl skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vēlāk atminējās bijušais iekšlietu operatīvais darbinieks, Rīgas tiesas apgabala prokurors un VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.

VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.

Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu.

Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku...”

Kad nu VDK dokumenti tomēr nonāca Augstākajā Padomē, sākās epopejas nākamais cēliens, ko nosacīti varētu saukt „Ko darīt?” To, ka kuram katram rakņāties pa aģentūras dokumentāciju ļaut nebūtu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mēnešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslēgas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem, un nepiederošas personas vismaz teorētiski papīriem klāt tikt nevarēja.

Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvēlēta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – par tā pirmo vadītāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā. Tikmēr par to, ka „čekas maisos” varētu būtu – un gan jau noteikti ir – arī ļoti pazīstamu cilvēku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulēja vesela virkne citu baumu – gan par cilvēkiem, kuru kartiņas no maisiem izņemtas, gan par iespējamiem viltojumiem.

Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentēšanas centra rīcībā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnīgi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tūkstošiem cilvēku, aģentūras saraksti, bet ne aģentu personīgās un darba lietas. Jā, arī uzskaites žurnāli, bet – tavu sodību – kartītes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minētajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – „kartīte iznīcināta”. Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav. No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs.

Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji,” – tā „maisu” satura īpatnības vēlāk skaidroja K. Rancāns.

To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā. [..] Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs...”

Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecību darīt, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jūlijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacīt, pilnīgi pašdarbnieciski. Savukārt 2000. gadā Saeimai tika sniegta informācija, ka kopumā no simt trīsdesmit četriem Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarību, ar VDK varētu būt sadarbojušies veseli divdesmit trīs.

Jau 1991. gada rudenī pavīdēja, piemēram, priekšlikumi, ka varbūt vajadzētu visas šīs kartotēkas publicēt bez jebkādas atlases. Pilnīgi pretējs bija ierosinājums visu kartotēku vienkārši iznīcināt, lai neizraisītu vispārējas raganu medības, vēl cits priekšlikums paredzēja VDK aģentūras sarakstus iesaldēt uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pēc tam būtu jāiepazīstas ar šiem dokumentiem, kuri acīmredzot ir kaut kas līdzīgs Latvijas netīrībai, pūžņiem vai kā tamlīdzīgi tos varētu nosaukt, šobrīd tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentēja V. Seleckis.

Konkrētu lēmumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arī nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvēli nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadē grūti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebūtu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotēku īsti iesākt. Piemēram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas „Saimnieks” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicēšanu. 1996. gada februārī to oficiāli ierosināja Joahima Zīgerista frakcija „Latvijai”, taču ierosinājums tika noraidīts; jau pirms tam bija noraidīts LNNK un Zaļās partijas līdzīgs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

Sazvērestības teoriju cienītāji šajā saistībā jau sāka saskatīt jaunas likumsakarības – piemēram, jau pieminētā Ilga Kreituse presē nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība”. Tomēr beigu beigās 2004. gadā pienāca brīdis, kad Saeima mistiskā kārtā spēja vienoties un izlēma čekas maisus „atvērt”, t.i. pilnībā publiskot to saturu – nelīdzēja pat savu sadarbību labprātīgi atzinušā Georga Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rīdīšana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrīkst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgūt VDK arhīvus kaut cik nopietnu cerību nav, turklāt maisos ir arī to cilvēku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

Tiesa, jau pieminētais K. Rancāns gan norādīja – „nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājās par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt”. Viņaprāt, „sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lēmumu pieņemšanā šādi argumenti netika ņemti vērā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arī netika pielikts...”

- Paldies, bija pamācoši. Bet kas no tā visa? – Voronovskis pacēla skatu uz Trautmani, kurš visu šo laiku izlikās maksimāli aizņemts ar zivtiņu apkopšanu akvārijā.

- Nu, ko, Voronovska kungs, iepazināties? Izlasījāt? Tagad esat izglītots un kompetents? Tas priecē. – Atkal šis blāvais zombija skatiens.

- Jā, paldies, Trautmaņa kungs, ļoti izglītojoši. Es vienīgi nesaprotu...

