Kāpēc Mežvietam izdevās tik viegli tikt pie otrā termiņa? Ne tikai tāpēc, ka Ģirģens ir tukša muca

Pirmkārt, jāatzīmē, ka Normunds Mežviets ar valdības lēmumu par toreizējās Drošības policijas vadītāju tika iecelts 2014.gada 28.oktobrī. Tolaik viņš bija prezentēts kā ilggadīgs un profesionāls specdienesta darbinieks, kurš sekmīgi ir veicis dažādas reformas iestādē, kas veicinājis dienesta efektivitāti, taču par galveno „trumpi” viņa virzīšanai uz iestādes vadītāja amatu bija labi sagatavotie drošības pasākumi Latvijas ES prezidentūras laikā, un jāatzīst, ka vecajam Jānim Reinikam bija laiks doties „pelnītā” atpūtā, ko gan viņš nedarīja, jo atrada siltu vietu „reiderisma” aktivitātēs, - reiz viņš bija iesaistīts sarkano biešu skandālā, kur kāds zemnieks dabūja pa bieti, bet, sodīts tā arī neviens netika. Laikam jau profesionāla iezīme, vienmēr no peļķes sausam izbrist! Bet ko Normunds ir izdarījis pa šiem nepilniem pieciem gadiem?

Otrkārt, ja 2014.gadā Normunds apmeklēja visas vajadzīgās un nevajadzīgās Saeimas komisijas un frakcijas, lai skaidrotu savu vīziju par specdienesta nākotni, tad šoreiz pilnīgs klusums. Neviens gailis pakaļ nenodziedāja, un tas ir akmens koalīcijas dārziņā. Tostarp arī paši bordānisti varēja būt naskāki uz diskusijas rosināšanu iepriekš, nevis dienā, kad valdība jau gandrīz pieņēmusi lēmumu, tēlot „Tālavas taurētāju”, lai uz saviem grūstošajiem popularitātes punktiem vēlētāju acīs nopelnītu „politisko kredītu”.

Domāju, ka nepilnu piecu gadu laikā kopš Mežviets ir amatā, viņam būtu ko pastāstīt un izskaidrot gan Saeimai, gan sabiedrībai par ierosinātajiem kriminālprocesiem un vietējo kremlinu ķerstīšanu, kā tas bija gadījumos ar Gapoņenko un Lindermani. Vai arī to, kāds risks pastāv nacionālajai drošībai no sabiedrībai dotās iespējas ieskatīties čekas maisos. Atzīmēšu, ka par to detalizētāk var izlasīt pietiek.com publicētajā rakstā „Kur tad palika šie riski nacionālajai drošībai”. Te gan Maizītis, gan Mežviets smagi maldījās, būdami tik „inteliģentu” iestāžu vadītāji. Procesa caurskatāmības princips nav ievērots – sabiedrība par koalīcijas lēmumu faktiski tika informēta post factum.

Treškārt, atbildīgais iekšlietu ministrs Ģirģens pēc balsojuma norādīja, ka Mežvieta darbs ir novērtēts pozitīvi, tāpat publiski pieejamas atskaites par viņa darbu. Neesot bijušas nekādas iebildes ne no atbildīgās Saeimas komisijas, ne īpašajiem prokuroriem. Tādējādi ministram neesot bijis iemesla neapstiprināt Mežvietu amatā atkārtoti.

Lieki piebilst, ka Ģirģens jau vairākkārt ir izcēlies ar samērā neapdomīgiem komentāriem un uzstādījumiem, kas policistu acīs nav viesis uzticību. Viņš ir pārāk zaļš gurķis iekšlietās, lai saprastu, kā sistēma darbojas, es teiktu – viņš ir viena liela tukša muca, kas dažreiz kaut kur skan. Turklāt viņa pagājušās nedēļas Ļepsa koncerta apmeklējums liecina par to, ka, visticamākais, viņš īsti nav iepazinies ar visiem VDD ziņojumiem par to, ka šis krievu šovinists ir iekļauts Lietuvas melnajā sarakstā. Skaidrs ir viens, ka Ģirģens nav kompetents par to, cik Mežviets ir atbilstošs savam amatam, jo viņš pats it ne maz nav kompetents – tukša muca, kā jau teicu.

Vai šāds koalīcijas lēmums ir ieturēts demokrātiskās vērtībās? Nē! Viss būtu, iespējams, izvērsies daudz pozitīvāk, ja Saeimas pozīcija un opozīcija būtu daudz aktīvāka, taču laikam visiem 100 bija ieslēdzies tāds vasaras mūds (no angļu v. mood – tulk. noskaņojums), ka visiem vienalga.

Pašreiz bordānisti nav nopelnījuši „politisko kredītu”, ka bija pirmie, kas sāka bļaustīties par Mežvieta atkārtotu iecelšanu amatā. Drīzāk viņi ir radījuši jautājumus par to, vai patiesi Mežviets ir atbilstošākais VDD vadītāja amata kandidāts. Jāatzīst, ka SAB vadītāja Maizīša pārvēlēšana notika nedaudz skaļākā gaisotnē, taču nomenklatūras cilvēks tika pie jauna termiņa.

Novērtē šo rakstu: