Iesaki rakstu: 
Es esmu Nacionālās apvienības (NA) biedrs. NA apvieno cilvēkus, kuriem rūp Latvija kā nacionāla valsts. Kā katrā partijā ir savi plusi un mīnusi. Bet šoreiz ne par to būs stāsts. Es ticu, ka Alvim Hermanim ir gaiši nodomi un ka viņš necīnās par varu, bet cīnās, lai mēs dzīvotu labākā Latvijā.
Jau kādu laiku gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas dzīvo savā komforta zonā, bet valstī mēs atpaliekam, daudzos rādītājos esam pēdējā vietā. Drīz Vienotība atkal mainīs nosaukumu un kļūs par Progresīvo Vienotību, kurā apvienosies visi Vienotības satelīti - Par, JKP un Progresīvie. Mēs esam izvēles priekšā - vai turpināt slīdēt lejup un virzīties uz to, ka drīz Latvijā paliks tikai viena partija, vai kāpt ārā no komforta zonas un noticēt piedāvājumam “Bez partijām”.
Tā ir iespēja politiku padarīt godīgāku, gudrāku. Pretējā gadījumā valsts un caur SIF integrācijas fondu nopirktie privātie mediji turpinās mums veidot citu realitāti. Mēs nonāksim tādos apstākļos, ka pazaudēsim pat sapratni, ka mēs atpaliekam. Mūsu valsti ir pārņēmuši Vienotības birokrāti, kuriem svarīgākas ir stratēģijas, programmas, nevis reāli darbi. Šis milzīgi uzpūstais ierēdņu aparāts paratizē uz valsts un neļauj viņai attīstīties.
Par kustību “Bez partijām” nāk labi signāli. Jau nākamajā dienā pēc tikšanās ar Alvi Hermani man zvanīja no „Ir” (Vienotības kabatas vaukšķa, ko uzrīdīt saviem politiskajiem oponentiem). Savā propagandas žurnālā pat vienu teikumu viņi nevarēja pierakstīt pareizi. Uz uzdotajiem jautājumiem es atbildēju: ”Uz redzēšanos!” Viņi bija tik uzstājīgi, ka “uz redzēšanos!” man bija jāsaka trīs reizes. Un tikai tad, kad iristi nesaprata trīskārtēju atteikumu, es pateicu: “Smerdeļi, es ar jums nerunāšu.” Pat vienu teikumu viņi nespēj atspoguļot godīgi.
Es negribu dzīvot valstī, kur arī valsts apmaksāts medijs kļūst par propagandistu. Es atkal vēlos redzēt ziņas kā ziņas, un es redzu, ka to nevar vairs izdarīt mierīgà ceļā no komforta zonas. Un tāpēc man arī simpatizē Alvja Hermaņa piedāvājums, un es viņu atbalstu. Pēdējā laikā brīvības paliek mazāk, jo vienīgais, ko māk birokrāti, - ražot jaunus birokrātiskus noteikumus.
Vienotība ir birokrātu partija. Kad Vienotība paziņo, ka viņa cīnīsies pret birokrātiju, tas skan tāpat kā 90. gados būtu skanējis Pārdaugavas grupējuma paziņojums, ka viņi cīnīsies pret bandītismu. Birokrāti nevar cīnīties pret sevi.
Man liekas, ka Alvja Hermaņa piedāvājums spēs pacelt Latviju no ceļiem. Daudzu Latvijā atceras Ulmaņlaikus. Ulmanis pacēla Latviju ar apvērsuma palīdzību, Hermanis piedāvā to izdarīt demokrātiskā ceļā.
Mums katram pašam sev jāuzdod jautājums, vai gribam turpināt lēnām, bet stabili grimt, vai tomēr kāpt ārā no komforta zonas un censties ko mainīt. Hermanis vismaz būs mēģinājis un godīgi varēs skatīties saviem mazbērniem acīs.
Visiem tiem, kas atbalstīs ideju “Bez partijām”, nāksies saskārties ar apmaksātu propagandistu uzbrukumiem. Jūs apsaukās par putina atbalstītājiem, ka jūs darbojaties krievijas ietekmes rezultātā, viņi mēģinās jums piekārt kādu birku, ko pirms tam būs radījuši savos propagandas kanālos. Bet ziniet, ja pret jums tā vēršas, tad jūs esat vērtība un viņi no jums baidās un cenšas jūs apklusināt.
Izspārdīt iršu pūzni ir visas Latvijas sabiedrības interesēs. Atbrīvoties no smacīgās birokrātijas un tautu indējošās propagandas. Iesaku visiem noticēt idejai, ka mēs varam būt brīvi un nebaidīties izteikt savas domas publiski. Un nebaidīties, ka Vienottība uzrīdīs mums savus kaujas suņus/propagandistus. Pirmais brīvības solis ir pārstāt baidīties. Tad viņiem zūd vara pār mums. Lai visiem izdevusies diena, atbalstām Alvi Hermani, un lai mums izdodas!
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