- Jūs? Nesaprotat? Drošības policijas virsnieks? Tiešām būšu jūs pārvērtējis? It kā jūs raksturoja tīri labi – jaunā paaudze, perspektīvas, izglītība, enerģija, kas tur vēl... Nu, nodemonstrējiet, Ivan Vladimirovič...

Godīgi sakot, Voronovskis vienkārši nesaprata, ko šis ērms no viņa grib un ko cer izspiest. Laikam jau tiešām, kā to uzskatāmi bija nodemonstrējis cits, daudz pazīstamāks eksčekists Juris Mavickis, pat vislietišķākās čekista smadzenes uz vecumu saiet sviestā un demence nesaudzē nevienu...

- Par demenci domājam, ja, puisīt? – Izrādījās, ka zombiji māk arī lasīt domas. – Nu, domāt varat, protams, protams. Bet labāk domājamo orgānu izmantojiet citam nolūkam. Tādu Šerloku Holmsu zināt?

- Un?...

- Zināt, ko viņš teica par versijām?

- Trautmaņa kungs, atvainojiet, bet es tomēr atnācu parunāt par konkrētām tēmām, nevis uz literatūras eksāmenu. – Jocīgā veča uzvedība tomēr sāka krist uz nerviem. Bet šis nelikās traucēties.

- Skaidrs, nezināt. Redziet, viņš teica tā – sarindojiet visas versijas, tad atmetiet visas tās, kas vienkārši nav iespējamas, un tā, kas paliks pāri, arī būs īstā, lai cik neticama nešķistu.

Kaut ko tādu Voronovskis tagad atcerējās gan, nemaz jau nebija ar viņu tik slikti „speciālās literatūras” jomā. Bet, uz kurieni velk Trautmanis, viņam joprojām nebija ne mazākās nojēgas.

- Nu, tātad par tiem maisiem. Jūs tagad šai jautājumā esat izglītots, kompetents – nu, vismaz vidusmēra politiķa, deputāta līmenī. Jūs tātad zināt, ka maisi sākumā bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, pēc tam ar visu centru pārgāja SABa pārziņā – un tur arī stāv līdz šai baltai dienai, tiek rūpīgi apsargāti un tā tālāk. Ja?

- Jā, tieši tā.

- Tāpat jūs arī zināt, ka vairākas reizes Saeima balsoja par maisu atvēršanu, viena konkrēta prezidente kategoriski iebilda... Jums, protams, nav jautājumu, kāpēc tieši viņa iebilda, vai ne?

- Nē, Trautmaņa kungs, par to gan ne. – Par šo tēmu Voronovskim jautājumu tiešām nebija. Vīģe-Treiberga ar čeku bija tā vai citādi sadarbojusies jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, protams, ka viņas vai vīra vārds bija vienā vai otrā kartotēkā. Arī pēc kļūšanas par prezidenti viņai patika sev pietuvināt te vienu, te otru skaidri zināmu VDK darboni – tā ka nē, jautājumu par šo tēmu tiešām nebija. Ja nu viens vienīgais – kā viņai bija izdevies panākt, ka Kremlis šo viņas sadarbības lietu sev izdevīgā brīdī nenopludina. Ja nu vienīgi tāpēc, ka kaimiņos politikā un specdienestos valdīja tāds pats bardaks kā šeit...

- Labi, Voronovska kungs, labi, tātad pilnīgi neglābjams jūs tomēr neesat... Tad jau noteikti arī pamanījāt, ka vienā brīdī visas runas par maisu atvēršanu noklusa. Nu, vismaz politiskajā līmenī. Ko tur visādi margināļi ņēmās – nu, kas tādus klausās. Bet politiskajā līmenī tēma pazuda.

Voronovskis ne īpaši pārliecinoši pamāja ar galvu.

- Vēl vairāk, tā vietā tika radītas paralēlās tēmas – kā vajadzētu pētīt čekas un okupācijas mantojumu kā tādu, kā jāizveido komisijas-šmomisijas. Tad ilgi un gari ņēmās ar komisijas sastāvu, tad meklēja komisijai naudu, tad to pazaudēja, tad atkal meklēja, tad bija problēmas ar pakļautību. Ko jums tas liek secināt?

