Kāpēc maksāt nodokļus, lai Jums, tiesu sistēmas stulbeņi un korumpanti, būtu pensija?
Aldis Gobzems06.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ik dienas turpina pienākt Latvijas tiesu sistēmas spriedumi, turpinot mani sodīt ar tūkstošiem, kas aug kā sēnes pēc lietus, par to, ka braucu ar autobusu pa Latviju. Un šajā vietā es vēlos vērsties pie Latvijas tiesu sistēmas. Pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša un visas tās kliķes. Cits vārds man neatrodas. Nekā cienījama diemžēl tur nav.
Es esmu bijis advokāts un zinu, cik korumpēta un mazizglītota ir liela daļa Latvijas tiesu sistēmas. Un to es saku, jo daļa no tiesnešiem mani ir sastapusi tiesas sēdēs un zina, ka mani nu nekā par mazizglītotu nosaukt nevar. Tiesu zālē vienmēr esmu demonstrējis augstas klases tiesu runu, un manis gatavotie juridiskie dokumenti ir bijuši cienījami.
Man ir bijušas neskaitāmas reizes, kad ir nācies noklusēt korupciju tiesās vai tiesnešu stulbumu. Jo tāpat jau nav bijis, kam pasūdzēties. Tiesnešu kliķe pati sevi vienmēr ir sargājusi. Bezjēdzīga laika tērēšana – kaut kam sūdzēties.
Faktiski Latvijas tiesās var nopirkt ļoti daudz. Varēja tad un var joprojām arī tagad. Visu nevar, bet daudz ko var. Tiesu sistēmā ir virkne kukuļņēmēju, Latvijā kukuļņēmējus neķer, viņi visi var justies droši. Principā visās jomās. Īpaši tiesās. Bet tas lirisks ievads.
Būtība ir šeit. Jūs mani sodāt ar desmitiem tūkstošu eiro par neko. Un ko Jūs iegūstat? Mani pārmācāt vai cenšaties salauzt? Nu nesanāks ne viens, ne otrs. Manu garu nevar salauzt. Mans gars ir nesalaužams. Pārmācīt arī neizdosies.
Bet ko Jūs iegūstat? Pirmkārt, Jūs iegūstat, ka Latviju pavisam un uz neatgriešanos pamet vismaz četri Latvijas pilsoņi. Izrēķiniet, cik juridiski samērīgi tas ir un kāds no tā ir Latvijas valsts materiālais ieguvums. Pareizi. Jūsu spriedumi pret mani nevis padara valsti materiāli bagātāku, bet nabagāku, jo viss, kas mums pieder un nav atņemts, vairs nekad netiks tērēts Latvijā.
Tas attiecas arī uz nodokļiem - Jūsu spriedumi panāk tikai to, ka turpmāk nekad un nekādos apstākļos Latvijas valstij es nemaksāšu labprātīgi neko. Proti, labāk kļūt ir par citas valsts nodokļu rezidentu. Pirms tam maksāju desmitiem, desmitiem tūkstošus eiro nodokļos kā privātpersona. Biju pietiekami liels nodokļu maksātājs. Tagad vairs nekad mūžā. Nevienu centu labprātīgi Latvijas valstij. To Jūs esat ieguvuši.
Ko vēl? Jūs esat ieguvuši par vismaz diviem latviešu bērniem mazāk Latvijai. Jums pie dirsas? Nu it kā tomēr tiesai un it kā samērīgums jāvērtē. Laba izpratne par samērīgumu, ironiski smieklīga, lai neteiktu traģiska. Un pats galvenais. Jūs esat panākuši nicinājumu, riebumu un vienaldzību pret sistēmu, kurā daudzi jo daudzi spiesti dzīvot nabadzībā.
Jūs varat spriest, cik gribat. Sakrāsies summa, un kaut kad uztaisīs maksātnespēju un norakstīs. Vai lai karājas gaisā. Jūs, Latvijas tiesu sistēma, esat izdarījuši visu, lai man un manai ģimenei būtu pamats novērsties no Latvijas. Tie ir divi pieauguši cilvēki ar augstākajām izglītībām. Latvijas valsts manai ģimenei ir darījusi tikai ļaunu. Mums neviens cita nav darījis ļaunu. Tikai latvieši. Virkne korumpētu vai vienkārši pamuļķu.
Apzināti un nežēlīgi. Par ko? Par to, ka es nebiju sistēmas daļa. Un tikai par to, ka atļāvos nesaliekt muguriņu. Diemžēl manu bērnu nākotni iznīcināt nevaru atļauties. Muguru nevaru saliekt Jūsu priekšā arī turpmāk.
Un ziniet. Tādu kā es ir simtiem, pat tūkstošiem ar Latvijas Republikas pasi. Kuri savus ienākumus plāno citur, dzīvi citur, biznesu citur. Un nu jau daļa arī pasi domā iegūt citur. Jo maksāt nodokļus, lai Jums būtu pensija, neredz vairs pamata. Jūs neesat ne taisnīgi, ne tiesiski.
Bet es Jūs saprotu. Jākalpo sistēmai. Bet tā sistēma izputēs. Pat tas, ka tam neticat šodien, to neapstādinās. Nevar mūžīgi iet uz grunti valsts, drīz noies pavisam un tad izputēs. Un tad jau mainīsies.
P.S. Šis teksts jāuztver kā literatūras žanrs. Cilvēciskām un juridiskām pārdomām.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
