Iesaki rakstu: 
Jau kādu laiku Latviju pāršalc ziņas, kuru būtība ir viena - pilsoņi vēršas pie valsts (policijas un prokuratūras) pēc aizsardzības, bet to nesaņem. Varmākas uzbrūk un slepkavo, bet neviens viņus neierobežo - vai arī sāk tvarstīt tad, kad ir par vēlu.
Briesmīgie Jēkabpils notikumi, pirms kuriem varmākas noslepkavotā sieviete bija vērsusies visās iespējamās instancēs, ir skaļākais no gadījumiem, bet ir vēl citi. Nesen pēc skolasbiedra saduršanas, vainīgais drīz nokļuva brīvībā un atgriezās skolā. Tiesiskā aizsardzība pat nav pienākusies Saeimas deputātam Gatim Liepiņam, kuram sabiedriskajā transportā uzbruka kāds iereibis vīrietis, kuru "izprovocēja" latviešu valoda un sarunas par zemessardzi.
Vienu mūsu policijai un prokuratūrai nevar pārmest – vienlīdzīgu attieksmi vienaldzībā. Valsts policija atteicās uzsākt kriminālprocesu, un prokuratūra šādu lēmumu atbalstīja. Sanāk, ka zemessargs, kurš ir devis zvērestu ar savu dzīvību sargāt Latviju, nav aizsargāts no pašas valsts puses pat miera dzīvē. Kā tas var būt!?
Šie ir tikai zināmākie gadījumi, kas izpelnās pietiekami plašu rezonansi medijos, lai institūcijas būtu spiestas taisnoties. Bet ir vēl citi gadījumi. Skarbā patiesība ir tā, ka Latvijas Republikas Satversmes 93. pants nedarbojas. Šis pants vēsta: "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums." Vēl arī vietā atgādināt 95. pantu: "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.” Praksē gan redzam, ka nesaizsargā vis - ne godu, ne cieņu, ne dzīvību.
Vietā ir jautājumi - kurš vainīgs? Kāpēc mūsu valsts nepilda savas funkcijas? Kāpēc ģenerālprokurors Juris Stukāns rāda ar pirkstu atpakaļ uz pašu sabiedrību, sakot, ka vainīga ir tās tolerance pret vardarbību? Ko tad darīt sabiedrībai, kas vēršas visās iespējamās institūcijās, bet nesaņem tiesisko aizsardzību pret savu godu, cieņu un dzīvību?
Vai veidot pašaizsardzības vienības, ja reiz valsts ir bezspēcīga pret katru varmāku, kas staigā pa Latvijas pilsētām un mazpilsētām un draud apkārtējiem? Vai arī pārliekā tolerance attiecas uz valsts amatpersonām, kas nespēj nodrošināt funkcionējošas valsts minimumu, bet tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tiek pārvēlētas?
Bet šos jautājumus es adresēju ne Stukānam, bet Krišjānim Kariņam. Ministru kabineta iekārtas likuma 4. panta 2. daļa nosaka, ka Ministru prezidents ir politiski atbildīgs par Ministru kabineta darbu. 6. panta 1. daļa nosaka, ka Ministru prezidents nodrošina, ka tiek īstenota Ministru kabineta Deklarācija.
Atgādinu, ka iepriekšējās valdības deklarācija pasludināja bezkompromisu (!) tiesiskumu, kā arī valsts drošības un tiesiskuma stiprināšanu. Citēju: "Mēs nostiprināsim Latvijā tiesiskumu, modernizējot tiesu varu. Stiprināsim iekšējo drošību." Savukārt jaunās valdības deklarācijā ir paziņots, ka "Stiprinot mūsu valsts izaugsmes ceļu, ir jāturpina īstenot politika, kas sniedz Latvijas iedzīvotājiem drošību un labklājību." Drošība ir norādīta kā joma Nr.1.!
Un atkal citēju [bezjēdzīgo] deklarāciju: "Drošības joma aptver ne tikai ārējo militāro drošību un ārpolitiku, bet arī iekšējo drošību, tiesiskumu un likuma varas stiprināšanu, kas ietver gan policijas, gan ugunsdzēsēju, gan robežsardzes, gan korupcijas apkarošanas spēkus."
Un tālāk: "Nodrošināsim personas pieeju tiesai un personas tiesību un interešu efektīvu aizsardzību tiesu sistēmā, tostarp pilnveidojot izmeklēšanas un tiesvedības procesus (..) kā arī veicinot personas motivāciju un iespējas aizstāvēt savas tiesības." Un tas nav viss: "Rūpēsimies par efektīvu cietušo interešu ievērošanu un aizstāvību kriminālprocesā."
Visi šie "nodrošināsim", "nostiprināsim", "rūpēsimies", lai arī aptuveni, tomēr ir vērsti uz konkrētu prioritāti, ko šī pati valdība ir izvirzījusi kā nr.1., kas ir arī prioritāte, ko saskaņā ar liberālisma valsts teoriju nodrošina pat visierobežotākā vara - "naktssarga" funkciju, kas nodrošina pilsoņu neaizskaramību pret varmācību.
Es šos jautājumus adresēju Krišjānim Kariņam, jo viņš ir premjers jau kopš 2019. gada 23. janvāra, savukārt "Vienotības" ministru prezidenti ir pārvaldījuši valsti kopumā 13 gadus - neviens nevar vainot, ka nav bijusi dota iespēja. Es šos jautājumus adresēju Krišjānim Kariņam, jo viņš atbild par Ministru kabineta darbību un minētās Deklarācijas izpildi. Jo viņš ir no liberālas partijas, kurai jāspēj nodrošināt nekas vairāk, nekas mazāk kā pilsoņu fiziskā drošība. Un mana "tolerance" pret šo nožēlojamo situāciju tik tiešām sāk beigties.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