Tā nu gan bija ābečnieku situācija, nodomāja Voronovskis.

- Uzmanības novēršana, fokusēšana uz citu tēmu, pārliecības nostabilizēšana par tās svarīgumu, iepriekšējās tēmas mazsvarīguma nostiprināšana. – Faktiski kā no mācību grāmatas.

- Jā, taisnība, tieši kā no mācību grāmatas, Ivan Vladimirovič. Tik truli un tieši, ka nevienam saprotošam cilvēkam no malas nevarēja rasties šaubas – normāla specdienestu operācija. Protams, piesaistot papildspēkus. – Nu izrādījās, ka zombiji spēj arī smīkņāt. – Un tagad jautājums – kāpēc gan tērēt resursus šādam pasākumam? Kāda jēga? Kurš palūdza? Kurš uzdeva? Un ar kādu mērķi?

Par to gan Voronovskis nekad nebija aizdomājies, lai gan visu jezgu ap „maisu pētnieku” komisiju bija pamanījis un izdarījis līdzīgus secinājumus.

- Protams, neesat aizdomājies, Ivan Vladimirovič, un neviens cits arī nav. Kāpēc lai šeit kāds noņemtos ar tik eksotisku, nepieprasītu nodarbi. Nu, tad salieciet tagad visas iespējamās versijas – gluži kā sers Šerloks. Vai viņš vispār bija sers?... Nu, nav svarīgi.

Par versiju izstrādi Voronovskim pat algu maksāja, šajā jomā viņš sevi uzskatīja par profesionāli un vispār labu analītiķi. Kāpēc gan to nepierādīt arī zombijam?

- Jāskatās, kam tas bija vajadzīgi un izdevīgi. Prezidente, protams, pirmām kārtām. Tad tie, kas varētu būt maisos un ir politikā. Ne obligāti vēlētos amatos. Tad tie, kas „kustina” tos, kas ir maisos. Ļoti daudz patiesībā sanāk.

- Tā jūsu lielā nelaime ir tā, ka jums pietrūkst uzmanības pret detaļām un vēsturiskas perspektīvas. Ek, jaunieši... – Trautmanis izskatījās patiešām sarūgtināts. –Pirmām kārtām – nu, kāda Vīģe? Vīģe bija prom jau 2007. gadā, bet vietā nāca Valdiņš no zoodārza.

- Nu, labi, Trautmaņa kungs, bet vai tad jūs nezināt, ka Katlera kungs...

- Nezinu ko, puisīt? Ka Valdiņš tā sapinās ar savu privātbiznesiņu un saviem implantiem, ka viņu pie oliņām paņēma līdz ar prezidentūras sākumu un aiz tām arī stingri vadīja, kur un kā vien vajadzīgs? Ļiļkai vēl aktīvi palīdzot? Paraustīja te labo, te kreiso? Kurš tad to nezina? Visi zina. Valdiņš bija marionete, ne patstāvīgs spēlētājs. Bet tur vajadzēja būt ļoti patstāvīgam spēlētājam, ar resursiem un motivāciju, lai mēģinātu tik pamatīgi noslīcināt maisu tēmu. Nu, nu, nu?

- Par maz informācijas, Trautmaņa kungs. – Un tā nu bija svēta patiesība.

- Labi, vēl viens fakts. SABa direktors Mizītis, kurš, kā mēs visi labi zinām, ir gļēva niecība. Iedomājieties, Voronovska kungs, ka šī niecība, šis kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrēja atskaitīties uz amerikāņu vēstniecību, pēkšņi izslej krūti un publiski sāk klāstīt visādas drosmīgas lietas? Politiskas lietas, Voronovska kungs. Ka maisus atvērt nedrīkstot, ka tas esot slikti tāpēc, tāpēc un vēl arī tāpēc. Jūs tā varat noticēt, ka šis dzīves samīcītais kankariņš to dara pats pēc savas gribas? Ka šāda gļēva, pelēcīga radība pēkšņi lien uz barikādēm un kaut ko kliedz? Tādi kā Mizīškungs šādi rīkojas tikai vienā gadījumā – ja viņu mazās, sačokurojušās oliņas ir iespiestas lielās, lielās skrūvspīlēs un ir kāds vai kādi, kas šīs skrūvspīles pamazām savelk.

