Iesaki rakstu: 
Es esmu Nacionālās apvienības (NA) biedrs. NA apvieno cilvēkus, kuriem rūp Latvija kā nacionāla valsts. Kā katrā partijā ir savi plusi un mīnusi. Bet šoreiz ne par to būs stāsts. Es ticu, ka Alvim Hermanim ir gaiši nodomi un ka viņš necīnās par varu, bet cīnās, lai mēs dzīvotu labākā Latvijā.
Jau kādu laiku gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas dzīvo savā komforta zonā, bet valstī mēs atpaliekam, daudzos rādītājos esam pēdējā vietā. Drīz Vienotība atkal mainīs nosaukumu un kļūs par Progresīvo Vienotību, kurā apvienosies visi Vienotības satelīti - Par, JKP un Progresīvie. Mēs esam izvēles priekšā - vai turpināt slīdēt lejup un virzīties uz to, ka drīz Latvijā paliks tikai viena partija, vai kāpt ārā no komforta zonas un noticēt piedāvājumam “Bez partijām”.
Tā ir iespēja politiku padarīt godīgāku, gudrāku. Pretējā gadījumā valsts un caur SIF integrācijas fondu nopirktie privātie mediji turpinās mums veidot citu realitāti. Mēs nonāksim tādos apstākļos, ka pazaudēsim pat sapratni, ka mēs atpaliekam. Mūsu valsti ir pārņēmuši Vienotības birokrāti, kuriem svarīgākas ir stratēģijas, programmas, nevis reāli darbi. Šis milzīgi uzpūstais ierēdņu aparāts paratizē uz valsts un neļauj viņai attīstīties.
Par kustību “Bez partijām” nāk labi signāli. Jau nākamajā dienā pēc tikšanās ar Alvi Hermani man zvanīja no „Ir” (Vienotības kabatas vaukšķa, ko uzrīdīt saviem politiskajiem oponentiem). Savā propagandas žurnālā pat vienu teikumu viņi nevarēja pierakstīt pareizi. Uz uzdotajiem jautājumiem es atbildēju: ”Uz redzēšanos!” Viņi bija tik uzstājīgi, ka “uz redzēšanos!” man bija jāsaka trīs reizes. Un tikai tad, kad iristi nesaprata trīskārtēju atteikumu, es pateicu: “Smerdeļi, es ar jums nerunāšu.” Pat vienu teikumu viņi nespēj atspoguļot godīgi.
Es negribu dzīvot valstī, kur arī valsts apmaksāts medijs kļūst par propagandistu. Es atkal vēlos redzēt ziņas kā ziņas, un es redzu, ka to nevar vairs izdarīt mierīgà ceļā no komforta zonas. Un tāpēc man arī simpatizē Alvja Hermaņa piedāvājums, un es viņu atbalstu. Pēdējā laikā brīvības paliek mazāk, jo vienīgais, ko māk birokrāti, - ražot jaunus birokrātiskus noteikumus.
Vienotība ir birokrātu partija. Kad Vienotība paziņo, ka viņa cīnīsies pret birokrātiju, tas skan tāpat kā 90. gados būtu skanējis Pārdaugavas grupējuma paziņojums, ka viņi cīnīsies pret bandītismu. Birokrāti nevar cīnīties pret sevi.
Man liekas, ka Alvja Hermaņa piedāvājums spēs pacelt Latviju no ceļiem. Daudzu Latvijā atceras Ulmaņlaikus. Ulmanis pacēla Latviju ar apvērsuma palīdzību, Hermanis piedāvā to izdarīt demokrātiskā ceļā.
Mums katram pašam sev jāuzdod jautājums, vai gribam turpināt lēnām, bet stabili grimt, vai tomēr kāpt ārā no komforta zonas un censties ko mainīt. Hermanis vismaz būs mēģinājis un godīgi varēs skatīties saviem mazbērniem acīs.
Visiem tiem, kas atbalstīs ideju “Bez partijām”, nāksies saskārties ar apmaksātu propagandistu uzbrukumiem. Jūs apsaukās par putina atbalstītājiem, ka jūs darbojaties krievijas ietekmes rezultātā, viņi mēģinās jums piekārt kādu birku, ko pirms tam būs radījuši savos propagandas kanālos. Bet ziniet, ja pret jums tā vēršas, tad jūs esat vērtība un viņi no jums baidās un cenšas jūs apklusināt.
Izspārdīt iršu pūzni ir visas Latvijas sabiedrības interesēs. Atbrīvoties no smacīgās birokrātijas un tautu indējošās propagandas. Iesaku visiem noticēt idejai, ka mēs varam būt brīvi un nebaidīties izteikt savas domas publiski. Un nebaidīties, ka Vienottība uzrīdīs mums savus kaujas suņus/propagandistus. Pirmais brīvības solis ir pārstāt baidīties. Tad viņiem zūd vara pār mums. Lai visiem izdevusies diena, atbalstām Alvi Hermani, un lai mums izdodas!
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
