Iesaki rakstu: 
Man kādreiz bija ļoti žēl Cibiņa, kas sasparojās bezcerīgi kauties ar ļauno Buņģi. Arī dullā Daukas, kas bāzās visur, kur nebija lūgts, un ceļā uz horizontu bēdīgā kārtā aizgāja bojā. Pat literārā gliemeža, kuru pēc zemenes noēšanas dramatiski saspieda nežēlīgais pakavs.
Pēc analoģijas man vajadzētu pat ļoti, ļoti, ļoti būt žēl Edmunda Sprūdža, kuram neiet pilnīgi visās jomās, kurp vien paskaties.
Sīkais, nejaukais Ventspils Buņģis mūsu Cibiņam ne tikai drēbītes ir saplēsis un sniegu bikšelēs sabāzis, bet virtuāli, atvainojiet, pat uz galvas uztaisījis - un ne reizi vien.
Mūsu Cibiņš gan zem eglītes akurāt nav nosalis un ir turpinājis enerģiski vicināties rokām un kājām, bet jēgas ta nekādas - Buņģis triumfē, un, šķiet, nu jau to kā pēdējais ir pamanījis pat Cibiņš. Nu kā gan lai tādu Cibiņu nepažēlo?
Mūsu dullais Dauka tik daudz ko ir vēlējies uzzināt par visvisādām dzīves jomām, kur bija pagadījies visu komandēt un noteikt, bet atšķirībā no grāmatas varoņa mūsu Daukam pulksteņus ir izdevies tikai izjaukt, bet salikt gan - nevienu.
Tāpat kā grāmatas dullais Dauka arī mūsējais mēnesi pēc mēneša bija demonstrējis gatavību bāzties visdažādākajās jomās, par kurām nenieka nejēdza (izglītības līmenis tak apmēram vienāds), - un likumsakarīgi ļaunā realitātes jūra šo beigās ņēma un aprija. Nu kā gan tādu Dauku nepažēlosi?
Mūsu cilvēkveidīgajam gliemezim tik ļoti sagribējās zemeni pāri ceļam, ka pa rokai esošais zemeņu pudurs vairs nebija ne mīļš, ne kārdinošs, - un nebija nekā (it īpaši, ja ne sava) žēl jaunās ogas sasniegšanai, iegūšanai un paturēšanai.
Grāmatas gliemezim viss beidzās slikti - sašķaidīja šo, pieēdušos un apmierinātu, zirga pakavs. Un arī sprūdžgliemezim romantiski praktiskās rūpes par savu odziņu pārrāva pēdējo matiņu, kurā vēl turējās politiskās giljotīnas asmens. Nu kā gan tādu nabagu nepažēlosi?
Un tā tālāk, un tā tālāk; kur vien paskatīties - visur viens vienīgs bēdu stāsts mūsu nabadziņam. Pat personiskais bizness daļēji dzīvo mīnusos, daļēji vispār apstājies, nodokļu shēmas šī iemesla dēļ vairs nav iespējamas, parādu kalns ir milzīgs, un pēc pēdējo dividenžu noēšanas ministra aldziņa izrādīsies vienīgais ienākumu avots. Un arī tas pēc trim mēnešiem - tutū.
Bēdu stāsts arī ar pašu aiziešanu no amata. Ministra amats, protams, nevienam nav uz mūžu, taču liela starpība - aiziet ar lepni paceltu galvu un labi padarīta darba sajūtu vai apzināties, ka tavas paša partijas sīkie un vidusmēra draņķi tev aiz muguras tavu aiziešanu sen jau sarunājuši un vienīgais, kurš to nav zinājis, esi tu pats.
Viss ir tieši tā, kā aprakstīts, un vienalga - žēl man joprojām Cibiņa, Daukas un gliemeža, bet Sprūdža gan ne. Un visiem tiem, kas žēli māj ar galvu un nopūšas - eh, kāds zēns bija, eh, kā gribēja reformēt, eh, kā ar Lembergu saķērās, tik spēki nebija vienlīdzīgi -, paskaidrošu, kāpēc nav žēl.
Visi aprakstītie literārie personāži tāpat kā Sprūdžs darīja kaut ko glupu, viņiem visiem tāpat kā Sprūdžam šim darāmajam pietrūka zināšanu, saprāta, spēju un spēku, bet atšķirība tā, ka viņi šīs glupības darīja tikai paši ar sevi. Neviens cits no tām nebija atkarīgs - nu, ja neskaita nožļembāto zemeni.
Savukārt Sprūdžs un viņam līdzīgie Latvijas politikā (Žaneta Jaunzeme-Grende ar savu operas jandāliņu ir tikai spilgtākais aktuālais piemērs) - tā ir pilnīgi cita opera. Spēciņu viņiem kā Cibiņam, izglītības - kā Daukam, smadzeņu - kā gliemezim, toties vēlēšanās organizēt, kārtot, risināt un lemt desmitu, pat simtu tūkstošu citu cilvēku dzīvi - o, tās gan pārpārēm. Tāpat kā nevēlēšanās atbildēt par sastrādāto.
Neviens no šiem sprūdžiem, grendēm un līdzīgajiem ij nepadomā sev pajautāt - vai es spēju? Vai esmu piemērots? Vai man ir spējas? Vai man ir izglītība? Vai es attiecīgajā jomā esmu kaut cik profesionāls?
Nē, nekā tamlīdzīga. Es gribu, gribu, gribu, un kas par to, ka neko nejēdzu un nespēju! Jā, nejēdzu un nemāku, bet amats ir mans, un es to izmantošu, lai viss notiktu tā, kā man šķiet pareizi! Un, ja nesanāks - ne jau man ar paša ādu un paša maku par to jāatbild...
Ar vārdu sakot, nav man žēl Sprūdža. Man ir žēl to, kam tik ilgi nācās paciest šādu iedomīgu nemākuli kā savas jomas noteicēju. Un vēl vairāk man ir žēl to, kuri no saviem sprūdžiem - tikpat iedomīgiem un nemākulīgiem, bet ar spēcīgāku politisko aizmuguri - vēl nav tikuši vaļā. Un vēl arī valsts, no kuras maka šie sprūdži barojas paši un uz nebēdu tērē savu glupību apmaksai.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