- Nē, protams. Bet, piedodiet, vienalga nesaprotu, kādā tas sakarā. Nu, labi, Mizīša kungam pašam aste maisā. Vai arī kādam viņa radiniekam. Nu un? – Viss pēdējās dienās notikušais jau tā Voronovskim nebija nācis viegli. Tagad vēl šis te vecais onānists izņirgājās. Nē, pietiek!

- Ehhhh... – Jau atkal zombijs izskatījās vecs, saguris un gandrīz dzīvs. – Labi, Voronovska kungs. Pavisam īsi un vienkārši – nav vairs Mizīša kungam nekādu čekas maisu. Nekādu kartotēku, nekādu maisu, nekā – vienkārši vairs nav. Nav nekā, ko parādīt universitātes un kādiem tur vēl pētniekiem, ne arī publiskot, ja nu kādreiz tik tālu nonāktu. Tikko notiktu kaut kas tāds, kas liktu Mizīša kungam kādam šos maisus parādīt, iestātos pilnīga polārlapsa. Jā, jā, pesec, pesec, pilnīgs pesec.

- Kā – nav? – To Voronovskis kaut kā nespēja uztvert un apjēgt.

- Tā – nav. Nav un viss. – Zombijs smaidīja. Tas nebija patīkams skats. – Fakts „dē”. Zināt, ko nozīmē „dē”? To, ka viss ir „dē”? Tiem, kas to tā nosauca, ar humora izjūtu viss bija kārtībā. Nav. Jau gadus piecus nav - es tev, puisīt, pat precīzu datumu varu pateikt. Un tos cilvēkus, kuri bija atbildīgi par apsardzi, varu nosaukt. Es tikai vienu nevaru nosaukt, jo nezinu – tos, kas šo lietu izdarīja. Ļoti pārdroši zēni. Ļoti profesionāli zēni. Un arī ļoti pacietīgi zēni – jau vairāk nekā pieci gadi apkārt, bet ne čiku, ne grabu. Kaut ko viņi gaida – bet ko.

- Paga, paga, Trautmaņa kungs. – Voronovskim joprojām, tā sacīt, nedaleca. – Jūs gribat teikt, ka kartotēkas ir nolaupītas? Nozagtas? Jau vairākus gadus? Un tas viss ir slepeni? Un tas arī ir „Fakts D”?

- Jā, mīļais, jā. Tieši to es arī gribu teikt. Bija maisi, un nav maisu. Nu, tas ir – kaut kur jau ir, bet ne tur, kur vajadzētu būt. Un, ja Latvijas valstij patiešām ir kaut kādi īsti valsts noslēpumi, tad šis ir tāds.

Bija acīmredzams, ka Trautmanis nejoko – ar tādām lietām šajās aprindās nejokoja, lai cik grūti arī tam bija noticēt. Taču, ja tā padomā, līdz ar šo faktu dažādas dīvainības valsts sabiedriski politiskajā dzīvē un jo īpaši kaut kādas lietas Voronovska aprindu ikdienā sarindojās loģiskā, racionālā ainā. Bet... nē, tam vienalga bija grūti noticēt.

- Tā nevar būt, jo tā nevar būt, ja, Ivan Vladmirovič? – Zombijs jau atkal demonstrēja savas domu lasīšanas spējas. – Var būt. Pat ļoti var būt. Tas vis nav kaut kāds muļķīgs NATO noslēpums. Par šo visi nedaudzie cilvēki, kas ir lietas kursā, labi saprot – ja tas kaut kur aizies tālāk, polārlapsa būs pilnīga.

Voronovskim nebija, ko teikt.

- Iedomājies, puisīt, kas būs, ja tas nāktu gaismā? Kas tik viss nenojobņītos. Jau ar pašu faktu, ka maisi ir pazuduši, pietiktu... Un, ja vēl kāds šo maisu saturu publiskotu. Kaut vai kartotēku, kaut vai sāktu pa desmit uzvārdiem dienā. Jau pēc nedēļas šai valstī nojobņītos pilnīgi viss. Tādā ziņā tai vecajai aģentei Vīģei bija pilnīga taisnība un Mizītim tāpat – drauds stabilitātei.

- Tāpat kā abu žīdiņu bankā iegrūda divus miljardus nodokļu maksātāju naudas, jo tā esot sistēmiska banka, arī maisi ir sistēmiski maisi. Valsts, protams, paliktu, bet pēc tam būtu pilnīgi citāda, tas nu bez variantiem. Bet to, protams, nevienam nevajag. Tāpēc arī alkoholiķis Aksovs tik fiksi nomira no sava nez kāda dziedzera. Tāpēc ir cilvēki, kas joprojām ir tik nervozi par šo tēmu – jo neviens jau nezina, kur tie maisi ir.

Patiesībā labākais variants, uz ko visi arī klusībā cer, ir – ka tie ir kaut kādi efesbešņiki vai grušņiki, kas to visu ir pievākuši. Ar tiem vismaz viss ir skaidrs – tur ir ģeopolitika un cits līmenis, no tiem arī būtu vienkāršāk. Bet kaut kādi pašdarbnieki...

Un vēl aizvien Voronovskim nebija, ko teikt. Pamazām nāca atskārsme – jā, tieši tā arī ir. Un tad vēl arī otra – un ko viņam tagad darīt? Vai viņam to visu tiešām vajadzēja? Bailes lēnām cēlās uz augšu, kaut kur no kuņģa dziļumiem un jau tuvojās kaklam.

- Jā, puisīt, tas tagad ir lielais jautājums - vai tev vajag?... – zombijs izskatījās gluži tēvišķi norūpējies…”

Novērtē šo rakstu:

82
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Labais Rīgas cars Nils

FotoKaut arī jau ir daudz runāts par “Saskaņas” piketu Rīgas mēra Nila Ušakova atbalstam, kas tika rīkots š.g. 9.februārī, ir interesanti pavērot cilvēku reakciju sociālajos medijos par šo piketu. Izteiktie viedokļi ir diezgan dažādi – daļa to kritizē, tomēr nevar noliegt, ka pietiekami daudz cilvēku izsakās pozitīvi par šāda piketa rīkošanu un atbalsta izteikšanu Ušakovam.
Lasīt visu...

21

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

FotoMorāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants tā dēvēja vispārēju obligātu, mūžīgu un nemainīgu tikumisko likumu. Tas ir jāievēro ikvienam cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem. Kategoriskais imperatīvs ir iespējams arī nacionāli politiskajā sfērā. Piemēram, latviešu nacionāli politiskajā sfērā. Faktiski tas cilvēku apziņā un dzīves praksē ir ne vien iespējams, bet vitāli vajadzīgs kā konstruktīvs un kompetents morālais uzstādījums un orientieris nacionāli politiskajos risinājumos.
Lasīt visu...

15

Pieteikšanās par vainīgu

FotoGodātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.
Lasīt visu...

18

Vadoņa gaidīšanas svētki

FotoŠovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras termiņu ir ļoti vājas. Vējonis tiek kritizēts par slikto oratora mākslu un sliktām angļu valodas prasmēm, viņam tiek pārmesta pasivitāte un piesaukti vēl dažādi citi trūkumi.
Lasīt visu...

15

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

FotoŠī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Tomēr Valsts prezidents Latvijā nav tikai ceremoniālā figūra – parlamentārās demokrātijas iekārtā Valsts prezidenta pamatuzdevums ir uzrādīt valstij un sabiedrībai nākotnes attīstības virzienus, veicināt sabiedrības saliedētību un valsts ilgtspēju, ikdienas politisko darbu atstājot Saeimas un valdības pārziņā.
Lasīt visu...

21

Muļķim būt

FotoMaz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo.
Lasīt visu...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Divi vienā

Lasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu...

Foto

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams...

Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man –...

Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...